Neviens nekad nevar mainīt Kristus mācību. Kardināls Millers par to, kas notiek Baznīcā

Sestdiena, 05 Augusts 2017 08:06

Pāvesta un bīskapu uzdevums ir uzturēt ticību un nodot to tālāk, tomēr nevienam nav varas pārskatīt Kristus mācību saskaņā ar „laika prasībām”. Par to intervijā poļu žurnālam „Wpis” runā kardināls Gerhards Millers (Gerhard Müller), nu jau bijušais Ticības Mācības kongregācijas vadītājs. Kardināls Millers šajā amatā tika iecelts 2012. gadā pēc pāvesta Benedikta XVI rīkojuma. Savukārt šogad viņš atstāja amatu sakarā ar pilnvaru termiņa beigām. Par jauno kongregācijas vadītāju pāvests Francisks nominēja spāņu jezuītu, arhibīskapu Luisu Ladaria.

 

Vai runājot par „progresīviem spēkiem”, Jūs iedomājaties arī līdzīgus grupējumus Baznīcas iekšienē?

Tie nav mājieni. Tieši par tiem es arī runāju. Tie sauc sevi par atvērtiem, liberāliem vai progresīviem, taču aiz tiem slēpjas viena un tā pati ideoloģija. Savukārt tiem, kuri vēlas palikt ticībā, tiek pārmests, ka viņi ir „konservatīvi”. Pievērsiet uzmanību, ka šodien konservatīvisms jau ir kļuvis par apvainojumu. Tomēr ticības pamats ir iesakņošanās Kristū un smelšanās no Viņa pestīšanas avotiem. Cilvēks ir ticis radīts labiem darbiem. Tikai tad viņam ir mierīga sirdsapziņa. Darot ļaunumu, sirdsapziņa viņam pārmet, apgrūtina, nomāc. Ļaunums nesniedz gandarījumu un nenomierina sirdi.

 

Tomēr tieši objektīvās normas ir tās, kas tiek apšaubītas. Pat universitātēs vairs nemeklē patiesību. Pastāv vien uzskats – man ir sava taisnība, kādam citam var būt savējā, vēl citam – savējā un tml. Katoļiem un Baznīcai šādos strīdos ir lielas problēmas, jo izejas punkts ir pavisam savādāks. Pēc mūsu domām, patiesība ir viena, tā, kas ir atklāta. Šī pieeja tiek uztverta vienīgi kā naratīvs, turklāt īpaši naivs. Bībele vairs nav nekāds arguments.

Jums ir taisnība. Svētos Rakstus šodien mēģina nobīdīt vēstures jomā kā grāmatu, kas caur līdzībām vai pat pasakām centusies paskaidrot cilvēkam nesaprotamo. Tomēr visām teorijām, kas runā par naratīviem, piemīt kāda nopietna loģiska kļūda. Tiek pieņemts, ka to "patiesība" par "daudzām patiesībām" ir patiesa. Ja tā tas būtu, tās arī nevarētu runāt par savu subjektīvo patiesību. Tāpat tās nevarētu runāt par savas teorijas patiesumu, jo pie šādas pieejas verifikācija vispār nav iespējama.

Dialogs zaudē jēgu jau pašos pamatos, tiek runāts tikai par gaumēm vai preferencēm. Šīs kaitīgās domāšanas sekas saskatāmas nu jau daudzās vietās, piemēram, laulībā. Ir sieviete, kuru mīl kāds vīrietis. Taču vēlāk viņš iemīlas citā sievietē, jo arī viņa ir mīļa. Līdz ar to vīrietis viņu paņem kā otru sievu. Viņš apgalvo, ka tā ir viņa patiesība. Tātad, laulības nešķiramība kļūst tikai par naratīvu, vienu no daudziem. Citiem savukārt visnozīmīgākais kritērijs ir izklaide. Runa ir pat to, lai viņiem būtu labi. Viņiem nerūp saistības, sevis veltīšana citam cilvēkam. Grūti būs atgriezt šo uzskatu piekritējus.

Vienlaicīgi gribētos uzzināt "daudzu patiesību" teorijas sekotāju argumentus pret nacismu, rasismu vai sociālo darvinismu. Jo šīs ideoloģijas runā par to, ka taisnība ir tam, kurš stiprāks.  Ja jau viss ir relatīvs, galu galā izlems tas, kuram pieder vara, arī fiziska. Šodien lemj tie, kam ir vara politiskās partijās unmeanstream medijos. Vēl jo vairāk, ja jau viss ir relatīvs un atļauts, ko gan var iebilst pret nacismu? Uzskats par āriešu rases pārākumu kļūst par vienu no daudziem naratīviem. To pašu var attiecināt uz Vācijas tiesībām iznīcināt ebrejus. Ko tad viņi var iebilst pret šādiem naratīviem?

