Dārgie civitas.lv draugi, man šķiet, ir svarīgi jūsu uzmanībai pārpublicēt Vijas Beinertes, kinorežisores un esejistes, rakstu “Kāpēc viņi tik ilgi ir mums melojuši?”, kas tika publicēts 23. septembrī la.lv ziņu portālā.

Autore vērtīgi apkopo visiem pieejamo informāciju par pandēmijas apkarošanas norisi pasaulē un Latvijā un argumentēti secina, ka “vakcinācija ir uzspiesta ar varu un viltu”. Nevar arī nepiekrist skarbam secinājumam, ka “vakcinācijas pases ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums”, jo tās drīzāk sekmē nevis vīrusa apturēšanu, bet aparteīdam līdzīgu cilvēku cieņas pazemojošu segregācijas sistēmas radīšanu. Pēc Beinartes raksta nav skaidrs, kāpēc institūcijas cilvēkiem ir tik grūti ieraudzīt “ziloni istabā”?

Lai ir saistoša lasāmviela!

Raksts ir pārpublicēts ar laipno autores atļauju. Paldies no sirds!

 e

Aleksandrs Stepanovs

*****

/Vija Beinerte/

Sērgas stāstā visnejaukākais ir tas, ka meli kļūst par ikdienas parādību vai pat normu valsts varas komunikācijā ar iedzīvotājiem.

Kolīdz pasauli pāršalca ziņa par jaunu patogēnu, kas izraisa atipisku pneimoniju, grupa ķīniešu zinātnieku publicēja rakstu, kur tika izteiktas aizdomas, ka vīruss visticamāk ir izslīdējis no Uhaņas laboratorijas. Viņu paziņojums nekavējoties tika dzēsts no visām interneta vietnēm, bet tā autori pakļauti represijām.

Arī Uhaņas Centrālās slimnīcas ārste Ai Fena, kas pirmā no mediķiem sāka celt trauksmi, pazuda bez vēsts. Sarkanā Ķīna necieš ar partiju nesaskaņotus viedokļus.

Kad drīz pēc tam jaunā koronavīrusa saistību ar laboratoriju pieļāva arī dr. Roberts Redfīlds, virusologs un ilggadējs ASV Slimību profilakses un kontroles centra direktors, mediji nekavējoties pasludināja viņu par sazvērestības teoriju vērpēju.

Februāra sākumā medicīnas žurnālā “The Lancet” tika publicēta 27 ekspertu parakstīta vēstule, kas pielika punktu debatēm, pirms tās bija sākušās: vīrusam nav nekāda sakara ar laboratoriju. Citu versiju nav un nevar būt.

Kopš tā brīža visiem bija skaidrs, ka vīruss nāk no Uhaņas tirgus. Ikviens, kas atļāvās apsvērt atšķirīgu hipotēzi vai uzdot neērtus jautājumus, tika klasificēts kā rasists un ķīniešu nīdējs, publiski izsmiets, kaunināts vai pat atlaists no darba – kā minētais dr. Redfīlds.

Līdz pēkšņi šā gada pavasarī viss mainījās. Tagad ASV valdošās straumes mediji “The Wall Street Journal”, “Politico” un pat “The Vanity Fair” atzīst, ka jaunais vīruss, protams, ir no laboratorijas, jo Uhaņas tirgū taču nav nopērkami ne sikspārņi, ne bruņneši. Sikspārņi, kas pārnēsā koronavīrusus, dzīvo alās Dienvidķīnā, bet Uhaņa atrodas Ķīnas centrālajā daļā. Toties Uhaņā ir laboratorija, kuras saldētavās glabājas simtiem koronavīrusu paraugu.

Ka šajā laboratorijā, kur ar vīrusiem veic īpaši bīstamus eksperimentus, netiek ievēroti nepieciešamie drošības noteikumi, ASV diplomāti ziņoja Vašingtonai jau 2017. gadā, turklāt divas reizes. Abi ziņojumi palika neatbildēti.

