Kā pa kalniem: piedzīvojot neveiksmi garīgajā dzīvē

Ceturtdiena, 21 Septembris 2017 09:43

Vīriešiem nepatīk neveiksmes.  Mēs savu identitāti visbiežāk rodam apziņā, ka neesam „neveiksminieki”. Tomēr, ja mēs esam godīgi pret sevi, mūsu garīgo dzīvi bieži vien raksturo tā lieta, no kuras mēs tik bieži baidāmies – neizdošanās. Mūsu spriedumi un mūsu centieni vienkārši neatbilst realitātei. Ierastie grēki mūs nomoka un paverdzina, bet tas mūsos savukārt izraisa kaunu; nepieciešamību pēc Grēksūdzes, kas šķietami katru reizi ir identiska; dusmas, kas robežojas ar izmisumu; sevis neieredzēšanu, bet sliktākajā gadījumā – šaubas – briesmīgas, nepārvaramas šaubas, ka sakramenti varbūt nemaz „nenostrādā”.

Šī posma neveiksmes sāpīgā pieredze, ir zīme tam, ka mūsdienu pasaule galveno uzsvaru liek uz panākumiem, uzvarām. Ir tikai daži apzīmējumi, kas vīrietim var būt pazemojošāki nekā „neveiksminieks”. Neviens nevēlas būt neveiksminieks. Mēs visi vēlamies uzvarēt ikvienā lietā, ko vien iedomājamies, un mēs slepeni izjūtam nicinājumu pret tiem, kam neizdodas. Bet tas notiek tikai tik ilgi, līdz mēs paši pakrītam.

PROBLĒMAS SAKNE

Mūsu baiļu un zaudēšanas nožēlas pamatā ir dziļi iesakņojies uzskats, ka mēs esam labāki un stiprāki nekā mēs patiesībā esam. Kad neizdošanās apliecina pretējo, kad mēs esam pazemoti savu pašu vainu dēļ, mēs spējam šokā vien atkāpties. „Protams, ka es esmu labāks par to, kas tikko notika,” mēs domājam. Vilšanās, ko mēs uzskatām par mūsu patiesā vājuma izpausmi, var dusmu veidā vērsties gan pret mums pašiem, gan pret Dievu. Bet kādēļ gan rodas šīs dusmas? Tā ir lepnības balss, kas ir kā smalka veida balss dziļi mūsos.

Vēl dziļākā līmenī ir neizpratne par to, ko nozīmē patiesi veiksmīga garīgā dzīve. Mēs domājam, ka svētums ir nebeidzamu uzvaru virkne, kad mēs spējam uzveikt visus garīgos pretiniekus – gan iekšējos, gan ārējos. Mēs ticam, ka mūsu panākumu mērs ir mūsu uzvaras, mūsu spēks, mūsu bezgalīgā apņēmība. Bet tas ir nepareizs pieņēmums, kas mūs noved pie bezgalīga drosmes izsīkuma.

VESELIEM ĀRSTS NAV VAJADZĪGS

Reiz kāds priesteris kristietību raksturoja kā „neveiksminieku reliģiju”. Un tas patiešām tā ir.

Jēzus vienkārši neatnāca pie veselajiem, kompetentajiem un stiprajiem. Tas ir ļoti tālu no patiesības. „Veseliem ārsts nav vajadzīgs,” Jēzus reiz sacīja. Vienīgie, kuri uzskatīja, ka viņu ticība ir pilnīga, bija farizeji. Jēzus Kristus nenāca pie viņiem, jo tie negribēja Viņu uzņemt. Viņš nāca pie salauztajiem, vājajiem un grēcīgajiem. Viņš nāca pie neveiksminiekiem.

Viņš nāca pie tiem, kurus pasaule – un lepnie, reliģiozie zēloti – uzskatīja par nederīgiem, nekompetentiem un neauglīgiem. Viņš pusdienoja ar muitniekiem un grēciniekiem, kas bieži vien izraisīja „pieklājīgo” cilvēku sašutumu. Viņš dziedināja klibos, aklos un lepras slimības pārņemtos; tie bija cilvēki, kurus veselie vēlējās ignorēt un norobežoties no tiem.

