Lasvegasas apšaude atklāja „pasaules skumjas”

Pirmdiena, 09 Oktobris 2017 09:18

Neskaitāmi laikraksti iztirzā iespējamos Lasvegasas šāvēja motīvus, daudzi cilvēki uzdod dziļākus jautājumus, par vislielāko publisko slaktiņu Amerikas vēsturē: „Kas ir nogājis greizi mūsu kultūrā un kā mums rīkoties tālāk?” Es domāju, ka Elizabetei Skalijai pāgājušonedēļ bija taisnība Facebook komentāros: „Tas patiesi sasaucas ar kaut ko, kas ir pašā cilvēka sirdī.”

Pagājušā nedēļā es sāku lasīt Jozefa Ratcingera grāmatu (Pāvesta emeritus Benedikta XVI), kas ar apbrīnojamu precizitāti un pravietiskiem vārdiem apraksta galveno problēmu, ar kuru mēs mūsdienās sastopamies: izmisuma sajūtu, ko svētais Akvīnas Toms aprakstīja kā „pasaules skumjas” – tām pašām skumjām, kas radi nāvi, un par kurām runāja jau svētais Pāvils (2 Kor 7,10).

„Jā, Jēzum Kristum: Garīgie vingrinājumi ticībā, cerībā un mīlestībā” Ratcingera vārdi, kurus viņš izteica kādās rekolekcijās 1989.gadā, radīja ieskatu pasaules skumjās (sk. grāmatu). Šīs skumjas, viņš izskaidroja, ir sakņotas mūsdienu cilvēka nespējā saskatīt „savu paša diženumu” un viņa „nespējā” noticēt dievišķajam aicinājumam viņa dzīvē, kas nozīmē – mīlēt un tikt Dieva mīlētam.

Saskaņā ar Ratcingera pausto domu, mūsdienās cilvēks cieš no akūtas nespējas ticēt un piedzīvot Dieva mīlestību, kas aicina mūs uz cilvēcisko cildenumu. Kaut arī autentiskā kristīgā cerība pasauli uzlūko ar „pārliecību, ka es saņemšu šo neizsmeļamo mīlestību, kuru jau šeit un tagad piedzīvoju” (Ratcingers, 69,70), arī bezcerība pamazām zūd, apjaušot un ticot, ka Dievs mūs mīl savā bezgalīgajā labestībā, un ikvienu no mums aicina piedzīvot dievišķo „intimitāti” un mūžīgo dzīvi.

Šis izmisums, kas mūsdienās ir tik plaši izplatīts, noved pie „noturīgas un slimīgas tiekšanās pēc jaunā, kas noved pie Dieva mīlestības neizsmeļamā pārsteiguma pazaudēšanas.” (Ratcingers, 78). Lasvegasas slaktiņa kontekstā, Stīvena Paddoka nežēlīgais vardarbības akts bija nožēlojams un izkropļots viltojums no tā, ko visi cilvēki patiesi meklē: aizraušanos ar „dievišķās mīlestības neizsmeļamo pārsteigumu.”

Runājot ar Ratcingera vārdiem:

Šo skumju dziļākās saknes ir meklējamas tajā, ka trūkst lielāka cerība un pastāv jebkuras lielākas mīlestības nepieejamība… tādējādi patiesība kļūst vēl reālāka, ka pasaules sāpes noved pie nāves… atbaidošs uzņēmīgums joprojām spēlējas ar varu un vardarbību, lai radītu sevī jebkādu apmierinātības izpausmi. (Ratcingers, 73).

Dzīve, kas ir nodzīvota bez ticības pārpasaulīgai mīlestībai galu galā noved pie izmisuma, bet pēc tam pie nāves, kuru cilvēks pats sagrābj savās rokās, lai valdītu Dieva vietā. Kad izmisums sāk pārņemt cilvēka sirdi, cilvēks arvien vairāk pietuvosies tiem, ko Ratcingers nodēvē par „monstru surogātiem” mīlestības vārdā: vara un vardarbība, kas viņam sniedz īslaicīgu apmierinājumu, pat ja viņiem neizdosies apmierināt savas alkas pēc bezgalīgā. Beigu beigās, cilvēks vai nu ļaus mīlestībai sevi pārveidot, vai arī viņš savu izmisumu raidīs pret apkārtējiem, izmantojot arvien vardarbīgākus paņēmienus, kas viņam šķiet pieejami. Paddoks tam ir lielisks piemērs.

Kaut arī Ratcingera diagnoze mūsu kultūrai ir tik precīza un pilnīga, viņš arī piedāvā to, ko pats nosauc par „dziedināšanas ceļu”. Viņš uzsver, ka vienīgi drosme no jauna atklāt un pieņemt dievišķo dimensiju, kas ir mūsos, var sniegt mūsu dvēselēm un sabiedrībai jaunu iekšējo stabilitāti. (Ratcingers, 78).

Kā var norisināties šī jaunatklāšana? Tā var notikt pateicoties „vīriešiem un sievietēm, kuri ir ieklausījušies Dievā un meklē tiešu kontaktu ar Dievu; pateicoties tiem vīriešiem un sievietēm, kuriem Dievs ir kļuvis par patiesu pieredzi viņu dzīvē un kuri viņu pazīst no pirmavotiem.” (Ratcingers, 26)

Citiem vārdiem runājot, tas var notik pateicoties to cilvēku pārliecinošai liecībai, kuri personīgi ir iepazinuši Dievu, bet pēc tam kļūst par dzīviem lieciniekiem tam, ka Dievs patiesi ir. Viņi kļūst par dzīviem lieciniekiem , ka Dievs, ko mēs esam piedzīvojuši, patiesi ir bezgalīgas mīlestības Dievs, kurš nemitīgi mums atgādina: ir labi, ka tu esi!

Īsumā runājot, „mūsu esības dievišķās dimensijas atkārtota atklāšana” notiks pateicoties Dieva žēlsirdībai, kas darbojas manī un jūsos. Baznīcas Jaunā Evaņģelizācija un pasaule sākas ar mūsu nenobriedušo „jā” mīlestībai, kas tiek izteikts vienotībā ar „stiprāko un lielāko JĀ”, ko izsaka Jēzus Kristus; tas ir JĀ, kuram piemīt spēja pārveidot visu pasaules ļaunumu ziedošanās mīlestībā.

 

Avots: Judy Landrieu Klein, Las Vegas shooting reveals what Benedict XVI called the „sorrow of the world”, aleteia.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Priestera komentārs

Vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Mt 21, 33-43