/Ruta Beikera/

Dažkārt liekas, ka mēs vienlaikus izdzīvotu it kā divas radikāli atšķirīgas Ziemassvētku pieredzes. Viena no tām ir kā noslēgts aplis, ko veido ballītes, dāvanas, ēdieni un satikšanās, spožas gaismas, naktsdzīve un pārspīlēta aizrautība.

Savukārt otru Ziemassvētku pieredzi mūsos veido tā patiesība un skaistums, kas norisinājās Ziemassvētku laikā – Dievs kļuva Cilvēks un ienāca mūsu pasaulē kā mazs, neaizsargāts Bērns. Steigā, kas mūs tik bieži pavada Ziemassvētkos, ir viegli aizmirst šo svētku patieso, dziļāko būtību. Tāpēc mēs šeit apkopojām šos izcilos domugraudus, lai jums palīdzētu pārdomāt, ko patiesi mums vēsta šis svētais un skaistais Ziemassvētku laiks.

Otrajā Makabiešu grāmatā ir pieminēta kāda septiņu dēlu māte, kuri visi tiek nonāvēti. Kādam varētu šķist, ka tie ir bijuši fanātiķi, kuri ļāva sevi nogalināt cūkgaļas gabala dēļ, turklāt neizrādot nekādu pretestību. Skaidrs, ka valdniekam nevajadzētu šos cilvēkus tik ļoti spīdzināt, taču arī viņi nebija bez vainas. Karaļa dusmas izraisīja tieši viņu spītība. Pietiktu apēst kādu cūkgaļas kumosu, un būtu miers. Šādiem kritiķiem šķiet, ka visļaunākā no visiem bija māte, kura aicināja savus dēlus uz šo fanātisko pretestību.(2 Mak 7,1-14)

/māsa Terēze/

Daudzi cilvēki bieži vien mums pasaka dažādas kaitinošas lietas. Nesen izlasīju kādu rakstu portālā „Epic Pew”, kuru bija uzrakstījis Šons Makafijs (Shaun McAfee), - „13 lietas, ko tev nekad nevajadzētu sacīt priesterim”. Pēc tā izlasīšanas, arī es nodomāju, ka būtu nepieciešams uzrakstīt kaut ko līdzīgu par klostermāsām jeb „mūķenēm” kā mūs bieži vien dēvē sabiedrībā.

Vispirms es vēlos teikt, ka lielākā daļa satikto cilvēku ir ļoti laipni un ieinteresēti aprunāties ar klostermāsu.

Cilvēki, kas nāk no tik dažādām sociālajām vidēm un sociālajiem slāņiem mīl klostermāsas: ateisti, musulmaņi, baikeri, bijušie katoļi, panki.

Tas viss par kaut ko liecina.

Bērni zina, ka viņi var pārnākt mājās un izstāstīt savai mātei savas sirdssāpes, vilšanos un sašutumu, bet viņu mamma tos vienalga mīlēs – neskatoties ne uz ko...

Domāju, ka tieši tāpēc daudzi cilvēki jūtas labi līdzās klostermāsai. Viņi var sajust, ka mēs esam gluži tādas pašas. Mēs esam kā mātes. Mēs vispirms mīlam, bet jautājumus uzdodam tikai pēc tam.

Tomēr arī jāsaka, ka daudzi cilvēki mums saka arī dažādas kaitinošas lietas. Šeit ir minēti daži piemēri, ko daudzas no mums ir dzirdējušas neskaitāmas reizes, un vēlētos to nekad vairs nedzirdēt!