Jauns ceļš uz svētumu

Piektdiena, 21 Jūlijs 2017 08:21

Man ir aizdomas, ka katrs ticīgais kādreiz uzdevis sev jautājumu: kā tas ir – būt svētam. Ilgojamies pēc tā, tomēr līdzšinējie beatifikācijas procesa uzsākšanas nosacījumi (mocekļa nāve vai varonīgi tikumi) varētu radīt iespaidu, ka svētums ir kaut kas gandrīz vai nesasniedzams. 

Tomēr, runājot par svētumu, uz šīm kategorijām būtu jāskatās savādāk: nosacījumi nepieciešami, lai aprakstītu piemērus, no kuriem smelties iedvesmu. 

Šī gada sākumā tika nogalināta Helēna Kmieca (poļu misionāre, kura gāja bojā uzbrukumā Bolīvijā – red.). Dīvainā kārtā daudzi sāka runāt par viņas nāvi kā par „moceklību ticības dēļ”. Pirmkārt, nav ne jausmas, vai slepkavas motīvs bija agresija pret kristietību. Otrkārt, būtu vērts aizdomāties, vai koncentrēšanās uz nāvi ir pats svarīgākais. Šos jautājumus var turpināt. Vai svētīgais Ježijs Popeluško bijis ticības moceklis vai arī vienkārši komunistiskās sistēmas upuris? Kā lai vērtē situāciju ar bīskapu Oskaru Romero vai svēto Maksimilianu Kolbi? Tuaregu nogalinātais Šarls de Fuko arī ir moceklis, taču vai viņa nāve nebija nejauša, jo reizē aizgāja bojā arī viņa musulmaņu draugi…

Sāpīgu traģēdiju uzskaitīšanu var turpināt ilgi, tomēr kaut kādā ziņā tas, iespējams, nav tik svarīgi. Mums taču ir spēcīga sajūta par katra šī cilvēka svētumu. Vai tad mums jāmeklē „pamatojums”? Bieži satiekam cilvēkus, par kuriem varam teikt, ka tie ir „svētie dzīves laikā”, kaut gan viņi joprojām ir starp mums. Un tomēr argumenti mēdz būt svarīgi. Kaut vai tāpēc, ka rezultātā varam skaidrāk apzināties, ko nozīmē būt svētam un lieciniekam. 

Skatoties tīri tehniski, iepriekš funkcionējuši divi oficiāli kanonizācijas pamatojumi, kā arī viena īpaša kategorija („līdzvērtīgā kanonizācija”). Abi pirmie saistās ar jau pieminēto moceklību un varonīgiem tikumiem. Savukārt trešais ceļš attiecas uz izņēmuma gadījumiem, ko grūti iekļaut vienā no divām kategorijām. Šādā veidā kanonizāciju veic pāvests, izsludinot dekrētu, kas atļauj svēto kultu visā Baznīcā, kaut gan kanonizācijas process vēl nav sācies. Trešo risinājumu saprast ir grūtāk, taču līdzvērtīgas kanonizācijas prakse Baznīcā eksistē jau ilgi. Pāvests Francisks izmantojis šo iespēju vairākkārt. Arī Benedikts XVI šādā veidā paplašinājis sv.Hildegardas no Bingenas kultu. Pie visvairāk pazīstamiem „līdzvērtīgajiem svētajiem” pieder Kirils un Metodijs, kā arī Tomass Mors. 

Nesenajā dokumentā "Maiorem hac dilectionem" svētais tēvs ieviesis kārtējo kategoriju, kas dod pamatu kanonizācijai: dzīves dāvana. Kāds varētu teikt, ka rezultātā apjukums tikai palielinājies. Tomēr es pieturos pie pretējā viedokļa. Šis lēmums ļauj mums, mūsdienu cilvēkiem, labāk saprast, uz kā balstās svētums. 

Mūsdienu laiki ir lielas kristiešu moceklības posms, kaut gan to grūti apzināties, dzīvojot Eiropā. Tomēr mūsu brāļi un māsas Āzijā, Āfrikā un Tuvajos Austrumos piedzīvo milzīgas ciešanas. Diskutējot par bēgļiem, bieži tiek aizmirsts, ka pie tiem pieder arī mūsu ticības brāļi. Katru gadu tiek publicēti ziņojumi par kristiešu vajāšanām. Te runa par nav ielas manifestācijām un atšķirīgu uzskatu paušanu, bet gan par reāliem nāves draudiem. Tiek lēsts, ka ikdienā ap 200 milj. kristiešu tiesības vismaz 60 pasaules valstīs tiek ierobežotas viņu ticības dēļ. 

Mēs baudām iespēju komfortabli apliecināt mūsu ticību. Mums nav jācieš mūsu uzskatu dēļ. Līdz ar to moceklība kļūst par kaut ko attālu. Vārds „moceklība” atspoguļo tikai ciešanu aspektu, tomēr zaudē „liecības sniegšanas” jēgu, kas skaidri redzama grieķu vārdā „martus” vai latīņu „martyr”. 

