/Dominiks Meese/

Vēl pirms mēneša es nevienam, izņemot manu sievu, nebūtu teicis, ka esmu bijis atkarīgs no pornogrāfijas. Tas bija mans noslēpums, un man bija kauns par to ar kādu runāt.

Pirms mana sieva to atklāja, es nevienam par to nebiju teicis. Kad man bija garlaicīgi, pieslēdzos tiešsaistē un atradu attēlus un video. Tas bija ļoti vienkārši, jo materiāls bija viegli pieejams.

Atkarības kulminācijā pavadīju gandrīz stundu dienā, skatoties pornogrāfiska satura materiālu. Varbūt pat vairāk. Ļoti ātri nonācu no “standarta” pornogrāfijas līdz kaut kam smagākam un kreisi tendētam.

2011. gadā konferences laikā Londonā Jeruzalemes katoliskais patriarhs Fouad Twal uzsvēra arābu kristiešu katastrofālo stāvokli Tuvajos Austrumos. „Vai kāds dzird mūsu saucienu? Cik vēl mums jācieš, līdz kāds steigsies mums palīgā?” vaicāja patriarhs. Šis jautājums joprojām paliek bez atbildes, jo par spīti dažiem izņēmumiem, pasaule ignorē kristiešu vajāšanās problēmu.

Marks Jermaks

Godīgi jāatzīst, ka krīzi savās attiecībās piedzīvo praktiski visi laulātie, un kristieši šajā ziņā nav izņēmums. Mūsdienās aizvien vairāk izplatās laulāto partneru maiņa un sevis meklējumi jaunās attiecībās. Priekšstats par laulības nešķiramību nonāk pretrunā ar „brīvību”, „pašrealizāciju”, „sekošanu savām jūtām” un citām politiski korektām koncepcijām. Tomēr ir ģimenes, kuras spēj izturēt visus pārbaudījumus, liecinot pasaulei, ka kristīga laulība joprojām ir iespējama.