Četri kardināli lūdz audienci. Kāpēc pāvests klusē?

Pirmdiena, 03 Jūlijs 2017 09:05

/Aleksandrs Stepanovs/

Vairāki katoļu portāli ir pārpublicējuši četru kardinālu jaunu vēstuli, kas tika uzrakstīta 25. aprīlī, bet iesniegta personīgi pāvestam rokās 6. maijā. Tie ir tie paši kardināli, kas pirms deviņiem mēnešiem bija izteikuši lūgumu pāvestam Franciskam “atšķetināt mezglus” attiecībā uz Amoris Laetitia – dokumentu, kura interpretācija izraisīja doktrinālu haosu ticīgo un dvēseļu ganu vidū. Nesaņemot atbildi, kardināli pazemīgi lūdza pieņemt viņus audiencē, lai izrunātu neskaidrības un kliedētu doktrinālo un pastorālo apjukumu Baznīcā, par ko liecina bezprecedenta situācija: “Tas, kas ir grēks Polijā, ir labs Vācijā”.  Nogaidījuši vienu mēnesi un nesaņēmuši arī šoreiz neko vairāk par klusēšanu, viņi vēstules saturu darīja zināmu Dieva tautai. Lūk, pilnais vēstules teksts.  

Svētais Tēvs,

šajā Lieldienu laikā vēršos pie Jūsu Svētības ar zināmu satraukumu. Rakstu Jums augsti godājamo kardinālu – Valtera Brandmillera (Walter Brandmüller), Joahima Maisnera  (Joachim Meisner), Raimonda Berkes (Raymond Burke), kā arī savā vārdā.

Vispirms vēlamies atjaunot mūsu pilnīgo veltīšanos un mūsu neierobežoto mīlestību pret Pētera Katedru un Jūsu godājamo personu, kurā atzīstam Pētera pēcteci un Jēzus Vikāru, “saldo Kristu virs zemes”, kā mēdza teikt sv. Katrīna no Sjēnas. Mēs ne vismazākajā mērā neatbalstām to cilvēku nostāju, kas uzskata par vakantu Pētera Krēslu, nedz arī nostāju, kas piedēvē citiem nešķiramu Pētera amata (munus) atbildību. [Rakstīt] mūs pamudina tikai smagas atbildības apziņa, kas izriet no kardinālu amata būt par Pētera pēcteča padomniekiem viņa suverēnajā kalpojumā, kā arī Priesterības pilnības (bīskapu) sakraments, ar kuru esam “iecelti par bīskapiem, lai ganītu Dieva Baznīcu, ko Viņš ar savām asinīm ieguvis” (Apd 20, 28).

  1. gada 19. septembrī esam iesnieguši Jūsu Svētībai un Ticības mācības kongregācijai piecus “dubia”, lūdzot Jums novērst šaubas un paskaidrot dažus punktus pēcsinodes apustuliskajā pamudinājumā “Amoris Laetitia”.

Nesaņemot no Jūsu Svētības nekādu atbildi, mēs esam nolēmuši visā cieņā un pazemībā kopīgi lūgt Jums audienci, ja tas labpatiktu Jūsu Svētībai. Pievienojam, kā tas ir pieņemts, audiences lapu, kurā izklāstām divus punktus, par kuriem vēlamies ar Jums aprunāties.

 

Svētais Tēvs,

jau ir apritējis gads kopš “Amoris Laetitia” publicēšanas. Šajā laika posmā publiski tika sniegtas interpretācijas par dažiem objektīvi divdomīgiem pēcsinodes pamudinājuma fragmentiem, kas ne tikai atšķiras, bet ir pretrunā ar pastāvīgo Baznīcas maģistēriju. Lai gan Ticības mācības kongregācijas prefekts vairākas reizes ir apliecinājis, ka Baznīcas mācība nav izmainīta, tomēr ir nākuši klajā atsevišķu bīskapu, kardinālu un pat bīskapu konferenču apgalvojumi, kas apstiprina to, ko Baznīcas maģistērijs nekad nav apstiprinājis. Tas attiecas ne tikai uz pielaišanu pie Svētās Komūnijas tos, kuri objektīvi un publiski dzīvo smaga grēka stāvoklī ar nodomu tajā palikt, bet arī uz morāliskas sirdsapziņas konceptu, kas ir pretrunā Baznīcas tradīcijai. Tādējādi notiek tā – un cik sāpīgi ir to konstatēt! – ka tas, kas ir grēks Polijā, ir labs Vācijā; tas, kas ir aizliegts Filadelfijas diecēzē, ir atļauts Maltā. Un tā tālāk. Nāk prātā rūgts Blēza Paskāla novērojums: “Taisnīgums šajā Pireneju pusē, netaisnība tajā; taisnīgums upes kreisajā pusē, netaisnība upes labajā pusē”.

