Slavenais mācītājs Ulfs Ekmans par savu pāreju katoļticībā

Trešdiena, 30 Augusts 2017 09:01

Tolaik biju ārpuskonfesiju baznīcas mācītājs. Kaut kas nelika man mieru un "nelaida vaļā". Šī notikuma iespaidā sākās ceļš, kurā beigās soli pa solim nonācu līdz vienotībai ar Katoļu Baznīcu.

Jēzus ienāca manā dzīvē 1970. gada maija beigās. Viens no maniem draugiem negaidīti kļuva par katoli. Biju no sirds pārsteigts. Bieži no šī cilvēka izvairījos, viņš krita man uz nerviem. Reiz, uzturoties pie viņa mājās, viņš uzdeva jautājumu, vai drīkst par mani aizlūgt. Kad viņš sāka lūgt, sajutos ļoti neomulīgi un izskrēju ārā. Braucot pie sevis ar vilcienu, sadzirdēju balsi, kas nemitīgi atkārtoja: „Tavi grēki var tikt atlaisti.” 

Manī pieauga dziļa pārliecība, ka tā arī ir. Sapratu, ka tikai Jēzus man var palīdzēt. Atgriežoties mājās, iegāju savā istabā, nometos uz ceļiem un palūdzu Jēzum, lai Viņš piedotu manus grēkus un kļūtu par manu Kungu un Pestītāju. No tās dienas līdz pat šodienai saucu sevi par kristieti. Par praktizējošu kristieti. 

Tolaik man bija 19 gadi. Tas bija brīnišķīgs un intensīvs laiks, tajā vasarā mana dzīve "apgriezās kājām gaisā". Atklāju un personīgi iepazinu Jēzu. Reizē ar atgriešanos mana dzīve sākās no jauna. Vēlējos Jēzum sekot. Būt par kristieti bija kaut kas radikāli atšķirīgs, bet vienlaicīgi tā bija it kā atgriešanās mājās. 

Bībele man kļuva par dzīvu un absolūti fascinējošu grāmatu, kuru lasīju un joprojām lasu katru dienu. Iegūstot bakalaura grādu, uzsāku teoloģijas studijas. Tad ienāca doma kļūt par Zviedrijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju. Tad vēl nespēju pamanīt, ka Katoļu Baznīca man palika aizvien tuvāka. 

Viens no maniem studiju biedriem izdomāja, ka 1976. gada Lieldienas mums jāpavada Romā. Mēs tur aizbraucām. Nedēļu staigājām pa pilsētu. Nevarējām atļauties izbraukumus par papildus samaksu, tādēļ pārsvarā paši organizējām savu laiku. 

Kulminācijas brīdis bija Lieldienu vigīlija. Mums izdevās tikt sv.Pētera bazilikā. Nevarēju noticēt pūļa entuziasmam, sagaidot pāvestu Pāvilu VI, kuru ienesa dievnamā uz augsta troņa. Mūķenes nevarēja apturēt savu prieku, visa baznīca bija sajūsmā. Līdz šim zināju vienīgi to, ka 1968. gadā pāvests kritiski izteicās par kontracepciju, un ka tādēļ viņš tiek ienīsts. Pavisam kaut kas cits bija ieraudzīt viņu tuvumā, bet agresīvo kreiso uzbrukumu vietā sajust tautas mīlestību pret viņu. Pāvests izskatījies noguris. Viņš slimoja un neilgi pēc tam arī nomira. Tobrīd viņš vēl mierīgi sēdēja, sveicot ticīgos. Šis skats atstāja uz mani milzīgu iespaidu. 

Jau vairākus gadus biju lūdzies par sievu. Pēc sešiem dzīves gadiem vientulībā tiešām biju gatavs. Drīz pēc atgriešanās no Romas, pazīstams mācītājs uzaicināja mani uz viņa rekolekcijām. Apcerot Bībeles fragmentu par Svēto Garu, parādījās daži jauni cilvēki. Viena no tām piesaistīja manu uzmanību. Tā bija Brigita. Pēc rekolekcijām aizgājām pastaigāties. Ātri vien izrādījās, ka mums ir līdzīgas intereses un vērtības. Brigita bija skaista, labsirdīga, inteliģenta un mīlēja Kungu. Iemīlējos viņā līdz neprātam. Mēs salaulājāmies tā paša gada decembrī. Biju ļoti laimīgs.

Manā reliģiskajā dzīvē virsroku pamazām sāka gūt harismātiska daļa. 

