Cerība stiprāka nekā trauma. Vai priesteris drīkstēja stāstīt mazajam Jēkabam par nāvi?

Trešdiena, 17 Janvāris 2018 19:00

“Lūgšana par labu nāvi astoņgadniekam nozīmē traumu.” Raksts ar šādu virsrakstu 29. decembrī publicēts laikrakstā "Gazeta Wyborcza". Šādi žurnāliste Magdalēna Warhala reaģējusi uz kāda zēna mammas sūdzību.

Zēns piedalījies rorātmisē kādā no Katovices draudzēm. “Jēkabs bija bēdīgs, nerunīgs, nomākts,” saka mamma. Puisis nostaigājis drūms visus Ziemassvētkus. Pēc zēna mammas teiktā, viņa skumju iemesls bijis uzdevums, ko viņš saņēma rorātmises laikā – “Palūdzies sv.Jāzepam labas nāves nodomā.” Te gan jāpiebilst, ka viena no šī gada rorātu Misēm bija veltīta sv. Jāzepam kā “labas nāves aizbildnim”. Saskaņā ar tradīciju, sv.Jāzeps aizgāja mūžībā svētīgā gaisotnē, ko radīja Marijas un Jēzus mīlestība. Šis ir kristīgais “labas nāves” ideāls – aiziet mīlošu tuvinieku saimē, sadraudzībā ar Dievu, ar Jēzu. Taču žurnāliste uzskata, ka rorātu Mises materiālu autoriem pietrūcis empātijas, jo lūgšana par svētīgu nāvi var izraisīt bērnos bailes un skumjas. “Ja jau tagad uzreiz jālūdzas par nāvi (raksta autore izslēdz atslēgas vārdu – “labu nāvi”), tad, iespējams, tā nāks tūlīt? Varbūt, vēl pirms pirmās zvaigznes un vigīlijas?” šausminās žurnāliste. 

Tā sanāk, ka tieši es biju tas, kurš sagatavoja rorātmises materiālu attiecīgajai dienai. Jūtos tā, it kā būtu izsaukts pie tāfeles. Pilnībā apzinos, ka dažiem bērniem (arī pieaugušajiem) pats formulējums “lūgšana par labu nāvi” var likties dīvains. Tāpat apzinos ka “lūgšana par labu nāvi” var tikt uztverta kā kaut kas šokējošs. 

Un tomēr. Manuprāt, ir vērts gudrā un ticības pilnā veidā stāstīt bērniem par nāvi. Turklāt tādu pašu viedokli pauž psiholoģe, profesore Katarzyna Popiołek (“Vecāki pārmērīgi sargā bērnus no sarunām par nāvi”). 

Kādu nāvi kristieši atzīst par labu? Vārdu sakot, tā ir nāve, pēc kuras cilvēks nonāk debesīs (vai vismaz šķīstītavā). Kristietība bez eshatoloģijas zaudē jēgu. Mēs ticam, ka Kristus uzvarējis mūsu nāvi. Šī ir fundamentāla cerība, ko sludina Evaņģēlijs. Nāve kļūst "laba" pateicoties Jēzum. Tā kā Jāzeps mira Jēzus klātbūtnē, viņš tika atzīts par labas nāves aizbildni. 

Šodien bērni simtiem reižu dienā redz nāves ainas datorspēlēs vai multenēs. Vai viņi saprot, ko tas nozīmē? Droši vien, ka nē. Mazais Jēkabs, kurš nesen stipri pārdzīvojis omītes nāvi, iespējams, pirmo reizi mūžā nopietni saskārās ar nāves drāmu. Noteikti runa nav tikai par to, kā palīdzēt bērnam izkļūt no emocionālā satricinājuma. Šī ir atbilstoša iespēja pasludināt bērnam patiesību: ome aizgājusi pie Dieva, nāve nav dzīves beigas, bet gan jaunas, labākas dzīves sākums. Reiz atkal satiksimies Tēva mājās, tādēļ ir vērts lūgties labas nāves nodomā. Tieši tam bija domāts attiecīgais rorātu tekstu fragments. Lai palīdzētu Jēkabam un viņa mammai. Kuram gan jāsludina šī cerība, ja ne ticīgiem vecākiem, priesteriem Baznīcā vai katehēzes skolotājiem? Vai par to jārunā tieši rorātu Misē? Grūti stāstīt par Jāzepu, izvairoties no viņa nāves temata. Viņam bija laba dzīve, līdz ar to – arī laba nāve. 

Man nāk atmiņā Andersena pasaka par meiteni ar sērkociņiem (nota bene – viss pasakas sižets ir Kristus Piedzimšanas metafora). Pasakas notikumi norisinās Ziemassvētku priekšvakarā. Galvenā varone nosalst līdz nāvei. “Jaunā gada rīts izgaismoja mirušās meitenes figūru, kas tur rokās sērkociņus”. Pirms nāves meitene ieraudzīja savu mirušo vecmammu. “Omīt, ak, paņem mani sev līdzi!.. Līdz šim omīte nekad nav bijusi tik skaista un liela. Viņa paņēma meiteni uz rokām, un abas mirdzumā un priekā devās augstumos, kur vairs nebija ne aukstuma, ne baiļu. Jo viņas taču bija pie Dieva.”  Lūk, laba nāve, kaut arī tieši svētkos. Varbūt pārāk maz lasām bērniem Andersena pasakas? 

 

 

Avots: pr.Tomašs Jaklevičs (Tomasz Jaklewicz) Nadzieja większa niż trauma, gosc.pl

Foto: gosc.pl

Tulkoja Marks Jermaks

 

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 17 Janvāris 2018 19:05

Priestera komentārs

“Es gribu. Topi tīrs!” Spitālība tūlīt izzuda un cilvēks kļuva tīrs. Mk 1, 40-45