/Marks Jermaks/

Pēdējos gados kristīgajās aprindās īpaši populāras kļuvušas aizlūgšanas un dievkalpojumi iepriekšējo paaudžu grēku un ievainojumu dziedināšanas nodomā. Šāda garīga prakse pastāv gan starp katoļiem, gan starp daudzām citām kristīgām denominācijām. Centieni dziedināt miesas un dvēseles apgrūtinājumus, kas nākot no senčiem, izraisījuši arī plašu kritiku, norādot, ka kristības sakramentā cilvēks jau tāpat tiek atbrīvots no pirmdzimtā grēka.

/Marks Jermaks/

2. novembrī Katoļu Baznīca atzīmē Dvēseļu jeb mirušo piemiņas dienu. Laiks atcerēties, ka starp mūsu pasauli un šķīstītavas dvēselēm pastāv garīga saikne. Mēs ar savām lūgšanām varam reāli palīdzēt tiem, kuri vairs nevar lūgties paši par sevi. Šonedēļ Baznīca dod iespēju arī iegūt atlaidas, ko var upurēt mirušo nodomā.

Nāvi iezīmējošā robeža vairumam no mums šķiet biedējoša, un tas diemžēl ir normāli, jo nāve ir ienākusi pasaulē un kļuvusi par daļu no mūsu esamības pirmdzimtā grēka dēļ. Dvēseles atšķirtība no miesas ir vardarbīgs stāvoklis cilvēkam, tādēļ arī visa viņa iekšējā būtība pretojas nāvei, nevēlas to pieņemt. Bieži vien cilvēks negrib pat domāt par nāvi, par to, kas notiks “pēc tam”. Reliģija kā saikne ar Dievu taisnīgi pretendē sniegt atbildes uz šiem dabiskā prāta līmenī grūti atbildamajiem jautājumiem, izdevumā „Mieram tuvu” norāda priesteris Edgars Cakuls.