Sapratu, ka vēlos kļūt mācītājs. Kopā ar Brigitu lūdzāmies šajā nodomā. Sajutām, ka tas bija aicinājums no Dieva. Es sāku aizrautīgi gatavoties mācītāja dzīvei. Ilgojos pamācīt un sludināt Dieva Vārdu sekularizētā sabiedrībā. 1979.gadā bīskaps Bertils Gartners iesvētīja mani Gēteborgas diecēzē. 

Manas pirmās vizītes laikā uz Albāniju 1991. gadā  man bija ļauts piedalīties kādā neparastā pasākumā. Biju ārpuskonfesiju baznīcas „Dzīvības Vārds” (Livets Ord) mācītājs. Saņēmu Albānijas komunistiskās valdības atļauju organizēt „kultūras apmaiņu”. Tai bija jānorisinās kristiešu sanāksmes laikā Tautas stadionā Tirānā. Tā bija unikāla Labās Vēsts pasludināšanas iespēja 20 000 cilvēku priekšā. Pasākumu translēja valsts televīzija. Stingri kontrolētajā Albānija šādas lietas notika pirmo reizi. 

Man tas bija kolosāla pieredze. Tā aizkustināja arī tūkstošiem cilvēku visā Albānijā. Tie bija cilvēku, kuri pirmo reizi mūžā publiskā vietā dzirdēja par Jēzu Kristu. Daudzi no viņiem atvēra Jēzum sirdis un gribēja Viņam sekot. Pat pēc daudziem gadiem joprojām dzirdu liecības par to, kas tajā vakarā notika visā valstī. 

Gadu vēlāk man atkal bija ļauts sludināt Albānijā. Kopā ar mani nākamā prezidenta Sali Beriša birojā uzturējās kāds ļoti sirsnīgs sekretārs, cilvēks gados. Viņš pie manis pienāca un lauztā angļu valodā sacīja: „Es arī esmu katolis.” Nebija šaubu, ka viņš priecājās satikt ticības brāli. Mani pārsteidza ne tikai viņa vārdi, bet arī prieks, ko viņš izstaroja. 

Vienā brīdī manu acu priekšā aizslīdēja daudzi Baznīcas vēstures fragmenti. Iedomājos, ka esmu protestants, nevis katolis. Man nebija ne jausmas, ko atbildēt. Luterisms, metodisms, baptisms, Vasarsvētku kustība, harismātiskā kustība, Ticības Kustība – visi šie daudzveidīgie kristietības varianti aizslīdēja man galvā. Beidzot neliela atzara galā kaut kur uz milzīga koka ieraudzīju sevi. 

Apzinājos, ka nespēju to visu izskaidrot vīrietim, kurš stāv man priekšā. Kā lai varēju izskaidrot viņam, ka pēc būtības esmu nevis katolis, bet kaut kā loceklis, kas saucas „Dzīvības Vārds”? Ar iztēles acīm pēkšņi ieraudzīju sašķeltās Baznīcas tēlu. Vienā brīdī sapratu, ka nemazinot mūsu auglīgā misijas darba nozīmi, tomēr ieņēmu kristietībā vietu kaut kur tālu perifērijā. Un ka es pats esmu šīs sašķeltības iemesls. Pasmaidīju ar zināmu apmulsumu, paskatījos vīrietim acīs un atbildēju: „Ak, tas ir brīnišķīgi, brāli!” Nevarēju pateikt neko citu. 

Tieši kopš tā mirkļa kaut kas nelika man mieru un nelaida vaļā. Un tam bija sakars ar Katoļu Baznīcu. Esmu pārliecināts, ka šī negaidītā pieredze bija pirmais pamudinājums, kas vēlāk mani soli pa solim aizveda līdz pilnīgai vienotībai ar Katoļu Baznīcu. Kaut gan līdz tam bija jāgaida vēl 22 gadi. 

 

Ulfs un Brigita Ekmani oficiāli iestājās Katoļu Baznīcā 2014.gadā. Laulātais pāris pieņēma iestiprināšanas sakramentu Sv.Mises laikā, ko vadīja Zviedrijas vadošais bīskaps Anders Arboreiluss OCD. Pirms tam, 2013. gadā, par katoli kļuva mācītāja dēls Bendžamins Ekmans. 

 

 

Avots: Ulf Ekman o swoim przejściu na katolicyzm, deon.pl

Foto: youtube

Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Mt 21, 33-43