Atvadu vēstule

Trešdiena, 06 Janvāris 2021 07:59

Slavēts Jēzus Kristus!

Mani dārgie,

Sveicu Jūs un novēlu labiem notikumiem un Dieva žēlastības bagātu Jauno gadu!

Pēdējie notikumi, kas ir saistīti ar manu aiziešanu, attīstījās ļoti strauji, tāpēc tikai tagad izvērstāk varu paskaidrot, kas notika.

Atskatoties atpakaļ un domājot par trijiem kalpošanas gadiem pie jums, Tukuma draudzē, gribu apliecināt, ka tie bija skaisti sadarbības un kalpošanas gadi! Pateicos jums par atbalstu, katru dievkalpojumu, adorācijām, Rožukroņa lūgšanām, krusta ceļiem, Alfa kursiem, ekskursijām, svētceļojumiem, rekolekcijām, svētdienas skolām, eglītēm, filmu seansiem, sarunām par dzīvi, uzticēšanos, evaņģelizācijas pasākumiem un daudziem citiem skaistiem brīžiem, ko pavadījām kopā, kā arī par lielo baznīcas remontu, kas nebūtu iespējams bez Jūsu atbalsta! Pēc trijiem pie jums pavadītiem gadiem man nav kauns skatīties jums acīs, un tieši tāpēc vēlos paskaidrot vairāk, lai starp mums nepaliek neizrunātas lietas.

Jūs labi zināt un samērā bieži esat paši to dzirdējuši svētdienas Mises sprediķos, ka mana publiskā darbība mājas lapā civitas.lv un piektdienas Rožukronis par pāvesta Franciska atgriešanos, kas ir cieši saistītas ar viņa vadītās Baznīcas lēmumiem, dokumentiem un ticības apostāzijas procesiem, izsauca tādu Latvijas Romas katoļu Baznīcas bīskapu reakciju, kas mani pamudināja pēc ilgām pārdomām pieņemt smagu lēmumu par aiziešanu no priesterības.

Man adresētajā vēstulē bīskapi atzina, ka mana darbība nav adekvāta kā draudzes prāvestam, teologam un portāla civitas.lv redaktoram, tā radot ieļaunojumu un šķelšanos.  Savukārt mūsu bīskaps Edvards Pavlovskis saskatīja manās publikācijās un uzrunās shizmas raksturu, kas saskaņā ar Baznīcas Kanonisko tiesību kodeksa 1364. kan. 1. § tiek sodīts ar ekskomunikāciju vai arī maigāku sodu – suspendēšanu no priesterības, par ko viņš mani arī rakstiski brīdināja.

Taču mans nodoms, gluži otrādi, nebija šķelt vai ieļaunot, bet gan sludināt patiesību, ka Dieva tauta Franciska pontifikāta laikā tiek maldināta un vesta uz ticības kluso apostāzi, par ko ikviens var skaidri pārliecināties civitas.lv rakstos norādītajos informācijas avotos. Uzskatu, ka sist trauksmes zvanu bija mans priestera un teologa pienākums un ka līdz ar to esmu izpildījis savu priestera misiju pilnībā. Es to sludināju aiz mīlestības pret Baznīcu un nevēlējos  skandālus skandālu dēļ, bet vienīgi, lai uzmodinātu ticīgo sirdsapziņas un brīdinātu par briesmām, kas apdraud Baznīcu un ticību, lai, pievēršoties vairāk Kristum, vienīgajam Glābējam, lūgšanas par Baznīcas atjaunotni kļūtu dedzīgākas un Baznīcas mācība – skaidrāka. Tāpēc, apzinoties, ka bīskapi saskatīja noziegumu pret Baznīcas vienību tur, kur es saskatīju tiesības visiem zināt patiesību par notiekošo apostāziju, nolēmu nevis pasīvi gaidīt neizbēgamo, bet pašam iesniegt lūgumu par atbrīvošanu no priesterības, ko mans ordinārijs ir arī akceptējis ar 2020. gada 28. decembra dekrētu: “Pamatojoties uz Jūsu iesniegumu no 2020. gada 26. decembra ar rūgtumu sirdī atbrīvoju Jūs no priestera pienākumiem Tukuma draudzē un arī no priesteriskās kalpošanas vispār (suspensa). Ar šo atbrīvošanu Jūs turpmāk nedrīkstat veikt priesteriskās funkcijas gan publiski, gan privāti, tas ir: Svētās Mises celebrēšana, visu sakramentu un sakramentāliju piešķiršana, mirušo apbedīšanas pakalpojumu praktizēšana, kā arī homīliju un arī publicēšanā sociālajos tīklos Romas katoļu Baznīcas vārdā.”

