Viduslaiku Baznīca saskārusies ar apsūdzībām antisemītisma atbalstīšanā. Šie pārmetumi skan līdz pat mūsu dienām. Visbiežāk tas tiek saistīts ar krusta kariem, kuru laikā esot notikuši arī pret ebrejiem vērsti grautiņi. Tiesa, šie grautiņi norisinājušies t.s. „tautas gājienos”, ko Baznīca vai laicīga vara nebija akceptējusi, un ko vadījuši pašpasludināti „tautiski vizionāri”.

Viena no visizturīgākajām mistifikācijām, kas skar cilvēces vēsturi, ir priekšstats par tumšajiem Viduslaikiem un progresīvo Apgaismības laikmetu. Tiesa, tieši Apgaismības pārstāvji bija tie, kas aktīvi papūlējušies, lai sabiedrības apziņā nostiprinātu leģendu par briesmīgajiem Viduslaikiem. 

18.gadsimta elitei nelikās būtisks fakts, ka tieši Viduslaiki deva Eiropai universitātes, slimnīcas, tiesu sistēmu, kas bija veidota pēc Romas tiesu prakses pārauga, kā arī sekmēja filozofijas attīstību, ievērojot Antīko tradīciju ar Platonu un Aristoteli priekšgalā. Viduslaiki ar vieglu roku tika pasludināti par tumsas un vardarbības periodu.

/Umberto Kassoto/

Nekāda tumsonība. Kultūras un sociālā vide, kurā radās viduslaiku universitātes, bija brīva un drosmīga. Kādas bija studiju programmas? Par to stāsta vēsturnieks Leo Moulins.

/Vittorio Messori/

Tad nu sievietes ir pilnvērtīgas personas, kas līdzvērtīgas vīrietim? Vai arī kā dzīvniekiem viņām piemīt mirstīga miesa, bet nevis nemirstīga dvēsele?

Pirms pieņemt apgalvojumu, ka arī sievietei ir dvēsele, Baznīca gadsimtiem ilgi vilcinājās, sasauca koncilus, pieļāva teologu diskusijas. Beigu beigās viņai bija jāpadodas, taču nelabprāt un ar šaubām, kuras ik pa reizei parādījās. Tā var lasīt skolas grāmatās un avīzēs vai arī dzirdēt no tiem, kas runā par Baznīcas ilgo tumsonību. Nesen kādā Itālijas valsts televīzijā kāda “speciāliste” nebeidzamajās diskusijās par dzimumu vienlīdzību lika pārskriet jau atkal jaunām sašutuma trīsām, apgalvojot: “Tikai 15. gadsimtā Baznīca pieņēma, ka sievietei tāpat kā vīrietim piemīt dvēsele.” To dzirdot, es pasmaidīju, labi zinot šādu ekspertu vidējo vēstures zināšanu līmeni. Taču es vairs nesmaidīju, bet gan satrūkos no pārsteiguma un pēc tam no skumjām, ieskatoties 2000 lappušu biezajā 1978. gada izdevumā “La civilta del Medioevo europeo” (Viduslaiku Eiropas civilizācija). Tas ir gana smalks izdevums, kas novērtēts arī starptautiskā līmenī un ko uzrakstījis lielais viduslaiku pētnieks Paulo Breci (Paolo Brezzi). Viņu pazīst kā pētnieku, kurš ir kristīgi orientēts, precīzāk sakot, katoliski orientēts (..). Es jau teicu, ka satrūkos, lasot pirmās daļas 482. lappusi: “Slavenais Makonas koncils, kurā tika diskutēts, vai sievietei ir dvēsele, nav tikai atsevišķs vai absurds gadījums, neskatoties uz to, ka lēmums bija par labu sievietēm, ņemot vērā, ka Kristus bija dzimis no sievietes (lūk, vēlreiz mātišķības zīme, kas paaugstina sievieti un piedēvē viņas lomai atzinību sabiedrībā).”