 

Neko. Un te rodas draudi, ka šis šķietami iecietīgs un objektīvs plurālisms spēj pamatot pilnīgi visu.

Protams. Šos domāšanas eksperimentus var paturpināt. Kā lai stājamies pretī verdzībai? Balto naratīvs dienvidu štatos bija šāds: melnie ir primitīvi ļaudis, kuriem jāstrādā plantācijās. Būdami stiprāki, baltie uzspieda šo naratīvu pārējiem. Tiesa, tas nepamato verdzību kā tādu, taču neļauj neko iebilst. Baznīca pretojās verdzībai, atsaucoties uz morāli un cilvēktiesībām, tomēr tas bija it kā subjektīvs viedoklis. Tādēļ šodien patiesība tiek apkarota, jo bez tās nepastāv robeža starp taisnību un meliem, labo un ļauno. Par labo kļūst viss, kas izdevīgs stiprajam. Līdz ar to šī relatīvisma argumentācija ne tikai pati sevi apstrīd, bet praksē izraisa arī bēdīgas konsekvences.

 

Galu galā uzbrukums patiesībai ir uzbrukums Dievam. Līdzīgi ir ģimenē, kas kļūst par upuri šiem relatīvisma uzbrukumiem. Mūsdienās par ģimeni kļūst nevis vīrietis un sieviete, bet divi tēti un viena mamma vai arī viena mamma kopā ar kādu transgenderu vecāku. Vairs nav saprotams, ko lai atzīstam par ģimeni.

Ģimene ir pamats vērtību nodošanai un pieņemšanai. Bērni uztver šīs vērtības jau no zīdaiņa vecuma, pirms sāk runāt. Viņi redz un jūt, ka nav pašpietiekami, ka viņus radījuši vecāki, pēc kuriem viņi arī ilgojas. Rodas intensīva kopība, īpaši attiecībās ar māti, kas 9 mēnešu laikā paliek simbiozē ar bērnu.

Šī fiziskā saikne starp bērnu un vecākiem ir ļoti būtiska. Turklāt tā izriet no pašu vecāku intīmas miesiskas tuvības. Caur rūpēm, mīlestību un īpašu saiti vecāki māca bērnam cilvēciskumu. Vēlāk bērns iemācās arī līdzsvaru starp tuvību ar citu cilvēku un vecākiem un asertivitāti. Bērna saikne ar vecākiem, kā arī brāļiem un māsām, ir ass, ap ko veidojas cilvēciskums. Tādēļ ģimene ir tik ļoti svarīga.

Pastāv arī citas ģimenes definīcijas, bet tā ir vardarbība pret realitāti. Bērnam nevar būt divi tēvi vai divas mātes. Bērna māte ir sieviete, kuras ķermenī viņš tika ieņemts. Surogātmāte ir nevis māte, bet gan mātišķības karikatūra.

Ja bērns nav Dieva un cilvēku mīlestības auglis, cilvēks pārvēršas par produktu un dažādu iegribu piepildījumu. Tad divi vīrieši pēkšņi grib adoptēt bērnu, tēlojot māti un tēvu. Tomēr viņi nav šī bērna tēvs un māte. Šāda rīcība ir noziegums pret bērnu. Padarot viņu par savu iegribu un iekāres objektu, viņš tiek pazemots kā persona. Attiecībā pret bērnu šie pieaugušie kļūst par noziedzniekiem, līdzīgi kā rasisti un tie, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību.

Bērnam ir tiesības uz bērnību un jaunību kopā ar saviem vecākiem. Tikai izņēmuma gadījumos, kad vecāki ir miruši vai pastāv citi pamatoti apstākļi, bērnu var integrēt audžu ģimenē ar māti un tēvu.

 

No profesora Marka Regnerusa ziņojuma izriet, ka 24% bērnu ASV, kuri izauga geju ģimenēs, cieš no suicidālām domām (normālās ģimenēs šis rādītājs ir 5%). Savukārt 23% bērnu no lesbiešu ģimenēm, cietuši no uzmākšanas (normālās ģimenēs – 2%).