Iesniegt atbrīvošanas lūgumu mani pamudināja vairāki motīvi vienkopus. Viens no tiem bija cieņa pret manu bīskapu, kurš ir pretimnākošs un īsts Baznīcas un Dieva kalps, tāpēc es nevēlējos viņam sagādāt vēl lielākas sāpes, ko var nest viņam sava priestera ekskomunikācija vai suspendēšana pēc savas iniciatīvas vai pienākuma. Tomēr man gribētos uzsvērt, ka ar savu darbību es nemeklēju nedz šķelšanos, nedz skandālus Baznīcai, un mana aiziešana ir tam skaidra liecība.

Galvenais manas aiziešanas motīvs ir tomēr saistīts ar pāvesta Franciska veidotu jaunu Baznīcu. Teikšu atklāti, viņa darbība septiņu gadu laikā mani krietni demoralizēja kā priesteri, un tādēļ es nevarēju vairs ciest klusu un tikai aprunāties par to zakristijā priesteru draugu lokā, jo Baznīca ir Dieva tauta, nevis tikai priesteru un bīskapu darīšana. Ja es gribētu atrast vārdus, ar kuriem izteikt, kā es jūtos visu šo laiku, atsaukšos uz pravieša Jeremija vārdiem, kurus viņš adresēja Izraēļa tautai pirms tās deportācijas Babilonas trimdā: “Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā! Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: netaisnība un varmācība!” (Jer 20, 7–8).

Saprotiet mani pareizi, es vairs nevaru pārstāvēt šo Baznīcu kā priesteris, jo tad man katru dienu jākliedz: “Netaisnība un varmācība!”. It īpaši jau šajā gadā, kas pēc pāvesta Franciska divdomīgā lēmuma tiek veltīts ģimenei, taču tās paraugs nav Svētā Ģimene no Nācaretes un svētais Jāzeps, kuram arī veltīts jaunais Baznīcas gads, un tur arī slēpjas divdomība, jo tas ir veltīts tādai ģimenei, kā to izprot ļoti problemātiskā enciklika Amoris Laetitia, kurā teoloģiskais jēdziens grēks un laulības pārkāpšana ir aizvietots ar psiholoģiskiem terminiem, kā trauslums un vājums, diskrēti atverot durvis Svētās Komūnijas pieņemšanai laulātiem, kas savienoti sakramentālām saitēm, bet pēc tam ir šķīrušies un noslēguši jaunu, civilo laulību, dzīvojot grēkā. Tātad šajā gadā šīs enciklikas interpretācija notiks nevis saskaņā ar Baznīcas mācību, bet saskaņā ar katra bīskapa vai priestera ortodoksālo vai liberālo nostāju. Un tas ir ceļa turpinājums klusās apostāzes virzienā.

Viens no galvenajiem katoļu filozofiem pasaulē, nelaiķis Robert Spaemann, skaidri pateica, ka Amoris Laetitia “sašķels Baznīcu” un ka “pāvestam to vajadzētu zināt”, un tas ir precīzi tas, kas notiek. Cits ievērojamais katoļu filozofs Josef Seifert raksturoja šī dokumenta potenciālo iznākumu kā “teoloģisķi-morālo atombumbu, kas draud iznīcināt visu 10 baušļu morālo celtni un katoļu morālo mācību”. Un tagad mums ir dots veseles gads, lai svinētu šo dokumentu!? Viens vesels gads!!

Vai arī pēdējie divi Vatikāna dokumenti par vakcināciju, ko izdevuši dažādi dikastēriji un kas nākuši klajā burtiski ar nedēļas starpību (sic!), liecinot – ja jau starp Vatikāna dikastērijiem nav vienotības, tad kā lai tāda būtu citur Baznīcā. Šie dokumenti attaisno tādu vakcīnu lietošanu, kuru izstrādāšanai izmantotas abortēto bērnu šūnas (kā Pfizer, kas tiek lietota Latvijā) – taču cilvēkiem riskā grupā vajadzētu piedāvāt izvēli, jo ir arī tādas vakcīnas, kuru izstrādāšanā netiek izmantots abortēto bērnu bioloģiskais materiāls –, tādējādi atbrīvojot cilvēku sirdsapziņas no dilemmas: sadarboties ar ļaunumu vai nē, kaut vai tikai “attālināti”. Turklāt ļoti, pat ļoti daudzi cilvēki uzdod jautājumu un apšauba, vai patiešām valstī un pasaulē pastāv tāda mēroga epidēmija, kas attaisnotu līdz šim neredzētu valdību, masu mediju un tagad arī Baznīcas (kas rīkojas pāvesta Franciska garā, saka, nepasakot, iesaka, neiesakot, vakcīna nav obligāta, bet..., citiem vārdiem, skatāties paši) radītu spiedienu uz cilvēkiem pieņemt vakcināciju?

