Kardināls Bo vēlas, lai Baznīca vairs nebūtu Baznīca

Pirmdiena, 09 Novembris 2020 19:29

Kardināls Čārlzs Maungs Bo kādā Mateo Matcuci (Matteo Matzutzzi) blogā publicētā intervijā pavisam skaidri un nepārprotami runā par ko tādu, kas izraisa apmulsumu. Baznīca vairs nevarot savu kalpojumu pozicionēt kā pārliecinošu misiju, jo Baznīcai jāsaprot, ka tā ir tikai vārga minoritāte. Baznīcai jāsamierinās ar domu, ka tā dzīvos, neizejot no katakombām, un nav jāplāno nekas vairāk par to. Baznīcai pašai ir nepieciešama kristība, un tā vairs nevar būt citu kristītāja. Bet vai tādā gadījumā tā vēl joprojām ir Baznīca?

Kāda Āzijas kardināla sacītais par kristietību, kas, pēc viņa domām, būtu ‘jākristī’ Austrumu reliģijās, raisa dziļu satraukumu: “Baznīcai ir vajadzīga kristība Austrumu kultūru Jordānā, lai tā absorbētu Austrumu reliģijas vienkāršību un sakopotību.”

Kā zināms, kristība nozīmē ieiešanu jaunā, dievišķā dzīvē. Tādēļ mums ir pamats brīnīties, kādu gan dievišķo dzīvi Austrumu kultūras var piedāvāt, lai šķīstītu un augšupceltu kristietību un Katoļu Baznīcu. Vienmēr tika uzskatīts, ka tieši kristietībai piemīt spēja svētdarīt kultūras, raugoties no dabiskā likuma leģitimācijas aspekta, jo tās tiek šķīstītas un paceltas augstākā līmenī, saņemot gaismu un jaunu dzīvību. Bet tagad mums ir kardināls, kurš izsaka gluži pretējus apgalvojumus. Tas, maigi sakot, raisa apjukumu.

Mēs šeit runājam par kardinālu Čārlzu Maungu Bo, Jangūnas arhibīskapu Mjanmā. Bo, kuru pāvests Francisks iecēla par kardinālu pirms pieciem gadiem, ir Baznīcas vadītājs dzimtajā Mjanmā, kur katoļticīgie veido absolūtu minoritāti. Viņa komentāri no Mateo Matcuciintervijas tika publicēti blogā šā gada 16. oktobrī.

Bo ideja par kristietības ‘kristīšanu’ Austrumu reliģijās no teoloģiskā skatpunkta ir visai problemātiska. Viņa spriedums balstās uz viedokli, ka jau no pašiem tās iesākumiem kristīgā ticība ir bijusi Austrumu kultūras sastāvdaļa, un tagad, pēc maldu ceļiem Rietumos, tā jau stāv sava pēdējā mājupceļa priekšā. Bo uzskatiem tomēr nav pamatojuma, it sevišķi vēstures faktu gaismā. Laikā, kad dzīvoja Jēzus, Palestīna ietilpa Romas impērijas sastāvā. Tādēļ arī tās civilizācija vairāk sliecās uz Rietumu pusi, nekā uz Austrumiem. No šī aspekta raugoties, būtu grūti runāt par austrumniecisku kristietības izcelsmi.

To pašu var sacīt, aplūkojot kultūras jomu. Un Rietumu kristietība nav likusi vilties. Benedikts XVI, kura uzskatiem tik nelokāmi oponē kardināls Bo, ir izteicies, ka kristietība Rietumu kultūrā ir atradusi kaut ko providenciālu, un tai bija lemts kļūt par mantojumu ne tikai Rietumiem, bet visai pasaulei. Nozīmīgs pavērsiens bija, piemēram, kristietības saskarsme ar grieķu metafiziku. Kaut kas tāds nekad nebūtu noticis Austrumos. Tur Baznīca nebūtu guvusi tik lielu ierosmi savā apustuliskajā misijā racionāli izskaidrot ticības pamatus. Arī agrāko laiku lielajos koncilos būtu pat pietrūcis prasmes izskaidrot nostādnes par dažādām Baznīcas doktrīnām un kanoniem. Šādā izpratnē raugoties uz “Austrumu” un “Rietumu” kristietību saplūšanu un savstarpējo bagātināšanos, kļūst skaidrs, ka pretējs attīstības ceļš būtu nesis diezgan lielu zaudējumu.

Var droši apgalvot, ka Rietumos ir dzimis kaut kas tāds, kas nepieder vienīgi Rietumiem un ko nevar arī vienkārši pārveidot par kaut ko austrumniecisku. Un, ja Āzijas kardināli un bīskapi izvēlētos palikt šīs ģeogrāfiski socioloģiskās kristietības koncepcijas gūstā, tā Baznīcai būtu nopietna problēma.