Skaitļi ir bēdīgi, taču tie nepārsteidz. Šie bērni tiek izmantoti, viņi jūt, ka pret viņiem izturas it kā viņi būtu priekšmeti. Viņi ir kāda iegribu efekts. Par to būtu jāaizdomājas arī vecākiem normālā laulībā. Bērns nedrīkst būt viņu projekciju vai sapņu piepildījums. Pret bērnu jāizturas ar respektu, ievērojot viņa pašcieņu un personiskumu. Bērnam jāsniedz atbalsts, ievērojot to, kas viņam dots no Dieva.

 

Jūs esat ieminējies par laulības nešķiramību. Vai tā joprojām ir saistoša Katoļu Baznīcas doktrīna?

Esmu izteicies par to vairākkārt, taču daudzi nevēlas to saprast. Mēģinājumi interpretēt adhortāciju Amoris Laetitia, it kā pāvests Francisks būtu paaugstinājies pāri Dieva un Baznīcas likumiem, ir pretrunā ar katoļu mācību. Tas nemaz nav iespējams un liecina par izpratnes trūkumu par Pētera kalpošanu. Pāvests nevar mainīt Kristus mācību. Sv.Pēteris, kurš bijis apustuļu priekšgalā, saņēma misiju nodot tālāk tās Baznīcas mācību, kuru iedibinājis pats Jēzus. Baznīcas Kungs, Centrs un Galva ir Kristus, nevis pāvests. Kristus ir vienīgais Mācītājs. Mēs kā bīskapi esam tikai tie, kas nodod tālāk Kristus mācību, ne jau mūsu pašu mācību. Mēs drīkstam sludināt tikai un vienīgi Kristus mācību, neko citu.

Ticīgajiem, kuri piedzīvo laulības sabrukumu, jāsniedz atbalsts un palīdzība viņu ceļā pie Dieva, kā arī jācenšas pēc iespējas atjaunot laulību. Tāpat atbalsts jāsniedz personām, kuras, paliekot uzticīgas laulībā, tika pamestas no savu laulāto puses. Nepastāv tiesības uz citu laulāto vai citu laulību, jo cita laulība vienkārši neeksistē, tā nav derīga, pat, ja to pavadījusi kaut kāda ceremonija.

Kamēr laulātais ir dzīvs, laulība eksistē. Kristus teiktais skan viennozīmīgi. Tas atbilst Radītāja gribai, tāpat kā divi dzimumi. Atcerēsimies, ka arī farizeji mēģinājuši ievilināt Jēzu slazdā, jautājot, vai tiešām nedrīkst atlaist sievu ar šķiršanas rakstu. Farizeju domāšanas veids bija tikai un vienīgi laicīgs – kādēļ jācieš mokas, ja nākamais partneris varētu būt patīkamāks.

Neatstumsim cilvēkus, kuri atrodas smagās situācijās savā laulībā, tomēr viņiem nevar palīdzēt, aptumšojot, reinterpretējot vai pat noliedzot Dieva Vārdu. Tā nav žēlsirdība, tie ir meli. Mēs nedrīkstam teikt cilvēkiem, ka var nākt pie sv.Komūnijas smaga grēka stāvoklī. Tas nav iespējams. Mani kritizēs par to, ka saku, ka Kristus stāv pāri pāvestam. Tomēr kritiķi vai nu to nesaprot, vai arī vairs nav katoļi.

 

Vai Baznīca oficiāli māca, ka laulība ir nešķirama, tā pastāv līdz pat viena no laulāto nāvei? Un ja kāds atstāj vīru vai sievu likumīgā laulībā, tas laulību pārkāpj, uzturoties smagā grēka stāvoklī un nevar pieņemt sv.Komūniju?

Šī ir oficiālā Katoļu Baznīca pozīcija. Un ne jau politiskas partijas izpratnē, kur pie varas var nākt priekšnieks - komunists, kurš maina doktrīnu. Te runa ir par nemainīgo Kristus mācību. Ja kāds saka, ka jautājumu par sv.Komūnijas pieņemšanu, var apsvērt savā sirdsapziņā, tam ir maldīgs priekšstats par sirdsapziņu, kas nav savienojams ar katolisko ticību. Šādu vēstījumu nodošana ir cilvēku maldināšana.

Starp citu, tas neattiecas tikai uz laulības šķiršanu. Tas ir vispārējs noteikums. Ja kāds atrodas smaga grēka stāvoklī, tas nevar nākt pie sv.Komūnijas. Iepriekš viņam jāsaņem izlīgšanas sakraments, jānožēlo savi grēki, godīgi jāizsūdz tie biktstēvam, un jābūt gatavam pēc iespējas atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Nevar kādu apzagt un tad izsūdzēt grēkus un izlikties, ka viss ir kārtībā. Nē, man jāatdod tas, ko esmu paņēmis. Atlīdzināšanas noteikums skar visus Dieva baušļus.

