Dženderisms – jaunā bīstamā ideoloģija

Trešdiena, 13 Decembris 2017 09:12

Pēdējā gadsimta laikā pasaulē norisinājusies sieviešu cīņa pret aizspriedumiem, pārmērībām un netaisnīgu attieksmi. Rezultātā tika ieviestas tiesības, kas garantēja sievietēm līdztiesību. Diemžēl 1970.gados feminisms nonāca jaunās ideoloģijas ietekmē, kas propagandē kādu revolucionāru cilvēka redzējumu. Līdz ar to cīņa par sieviešu līdztiesību visai bieži tikusi izmantota kā iegansts, lai uzbruktu tradicionālajai ģimenei un mātišķībai, reizē atbalstot seksuālu izvirtību. Par dženderisma būtību stāsta Deila O'Līrija (Dale O’Leary), amerikāņu dženderisma pētniece. Grāmatas „The Gender Agenda: Redefining Equality” autore, portāla TheFactIs.org redaktore.

Kādi sākotnēji bija feministisku kustību mērķi Rietumos? 

Kopumā jāatzīst, ka 20. gadsimta otrajā pusē Rietumu sabiedrības cīnījušas, lai apvienotu vīriešu un sieviešu līdztiesību ar acīmredzamām bioloģiskām atšķirībām. 1960.gados sievietes protestēja pret likumiem un paradumiem, kuru iespaidā viņas tika uztvertas savādāk nekā vīrieši. Par atbildi kļuva valdību lēmumi, ieviešot tiesības, kas nodrošināja vienādu attieksmi. Sievietes ātri sāka tās izmantot: pieauga sieviešu skaits augstskolās, profesionālajā darbā, augstos valsts amatos. 

Kādēļ tad cīņa par sieviešu līdztiesību vienā brīdī pārvērtās par sieviešu cīņu pret vīriešiem un ģimeni? 

1970. gados feminisma kustībai pievienojas radikāļi, kuri uzskatīja sievietes par „apspiestās šķiras” prototipu, bet laulību – par „obligātu heteroseksuālismu”, t.i. apspiešanas instrumentu. Šī filozofiskā virziena pirmsākumi meklējami Fridriha Engelsa darbos. 1884. gadā Engelss rakstījis: „Vēsturē par pirmās kārtas antagonismu jāatzīst antagonisms starp vīrieti un sievieti monogāmā laulībā, bet par pirmās kārtas apspiešanu – sieviešu apspiešanu no vīriešu puses.” Šulamita Fairstone (Shulamith Firestone) savā grāmatā „The Dialectic of Sex” (1970), modificējot šķiru cīņas ideju, aicinājusi uz „dzimuma šķiru revolūciju”„Lai iznīcinātu dzimuma šķiras, apspiestajai šķirai (sievietēm) jāsaceļas un jāpārņem kontrole pār reprodukciju… Tas nozīmē, ka feminisma revolūcijas mērķis ir nevis tikai vīriešu privilēģiju novēršana, bet  dzimumu atšķirību atcelšana. Dzimumu atšķirībām vairs nebūs nekādas nozīmes.” 

Tagad kļūst skaidrs, kāpēc jaunais feminisms uzstājies ne tikai pret vīriešiem, bet arī pret mātišķibu… 

Pēc Fairstounas domām, sieviešu apspiešanas būtība ir mātišķība un bērnu audzināšana. Viņas piekritēji uzskata, ka aborts pēc pieprasījuma, kontracepcija, pilnīga seksuāla brīvība, sieviešu nodarbinātība un bērnu uzturēšana valsts audzināšanas iestādēs ir sieviešu atbrīvošanas nosacījums. Nensija Hodorova (Nancy Chodorow) grāmatā „The Reproduction of Mothering” apgalvo: kamēr sievietes pildīs audzināšanas funkcijas, bērni veidosies, pārņemot cilvēces uztveri caur divu dzimumu prizmu. Līdz ar to „šķiru” cīņa ir apsveicama. 

Vai radikālās feministes vēlas, lai bērni dzīvotu bez ģimenes? 

Jā. Jaunais feminisms grib nojaukt bioloģisku ģimeni. Alisona Džegere (Alison Jagger) apraksta, kādam jābūt dzimuma šķiru revolūcijas iznākumam: „Bioloģiskas ģimenes atcelšana izslēgs arī seksuālu apspiešanu. Vīriešu un sieviešu homoseksuālismu un ārlaulības dzimumaktus vairs neuztvers kā liberālu alternatīvu. Pazudīs pats dzimumakta „institūts”, kurā sieviete un vīrietis spēlē noteiktas lomas. Cilvēce beidzot varēs atgriezties pie savas dabīgās, daudzveidīgas un perversīvās seksualitātes.” 

Kā radies „gender” jēdziens? 