Latvijas Bīskapu paziņojumā ir ļoti problemātisks apgalvojums, ka “bērni netika nonāvēti ar domu radīt vakcīnu, bet viņu mirušās miesas tika izmantotas pētījumos.” Jā, izskatās, ka bīskapiem vairs nepastāv morālā problēma, ja nedzimušo un apzināti nonāvēto bērnu mirstīgās atliekas tiek “TIKAI” izmantotas pētniecībā. Tieši tā pēc Vatikāna dokumentiem to sapratuši visas pasaules galvenie mediji, paziņojot, ka Katoliskā Baznīca maina savus uzskatus un ka pētījumos ir morāli atļauts izmantot abortēto bērnu šūnas. Un ko tas līdz, ja ir uzrakstīti skaistie, līdzsvarotie un niansētie teoloģiskie dokumenti par vakcināciju, tomēr izšķirošajā brīdī Vatikāna iestādes pasaules mediju izplatīto ziņu nav atsaukuši, un, pat ja tas notiktu, ziņa jau ir aplidojusi pasauli, tāpat kā tas notika ar pāvesta Franciska izteicieniem par labu homoseksuālām savienībām. Tas netika tieši atsaukts! Kā to skaidri var redzēt visā pasaulē, šī pāvesta pontifikāta laikā Baznīcas mācība paliek nemainīga TIKAI uz papīra, bet pastorālajā praksē tiek iedzīvinātas pilnīgi pretējas idejas. Tas tikai norāda uz to, ka morālais un ticības relatīvisms ir apzināti kļuvis par Franciska Baznīcas jaunu darbības veidu, jaunu paradigmu, tāpēc nekļūdās tie, kas šo pontifikātu sauc par revolucionāru, kas dekonstruē kristietību un katolicismu. Turklāt, ar izbrīnu var skaidri vērot, ka Baznīcas hierarhija un institūcijas iet roku rokā ar pasaules globālistu spēkiem, atbalstot viņu centienus un anti vērtības.

Tie ir tikai daži no pēdējiem piemēriem. Nē, savā sirdsapziņā es redzu, ka pieņēmu pareizu lēmumu aiziet, jo es nevaru katru dienu sludināt PRET šo (jauno) Baznīcu, kas, pateicoties savam vecajam sakrālajam ietērpam, joprojām vieš uzticību ticīgajos, lēnām pārveidojot un virzot viņu ticību klusās apostāzes virzienā.

Domāju, ka rīkojos pareizi, it īpaši apzinoties, ka mani uzskata par neadekvātu trīskārtējā kalpošanā, ko es veicu, tad labāk es iešu nodarboties ar kaut ko citu. Esmu nopietni to apsvēris un pieņēmis lēmumu, ko nedomāju atsaukt. Un tāpēc, ka esmu Romas katoļu Baznīcas dēls, es labāk izvēlos palikt Baznīcā un atrast misiju lauku kā lajs. Vēlos un lūdzos, lai Kristus, kas mani aicināja, ļauj man turpmāk atklāt kalpošanu citā formā, jo harizmas un Dieva dāvanas nav atsaucamas, kā to skaidro vēstules Ebrejiem autors.

Viens no maniem seniem draugiem, uzzinot par notiekošo, nosvērti, bez žēlošanas komentēja: Ну что же, свершилось то, что и следовало ожидать...  Не Ты первый и не Ты последний, многие достойные люди проходили через это. Такой, значит, крест.Чем займешься сейчас?”

To pašu jautājumu es uzdodu arī sev: ko es darīšu tagad? Man nāk prātā vārdi no līdzības par negodīgo pārvaldnieku, kuru uzslavēja Kungs: “Bet pārvaldnieks sacīja sevī: Ko lai es daru, jo mans kungs atņem man mantas pārvaldīšanu? Rakt es nespēju, ubagot kauns. Es zinu, ko darīt, lai viņi mani uzņemtu savās mājās, kad būšu atcelts no pārvaldīšanas.”

Es arī zinu, ko darīšu; “rakt” es pagaidām neprotu, un arī prasīt palīdzību man nav viegli. Taču es vēlos iemācīties “rakt” - iegūt profesiju, lai pelnītu maizi savām rokām, tāpēc neatteikšos un būšu pateicīgs par man izrādīto mīlestību un palīdzību šajā pārejas laikā. Taču vēl krietni pirms šīs vēstules daudzi cilvēki man prasīja kā viņi var man palīdzēt. Zemāk ir informācija draugiem. No sirds jau iepriekš pateicos!

 Zinu, ka mans lēmums daudzus sāpināja. Apzinos, ka neattaisnoju un varbūt pat pievīlu daudzu cerības, kas tika liktas uz mani. Piedodiet un nepieminiet mani ar ļaunu!

Pateicos par mīlestību un cieņas izrādīšanu!

 

Jūsu, pagaidām vēl priesteris, Aleksandrs

 

 

Aleksandrs Stepanovs

LV86HABA0551026342796 

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 06 Janvāris 2021 08:19