Pat Jēzus mācekļus satrieca šī rīcība. Viņš sarunājās ar sievieti, un ne tikai ar vienkārši sievieti, bet gan pazīstamu samariešu grēcinieci? Piedot sievietei, kas pieķerta laulības pārkāpšanas brīdī? Tas ir skandalozi. „Vai mums vajadzētu no viņa aiziet?” viņi bieži vien sev vaicāja. „Nē,” vienmēr skanēja atbilde, „Jo tieši šo cilvēku dēļ Cilvēka Dēls nāca pasaulē.”

Kristus saistība ar pakritušajiem, vienkārši tracināja tā laika varenos. Kā gan Mesija, kurš atbrīvos Izraēlu no apspiedējiem, spēja Sevi pielīdzināt šiem neveiksminiekiem? Bet patiesība ir tāda, ka Jēzu piesaista sabrukums un vājums. Viņš neapbrīno stipros. Viņš mīl vājos, īpaši tos, kuri paši to apzinās. Tos kuri spēj uztvert Viņa vārdus un aizkustināt Viņa sirdi ir tie, kuri – tāpat kā Bartimejs Evaņģēlijā – spēj skaļi saukt: „Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!”; un kuri nerimstas saukt pirms nav uzklausīti.

VĀJUMĀ MĒS SATIEKAM DIEVU

Jēzus ir Dievs ar mums. Viņš ir neizsakāmais Dieva iemiesojums. Bet patiesi šokējošais ir tas, ka Jēzus bieži vien „noiet no šī sava ceļa”, lai identificētos un dalītos mūsu vājumā, salauztībā un sāpēs. Viņš izvēlējās piedzimt vienkāršiem vecākiem, kuri mājoja nabadzīgā ciematā. Viņam nevajadzēja pat pussabrukušu būdu, bet vēlējās piedzimt starp dzīvniekiem kādā alas grotā. Visu Viņa dzīvi raksturo ciešanas un atmešana, „ciešanu vīrs, kuram nebija svešas skumjas.” Bet viņa kalpojums šajā pasaulē beidzās ar šķietami absolūtu „izgāšanos” – ar nāvi uz Krusta.

Tieši šajos faktos  slēpjas paradokss: mūsu Pestītājs neierodas pie mums spēka pārpilnībā. Visa viņa dzīve bija kā identificēšanās ar mums, dalība mūsu dzīvē, līdzdalība mūsu salauztajā cilvēcībā. Jēzus neglābj tevi, pametot tev glābšanas vesti slīkšanas laikā, kamēr Viņš pats atrastos krastmalas drošībā. Viņš tevi izglābj no noslīkšanas tavas nožēlojamības dziļumos, un pārveido tevi no jauna.

KUR RAST PATIESO SPĒKU

Tātad tu atkal esi pakritis? Tu esi salauzts? Pazemojies sevī. Tev neko vairāk no sevis nevajadzētu gaidīt. Jo tu esi vājš un bezspēcīgs. Saproti šo faktu, un pateicies Dievam, ka Viņš tev ir parādījis sīku atmirdzumu no tā, kāds Tu patiesībā esi. Jo, tiklīdz tu izsmel pats sevi, tiklīdz tu pats nesadedz sevī un izmisumā neizbaudi savu piepūli un spēku, līdz pat tam brīdim, kad tu esi spējīgs ar katru savu vismazāko šūniņu izsaukties: „Dāvida Dēls, apžēlojies par mani,” Dievs tevi neglābs.

Tu redzi, ka garīgajā dzīve nav atkarīga no mūsu pūlēm. Mūsu pūles nav ne nieka vērtas, un pat vēl mazāk. Tā ir tiesa, ka Dievs prasa, lai mēs mēģinātu, lai mēs pieliktu pūles, bet vienmēr atcerēsimies, ka tas ir Jēzus, kurš sniegs panākumus mūsu darbam un piepūlei. Viņa spēks mūsu nespēkā sasniedz pilnību.

Tādēļ atmet savas cerības un centienus. Samierinies, ka neesi nekas, ka esi neveiksminieks, lai arī tas būs īpaši sāpīgi tavam lepnumam. Cīnies, līdz Dievs tevi izglābs. Bet pāri visam – nekad neaizmirsti, ka Dieva žēlsirdība ir kā ūdens straume: tā vienmēr plūst no kalna pašā ieplakas dziļumā.

Avots: Sam Guzman, Falling Upward: Dealing With Failure In The Spiritual Life, www.catholicgentleman.net

Publicitātes foto

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 21 Septembris 2017 09:46

Priestera komentārs

Vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Mt 21, 33-43