Divi no trim svētdienas Sv.Mises lasījumiem bija veltīti pasaules galam. Šķiet, dažus no pastardienas aprakstiem, ko dzirdējām baznīcā, varētu būt sarakstījis kāds astrofiziķis, kurš caur teleskopu novēro jaunas galaktikas sprādzienu vai vecās bojāeju.

Jāuzsver, ka kristīgajā skatījumā, par kuru runā Jēzus, pasaules gals nav katastrofa, lai gan katastrofu vīzijas piekritēji ļoti bieži atsaucas tieši uz Evaņģēlija tekstiem. Šeit netiek runāts par sagraušanu, iznīcināšanu vai dusmu dienu. Dažādu gadsimtu katastrofisti, uzlūkojot sava laika pasauli, saskatot tajā ļaunumu un iznīcību, un atsaucoties uz Jauno Derību, apgalvoja, ka beidzot jāatnāk dusmu dienai, kad tiks atmaksāts par visām netaisnībām. Taču tā nav kristīga vīzija.

Dievs savā bauslī aicina cilvēkus uz dzīvi šķīstībā. No tā izriet, ka vīrietim un sievietei nevajadzētu veidot kopdzīvi pirms laulības sakramenta saņemšanas. Līdz ar to katrs, kuram ir seksuālas attiecības ar otru personu bez laulības, izdara smagu grēku. Lai atbrīvotos no grēka, nepieciešams to izsūdzēt un pieņemt svēto Komūniju. Izlīguma priekšnosacījums ir lēmums atgriezties un pārtraukt dzīvot grēkā. Tas nozīmē, ka grēksūdzes laikā ticīgajam jānožēlo izdarītais grēks un vēlāk jādara viss iespējamais, lai tajā neiekristu atkal.

Šādos gadījumos kopā ar grēku nožēlu būtu jāpieņem lēmums turpmāk dzīvot atsevišķi. Kāpēc? Jo kopdzīve tiek uzskatīta par labvēlīgu vidi kārtējam grēkam. Tādēļ priesteris var uzdot jautājumu, vai ticīgais ir gatavs dzīvot atsevišķi no sava partnera. Ja atbilde ir „nē”, biktstēvs nevar pieņemt grēksūdzi, jo nav garantiju, ka lēmums par atgriešanos ir autentisks.

Tāpat priesteris var atteikt grēku piedošanu personai, kura nedzīvo ar partneri zem viena jumta, taču regulāri iesaistās dzimumattiecībās un neplāno to mainīt. Arī šajā gadījumā cilvēks nevēlas pārtraukt smagi grēkot, kas neļauj viņam izlīgt ar Dievu un Baznīcu.

/Marks Jermaks/

2. novembrī Katoļu Baznīca atzīmē Dvēseļu jeb mirušo piemiņas dienu. Laiks atcerēties, ka starp mūsu pasauli un šķīstītavas dvēselēm pastāv garīga saikne. Mēs ar savām lūgšanām varam reāli palīdzēt tiem, kuri vairs nevar lūgties paši par sevi. Šonedēļ Baznīca dod iespēju arī iegūt atlaidas, ko var upurēt mirušo nodomā.

Nāvi iezīmējošā robeža vairumam no mums šķiet biedējoša, un tas diemžēl ir normāli, jo nāve ir ienākusi pasaulē un kļuvusi par daļu no mūsu esamības pirmdzimtā grēka dēļ. Dvēseles atšķirtība no miesas ir vardarbīgs stāvoklis cilvēkam, tādēļ arī visa viņa iekšējā būtība pretojas nāvei, nevēlas to pieņemt. Bieži vien cilvēks negrib pat domāt par nāvi, par to, kas notiks “pēc tam”. Reliģija kā saikne ar Dievu taisnīgi pretendē sniegt atbildes uz šiem dabiskā prāta līmenī grūti atbildamajiem jautājumiem, izdevumā „Mieram tuvu” norāda priesteris Edgars Cakuls.