„Melno leģendu” par Katoļu Baznīcu veido vairāki elementi, piemēram, inkvizīcijas darbība un krusta kari. Tās neatņemamā sastāvdaļa ir arī Baznīcas „cīņa pret zinātni”, piemēram, Galileo Galileja lietā. Daudzi līdz pat mūsdienām uzskata, ka Baznīca sadedzināja Galileju par kristietībai neizdevīgas zinātniskas patiesības sludināšanu. 

Jau Romas vajāšanu posmā, kad Baznīca bija spiesta aiziet katakombās, tika izplatīts uzskats, ka kristieši tur nodarbojas ar kanibālismu. Šādi tika attēlota Sv.Mises būtība – Kristus Miesas un Asiņu pieņemšana. Jaunajos laikos antikatoliskās propagandas eksplozija ir tikusi novērota Reformācijas periodā (16.gs.). Jāatzīst, ka tad šī propaganda kļuva daudzveidīga, baudot laicīgās varas atbalstu (valdnieki, kuri pārgāja protestantismā), kā arī izmantojot tā laika revolucionāro izgudrojumu -  drukas mašīnu.

“Melnajai leģenda” par katoļu inkvizīcijas noziegumiem ir maz kopīga ar vēsturiskiem faktiem. Paturēsim prātā, ka Katoļu Baznīcai ir daudz ienaidnieku, kuriem ir tieksme kaut ko izdomāt vai vismaz pārspīlēt. Leģenda par inkvizīciju iespaidīgi iedarbojas uz iztēli. Līdz ar to filmas vai literatūru par šo tematu ir viegli pārdot. Turklāt katoļiem piemīt tendence “pagriezt otro vaigu”, savukārt protestanti bieži meklē iespēju pamatot, kāpēc Katoļu Baznīca “nav īsta”. Nerunāsim šeit par Kalvina režīma upuriem Šveicē vai traģisko katoļu likteni Anglijā karaļa Henrika VIII laikos, kaut gan toreiz bojā gājušo bija daudz vairāk, nekā inkvizīcijas gadījumā. Nav runa par aprēķiniem, kurš nogalinājis vairāk cilvēku. Tomēr būtu vērts apzināties, ka vēsturē nekas nav balts vai melns.

Garantijas

Nonākam pie trešā punkta. Kad runājam par inkvizīciju, prātā nāk tiesneši ar tik lielu, absolūtu, nekontrolējamu varu, kuru var salīdzināt ar valdnieka varu mūsdienu totalitārajos režīmos.

Taču arī šajā gadījumā leģenda ir jāapgāž. Nav tiesa, ka inkvizīcijas tiesneši bija visvareni un tāpēc apsūdzētajam nebija nekādu garantiju uz taisnīgu procesu.