 

Tomēr pat Baznīcā skan dažu bīskapu balsis, kuri pauž atšķirīgu viedokli. Viena oficiāla līnija, par kuru mēs runājam, te nav redzama.

Šie bīskapi pārsniedz savas pilnvaras. Bīskapam nav tiesību pielaist cilvēkus pie sakramentiem, it kā tie būtu viņa sakramenti. Tie ir Dieva sakramenti! Dispensu var sniegt tikai attiecībā uz Baznīcas likumiem, piemēram, ja kāds ir slims, ceļo vai ir ciemos. Tad arī piektdien var apēst gaļu. Vai arī nopietnu šķēršļu dēļ var svētdien neaiziet uz baznīcu. Skaidrs, ka sievietei, kura tikko piedzemdējusi bērnu, nav obligāti uzreiz jānāk uz svētdienas sv.Misi, viņa saņem dispensu. Tomēr neviens cilvēks nevar tikt atbrīvots no Dieva likuma.

 

Vai tad nevarēja Amoris Laetitia viennozīmīgi izteikties par laulības un tās šķiršanas lietām?  „Bet jūsu runai jābūt: jā, jā! nē, nē! Kas vairāk par to, ir no ļauna.” Šos Jēzus vārdus sv.Matejs piemin savā Evaņģēlijā. Turklāt drīz pēc tam, kad Jēzus runā par laulības nešķiramību. Savukārt Amoris Laetitia formulējumi būtiski apgrūtina viennozīmīgu interpretāciju. Strīds turpinās jau ilgi. Kādēļ pāvests Francisks nevarētu vienreiz skaidri pateikt, ka laulība ir nešķirama – un punkts? Tas izbeigtu diskusijas vismaz uzticīgu katoļu vidū.

Patiesība saistīta ar skaidrību un viennozīmīgumu. Vienlaicīgi jācenšas, lai cilvēki, kuri piedzīvo smagas situācijas, nenovērstos no Baznīcas. Viņiem jāpalīdz atgriezties uz atpestīšanas ceļa. Sadzirdot patiesību tiešā veidā, cilvēks mēdz reaģēt ar distanci, nododot to tālāk. Līdz ar to svarīgi atrast atbilstošu toni, lai runātu patiesību tā, lai cilvēki aizdomātos, nevis novērstos. Manuprāt, tāds ir adhortācijas Amoris Laetitia mērķis un nodoms.

Cita lieta ir tas, kā to visu uztver, t.sk. arī bīskapi. Bīskapi, kuri tik braši izsakās par šķirteņu pielaišanu pie sv.Komūnijas, noteikti nav pacentušies atrast līdzsvaru starp dogmatisko patiesību un pastorālo tuvību. Tas ir grūti. Viņiem ir vieglāk izvēlēties mazākās pretestības ceļu, jo tas viņiem nodrošina mediju ovācijas un progresīvu bīskapu reputāciju. Viņi kļūst labi un tuvi, saņemot tikai uzslavas.

Savukārt bīskapam paliekot pie ticības un Kristus mācības, viņš uzreiz pārvēršas par nežēlīgu, nocietinātu, par provinciāli, kurš nepazīst pasauli. Daudziem cilvēkiem šādas runas ir visai nepatīkamas. Turpretī saņemt uzslavas ir tik forši. Tomēr tas nav bīskapa uzdevums. Viņš nevar ilgoties pēc ovācijām, sludinot maldīgu mācību. Šiem bīskapiem noderētu vēlreiz ieskatīties solījumā, ko viņi bija salikuši konsekrācijas laikā, apsolot sludināt katolisko mācību.

Otrajā vēstulē Timotejam sv.Pāvils saka: „Es tevi zvērinu pie Dieva un Jēzus Kristus, kas tiesās dzīvos un mirušos tad, kad nāks Viņš un Viņa valstība. Sludini vārdu, uzstājies laikā un nelaikā, pārliecini, pamudini, norāj visā pacietībā un pamācībā!” Sv.Pāvils arī kļuva par izsmieklu, apvainojumu un vajāšanu upuri, jo sludināja patiesību. Tomēr šī patiesība nes atpestīšanu, pat izraisot pretestību. Mēs sludinām Kungu - krustā sisto un augšāmcelto.

 

Avots: Kard. Gerhard Müller: Papież nie może zmienić nauki Chrystusa, swiato-podglad.pl

Publicitātes foto

Tulkoja Marks Jermaks 

 

Priestera komentārs

Vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Mt 21, 33-43