Pret ģimeni vērstas revolūcijas autori saskaras ar nepieciešamību izslēgt „dzimumu šķiras”, kuras nosaka bioloģiskas atšķirības starp sievieti un vīrieti. Par dilemmas atrisinājumu kļuva dr. Johna Money tēzes (Hopkins University). Līdz 1950.gadiem vārds „gender” bija gramatisks termins, kas norādīja, vai vārds ir vīriešu, sieviešu vai neitrālas dzimtas. Money sāka to lietot jaunā kontekstā, izvirzot terminu „gender identity”, lai apzīmētu, vai konkrēta persona jūtas kā vīrietis vai sieviete. Manejs uzskatījis, ka dzimumidentitāte ir atkarīga no bērna audzināšanas un brīžiem tā atšķiras no bioloģiskā dzimuma. 

Kādā veidā feministes izmantoja Maneja teoriju? 

Keita Milē (Kate Millet) grāmatā „Sexual Politics”(1969) raksta: „Dzimšanas brīdī dzimumu atšķirības nepastāv. Psihoseksuāla personība tiek iemācīta pēc piedzimšanas.” Tādējādi „gender” ideja bija iekļāvusies feminisma teorijās. Dženderisma iespaidā par feministu kustības prioritāti kļuva nevis cīņa pret sieviešu diskrimināciju, bet tādu ideju apkarošana, kas uzsvēra atšķirības starp vīrieti un sievieti, kā arī sievietes lomu bērnu aprūpē un audzināšanā. 

Feministes visai bieži izmantojušas Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai uzspiestu pasaulei savas radikālās idejas. Vai tas attiecas arī uz dženderismu? 

Līdz 1990. gadam ANO dokumentos tika uzsvērta nepieciešamība novērst jebkādu sieviešu diskrimināciju, tomēr 1990.gados jau galveno vietu ieņēma dženderisms. Piemēram, ANO aģentūras INSTRAW brošūrā „Gender Concepts” tiek apgalvots, ka „gender” ir „lomu un attiecību sistēma starp sievieti un vīrieti, kas nav bioloģiski determinēta, bet atkarīga no sociālā, politiskā un ekonomiskā konteksta.” Lielu problēmu rada tas, ka cilvēki, kuri lieto terminu „gender”, visai bieži neapzinās tā ideoloģiskās saknes. 

Skaidrs, ka starp vīriešu un sieviešu lomām pastāv atšķirības, kas izriet no dabīgām bioloģiskām atšķirībām. Vīrietis taču nevar palikt stāvoklī vai barot bērnu ar krūti. 

Jā, bet no dženderisma perspektīvas nav pieņemami, ka sieviete varētu izvēlēties mātišķību kā pirmo aicinājumu. Visspilgtāk to apliecina Simone de Bovuāra (Simone de Beauvoir) atbilde uz jautājumu, vai sievietēm jāatstāj tiesības palikt mājās un audzināt bērnus. Rakstniece uz to sacīja: „Sievietēm nav jādod izvēles brīvība šajā jautājumā, jo pie šādas iespējas pārāk daudz sieviešu to arī izvēlētos.” 

Vai Maneja teorija ir zinātniski apstiprināta? 

Kaut gan dženderisms kļuva aizvien populārāks, tā teorētiskie pamati sabruka. Maneja teoriju apgāza zinātniski pētījumi par smadzeņu uzbūvi. Saskaņā ar prenatāliem pētījumiem, vēl pirms piedzimšanas zēna un meitenes smadzenes būtiski atšķiras, kas ietekmē kustību, krāsu un priekšmetu uztveri. Piemēram, zēniem ir „bioloģiska predispozīcija” izmantot vīrišķas rotaļlietas, bet meitenēm – sievišķas. Sievietes vēl pirms piedzimšanas ir īpaši jūtīgas pret citiem cilvēkiem, kas palīdz izpildīt mātes lomu. 

Dženderisms uzstājas par jauno laulības definīciju, kas iekļauj arī viendzimuma pārus. Pēdējos gados parādījusies vesela virkne rakstu, kuros tiek apgalvots, ka nepastāv atšķirības starp bērniem, kurus izaudzinājuši abu dzimumu vai viena dzimuma vecāki. 

Šo pētījumu analīze liecina, ka tie nav derīgi. Piemēram, profesors Linns Vardls (Lynn Wardle) raksta: „Vairums pētījumu par homoseksuāliem vecākiem balstās uz nepietiekošu dokumentāciju, kas ir vāja metodoloģijas un analīzes ziņā. Tāpat jāatzīmē ļoti vāja empīriska bāze, kas neļauj izdarīt secinājumus par sociālo politiku.” Vienlaikus daudzi pētījumi pierāda, ka tēva un mātes esamība uzlabo bērna pašsajūtu. Kā norāda Patriks Feigans (Patrick Fagan) no Heritage Foundation, pastāv pārliecinoši pierādījumi par labu ģimenēm, kur bērni aug kopā ar tēvu un māti. Savukārt bērni, kurus audzinājušas vientuļās mātes vai kuru vecāki šķīrušies, pakļauti lielākam nabadzības, pārkāpumu, uzvedības un emocionālu problēmu riskam.” 

 

Avots: „Gender”- nowa, niebezpieczna ideologia, niedziela.pl

Foto: charismanews.com

Tulkoja Marks Jermaks