Romā atrodas kāda īpaša bazilika. Tā ir veltīta vienam no apustuļiem, sv.Bartolomejam, taču jau kādu laiku pazīstama kā Jauno Mocekļu sanktuārijs. Atceros, ka apmeklējot šo svētvietu, pāvests Francisks runājis par „jaunās moceklības” kategoriju. Tā labāk atspoguļo svētuma būtību, kas nav reducējama vienīgi līdz nāvei, bet ietver sevī kaut ko būtiskāku: dzīvi Jēzū. „Pastāv daudz apslēptu mocekļu. Tie ir vīrieši un sievietes, kas ir uzticīgi maigajam mīlestības spēkam, Svētā Gara balsij, kuri ikdienas dzīvē cenšas palīdzēt brāļiem un mīlēt Dievu ar beznosacījumu mīlestību,” teicis pāvests. Tāpat viņš uzsvēris, ka „mocekli var iztēloties kā varoni, tomēr galvenais ir tas, ka šis cilvēks ir saņēmis žēlastību. Dieva žēlastība, nevis vīrišķība, ir tā, kas dara mūsu par mocekļiem. Baznīcai nepieciešami ikdienas, parastas dzīves svētie”.  

Tātad, nevis varonība, bet ikdiena, ko raksturo mīlestība pret Dievu. Mīlestība, kas bieži tiek izdzīvota slepenībā, bet kas ir dzīva un autentiska. Nevis nāve, bet dzīve un mīlestība mūs vieno ar tiem, kas iemīlējuši līdz galam. 

Atgriezīsimies pie piemēriem. Sanktuārijs ir vieta, kas veltīta mūsu traģiski mirušo brāļu un māsu piemiņai. Komisija, kas darbojas bazilikas paspārnē, apkopojusi vismaz 12000 liecību par moceklību no visas pasaules. Pašā bazilikā atrodas piecas kapellas ar mocekļu, kā arī komunisma un nacisma upuru relikvijām no Amerikas, Āfrikas, Āzijas, Okeānijas un Tuvajiem Austrumiem. 

Komunisma un nacisma upuru vidū ir arī sv.Ježijs Popeluško un sv.Maksimilians Kolbe. Neapšaubāmi, abi aizgājuši bojā kā režīmu upuri, piedzīvojot vajāšanas ticības dēļ. Tomēr viņu ticība tiešā veidā nav bijusi viņu nāves cēlonis. Sv.Ježijs ticis nogalināts par savu iesaistīšanos politikā, bet sv.Maksimilians labprātīgi atdevis dzīvību par Francisku Gajovničeku. Bet vai tas mazina viņu godu? Nekādā gadījumā! Tikai paturēsim prātā, ka ticība kā tāda ne vienmēr ir arguments, lai atzītu cilvēku par mocekli vai liecinieku. Viņu galvenais tikums bija mīlestība pret citu cilvēku, viņu dzīve tika veltīta citiem kā dāvana. 

Tas pats attiecas uz sv.bīskapu Oskaru Romero, kura relikvijas arī atrodas bazilikā. Atentāts, kura rezultātā viņš gājis bojā, tika sarīkots ne jau tādēļ, ka viņš bija katoļu priesteris. Tomēr ar savām uzrunām, kas bija vērsti pret noziedzību, bīskaps izprovocējis slepkavu naidu. Sv.Oskars Romero konsekventi uzstājies par tuvākmīlestību un nosodījis vardarbību. 

Helēna Kmieca mēdza teikt, ka „gribētu nomirt, kalpojot Dievam”. Vai šie vārdi liecina par nomācošu tieksmi pēc nāves? Tieši pretēji, tie ir dzīvības pilni, jo runa ir nevis par miršanu, bet par dzīvi pārpilnībā Jēzū Kristū. Šis ir viņas testaments – kalpošana mīlestības vārdā. 

Ievērosim, ka pāvesta izsludināta kategorija par „dzīves dāvanu” būtībā nav nekas jauns. Tā palīdz mums labāk apzināties vēstījumu, kas nāk no daudziem pagātnes svētajiem un svētīgajiem. Visiem tiem, kuri veltījuši sevi palīdzībai nabagiem, rūpējušies par slimajiem. Visiem tiem, kuri nopietni uztvēruši Jēzus vārdus un ar tiem dzīvojuši. Tā vārdiem, Kurš miris un augšāmcēlies, lai dāvātu mums mūžīgu dzīvi. 

Tāda ir mūsu ticība – ticība uz dzīvību un augšāmcelšanos. Un svētuma pamatā ir nevis miršana, bet drīzāk tas, kā cilvēks ir dzīvojis. 

Avots: Karols Klečka, filozofs, portāla deon.pl redaktors „Nowa droga do świętości”, deon.pl

Foto: S. Bhaskara Raoflickr.com

Tulkoja Marks Jermaks  

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 21 Jūlijs 2017 08:23

Priestera komentārs

Vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Mt 21, 33-43