Daudzi kompetenti laji, kas dziļi mīl Baznīcu un ir tiešām lojāli Apustuliskajam Krēslam, ir vērsušies pie saviem ganiem un Jūsu Svētības, lai tiktu stiprināti mācībā, kas aplūko trīs sakramentus: Laulību, Izlīgšanas sakramentu un Euharistiju. Tieši šajā dienās Romā seši laji, kas nāk katrs no sava kontinenta, piedāvā studiju semināru, kas ir labi apmeklēts un ir ar zīmīgu nosaukumu “Iegūt skaidrību”.

Šīs smagās situācijas priekšā, kad daudzas kristīgās kopienas ir sadalītas, mēs izjūtam mūsu atbildības svaru, un, sirdsapziņas pamudināti, pazemīgi un ar cieņu lūdzam Jūs pieņemt mūs audiencē.

Lūdzam Jūsu svētību mūs pieminēt lūgšanā, tāpat kā mēs Jums apsolām to darīt mūsu lūgšanās. Un lūdzam mums piešķirt Jūsu apustuliskās svētības dāvanu.  

 

Karlo kardināls Kafarra

Roma, 25. aprīlis 2017. gads

 

Audiences lapa

  • Lūgums paskaidrot piecus punktus, kas ir norādīti “dubia”; šī lūguma pamatojums.
  • Haoss un apjukums, galvenokārt starp dvēseļu ganiem, “in primis” draudžu prāvestu vidū.

  

Kardināli, apzinoties savu atbildību par Baznīcu kā pāvesta padomnieki, meklē dialogu. Pāvesta klusēšana šajā objektīvi paradoksālajā situācijā, kas radījusi katoliskajā Baznīcā bezprecedenta doktrinālo haosu, ir neizskaidrojama: tas, kas vienā diecēzē ir grēks, citā var būt korekta rīcība. Kā raksta free lance žurnālists Marko Tozati (Marco Tosatti) savā blogā “Stilum curiae”: “Neatbildēt nozīmē atteikties no atbildības, ne tikai pret kardināliem, bet arī pret Baznīcu un Dieva tautu”.

Taču iespējams, ka daļēja, kaut arī neformāla atbilde tomēr jau ir dota. National Catholic Register publicēja komentāru pāvesta Franciska homīlijai, ko viņš teica 8. maijā, divas dienas pēc četru kardinālu audiences lūguma, pieļaujot, ka to var interpretēt kā pāvesta atbildi. Vismazākais, ko var izsecināt – šī homīlija parāda viņa attieksmi un domāšanas veidu. Šajā homīlijā pāvests runā par Dieva pārsteigumu Baznīcai jau pirmajās tās pastāvēšanas dienās, atverot kristības durvis arī pagāniem pēc apustuļa Pētera vīzijas, un par to “noslēgtību, pretošanos Svētajam Garam”, kuri pieturas pie tā, “kas vienmēr bija darīts līdz šim”. Un līdzīgi kā Stefans, pirmais moceklis, apsūdzēja sinedrija locekļus sirds nocietinātībā, tāpat Francisks saka zināmiem baznīcas līderiem: “Tie, kuriem nebija šīs žēlastības [atpazīšanas], vai tie, kuri pēc tās nelūdza, palika aizvērti un sastinguši.” (Komentāru lasīt šeit, pāvesta homīlija šeit).

Komentējot smago Baznīcas krīzi, kas skar pāvesta mācību un autoritāti, ievērojams teologs Nikola Buks (Nicola Bux), bijušais Ticības mācības kongregācijas eksperts pāvesta Benedikta XVI pontifikāta laikā, teica, ka, lai atrisinātu samezglojumus, pāvestam Franciskam vajadzētu publicēt ticības deklarāciju, kā to darīja pāvests Pāvils VI 1967. gadā, sastopoties ar kļūdainām teorijām, kas sāka cirkulēt Baznīcā drīz pēc Vatikāna II koncila. Pāvestam Franciskam, teica Buks, “vajadzētu veikt Ticības apliecinājumu vai deklarāciju, apstiprinot to, kas ir katolisks, un labojot tos divdomīgos un kļūdainos vārdus un darbības – gan viņa paša, gan citu bīskapu – kas ir interpretēti nekatoliskā veidā”. Buks ir pārliecināts, ka, “sastopoties ar apostāzijām un apjukumu, pāvestam vajadzētu atšķirt, kā to darīja Benedikts XVI, starp to, ko viņš domā un saka kā privāta persona, un to, kas viņam ir jāsaka kā Katoliskās Baznīcas pāvestam. Skaidri izsakoties – pāvests var izteikt savas idejas kā privāta persona, kas reflektē par diskutējamiem jautājumiem, kas nav Baznīcas definēti, taču viņš nevar izteikt herētiskus apgalvojumus, pat privāti ne. Citādi tie būtu līdzvērtīgi herētiskiem apgalvojumiem.” (viss raksts šeit).  

 

Foto: ncregister.com, Cardinals Carlo Caffarra and Raymond Burke attending the Rome Life Forum, Rome, May 19, 2017. (Edward Pentin photo)

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 03 Jūlijs 2017 09:45

Priestera komentārs

Vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Mt 21, 33-43