Kardināls Bo savā intervijā noraksta Rietumeiropu kā pārāk “intelektuālu un analītisku”, bet Latīņamerikas rietumdaļu diskvalificē tādēļ, ka tā no kristietības izveidošot “izsmieklu”. Turpretī Āzija, kas “piešķir dziļu nozīmi cilvēka iekšējai enerģijai un kosmosa svētumam, ir laba augsne mistiskajam un Trīsvienīgajam Jēzum.” Turpinājumā kardināls saka: “Bez Āzijas par kristietību, visticamāk, vairs lasīs tikai vēstures grāmatās. Ne Āzija, ne Āfrika nevēlas sekmēt šo potenciālo traģēdiju.” Lai arī īsās intervijās nav pieņemts izvērst dziļu tēmas analīzi, atzīmēsim vismaz divas nopietnas interpretācijas kļūdas.

Kristiešu misticismam, visvienkāršākajam kontemplācijas veidam, ir maz kopīga ar Austrumu misticismu. Šodien šim faktam diemžēl pievērš tik maz vērības, ka pat pāvests Francisks budistu mūkus mēdz savā ziņā pielīdzināt katoļu mūkiem. Domāju, ka pat neviens teologs no reliģijas plurālisma piekritējiem, tādiem kā tēvs Žaks Dipuī, nekad nespēs izveidot tiltu starp šīm divām kontrastējošajām misticisma vīzijām. Pirmā no tām ir izaugusi uz metafizikas pamatiem (katoļu misticisms bez metafizikas nemaz nav iedomājams), bet otrā paredz indivīda atteikšanos no sevis, lai saplūstu ar universu.

Pastāv arī teju vai astronomiska atšķirība starp kosmosa vīziju kristietībā un Āzijas reliģijās. Kristietībā kosmoss cilvēkam ir dots, lai viņš pret to izturētos ar līdzradītāja atbildību. Kristietība atbalsta saprātīgu izpēti un pamatotu tehnisku iejaukšanos dabā. Āzijas reliģijās turpretī kosmoss ir viscaur dzīvs, universāls vienums, kurā cilvēciskā būtne nav kungs, bet gan tikai daļiņa no šī vienuma.

Runājot par kristietības “traģēdiju”, par kristietību, kas tiecas “kļūt par vēsturi”, mums jāņem vērā, ka ar cilvēku spēkiem vien ir par maz, lai šeit kaut ko mainītu. Galu galā, Kristus ir vēstures Kungs, un šķiet visai savādi, ka Āzijas kardināli ir sākuši to apšaubīt. Tiesa gan, lai spētu šādu apgalvojumu izprast, ir jādomā Rietumu filosofiski teoloģiskajās kategorijās. Un tieši tādi gadījumi kā šis labi parāda, ka minētās kategorijas, kaut arī tika formulētas Rietumos, nav vienīgi un tikai Rietumu kultūrai piederīgs mantojums. Ja Āzijas kardināli šīs kategorijas atmet vienā gadījumā, tie nespēs izprast arī nākamo jautājumu, un tas jau radīs nopietnas problēmas.

Mjanmā Katoļu Baznīca ir izteikta minoritāte. Kardināls Bo to labi zina, bet viņš tic, ka tā arī jābūt, jo Kristus nevēlas vairākuma Baznīcu, bet gan nabadzīgu Baznīcu. Viņš skaidro: “Saujiņa kristiešu satricināja vareno Romas impēriju ar savu veselīgo liecību par mīlestību. Tādēļ nevietā ir runāt par “stipru” Baznīcu. Vara un valdīšana nav savienojama ar Kristus Baznīcu. Tūkstoš Baznīcas triumfa un greznības gadi ir pagājuši.”

Kardināla Bo izteikumi skaidri parāda, kāds apjukums apņem mūsdienu Baznīcu. Baznīca vairs pārliecinoši nepilda savu misiju, jo tai ir jākļūst par bezspēcīgu minoritāti perifērijā. Tās misija nav savienojama ar varu un valdīšanu. Baznīcai ir jāsamierinās ar dzīvi katakombās un ar domu, ka tur tā arī paliks. Pašai Baznīcai ir vajadzīga kristība, nevis Baznīcai jākristī citi. Skanīgi vārdi, bet vai tā vēl joprojām ir Baznīca?

 

 

Avots: Stefano Fontana, Cardinal Bo wants the Church not to be the Church, newdailycompass.com/en

Foto: lanuovabq.it