Un vēl “The Wall Street Journal” raksta, ka pirmie trīs Covid pacienti visticamāk ir bijuši Uhaņas laboratorijas darbinieki, kas inficējušies 2019. gada novembra sākumā, tas ir vairāk nekā mēnesi, pirms oficiāli tika paziņots par jauno patogēnu.

Varam vien minēt, kas medijiem ir licis radikāli mainīt viedokli vīrusa izcelsmes jautājumā. Varbūt tas, ka atklātībā ir nākuši fakti, kas liecina, ka dr. Fauči, imunologs, ilggadējs ASV Nacionālā alerģiju un infekcijas slimību institūta direktors un valsts prezidenta galvenais medicīniskais padomnieks, ir maldinājis sabiedrību.

Kopš 2015. gada Uhaņas laboratorijā ar koronavīrusiem ir veiktas manipulācijas, ko angliski sauc par “gain of function“.

Manipulāciju mērķis bija padarīt vīrusus lipīgākus un bīstamākus. Kāpēc? Lai gadījumā, ja šāds vīruss rastos dabā, zinātne būtu tam gatava. Vismaz tāda ir oficiālā versija. 2017. gadā tādēļ pat tika apturēts moratorijs, kas aizliedza bīstamas manipulācijas ar vīrusiem.

Taču arī tas vēl nav viss. Atklātībā ir nākuši fakti, kas liecina, ka pētījumi Uhaņas laboratorijā ir notikuši ar vistiešāko dr. Fauči ziņu un gādību, jo saņēmuši viņa vadītā institūta finansējumu. Īsāk sakot, pētījumi notikuši par amerikāņu nodokļu maksātāju naudu.

Sākumā Fauči noliedza savu saistību ar Uhaņas laboratoriju. Līdz tika konfrontēts ar faktiem. Tagad viņš noliedz, ka laboratorijā varētu būt notikušas “gain of function” manipulācijas. Šo jautājuma daļu atstāsim juristu ziņā.

Un vēl ir atklājies, ka 27 ekspertu vēstuli izdevumam “The Lancet”, uz kuru kā uz aksiomu atsaucās gan Fauči, gan faktu “čekeri”, ir uzrakstījis un tai parakstus noorganizējis dr. Pīters Dezeks, kas pats personiski bija iesaistīts koronavīrusu izpētē Uhaņas laboratorijā. Zīmīgs ir viņa e-pasts kolēģim Ralfam Berekam, kur Dezeks lūdz viņu neparakstīt vēstuli, lai pēc iespējas novirzītu sabiedrības uzmanību no viņu abu sakara ar šo lietu: “Mēs to izklāstīsim tā, lai nekas neliecinātu par mūsu sadarbību un izklausītos pēc neatkarīga viedokļa.”

Kāpēc viņi tik ilgi ir mums melojuši? Šo jautājumu tagad uzdod daudzi amerikāņi. Un ne tikai amerikāņi.

Atklātībā nākušie fakti liek secināt, ka uzticēties zinātnei nav tas pats, kas uzticēties jebkuram zinātniekam. Jo ne katrs zinātnieks pārstāv zinātni, ir arī tādi, kas pārstāv intereses.

Savukārt vīruss no medicīniskas problēmas ir padarīts par ideoloģisku problēmu, jo tagad politiķi nosaka, kādus jautājumus žurnālisti drīkst uzdot un kādas atbildes zinātnieki drīkst sniegt.

Kļūst skaidrs arī tas, ka ASV valdībā ir cilvēki, kas ilgāk nekā gadu ir pieseguši Ķīnu, noklusējot patiesību par vīrusu, kurš dramatiski ir pārmainījis pasaules un mūsu katra dzīvi. Ja vīruss patiešām ir izslīdējis no laboratorijas, tas ir bioloģisks ierocis. Pat tad, ja tas nav plānots kā ierocis. To, vai šī izslīdēšana ir notikusi aiz nolaidības vai ļaunprātības, patlaban neviens neapspriež un nekomentē. Gluži tāpat kā ASV sakaru ar šo incidentu.

Tagad dr. Roberts Redfīlds jau atkal tiek aicināts uz intervijām. Viņa hipotēze par vīrusa sakaru ar laboratoriju vairs netiek noliegta. Toties tiek cenzēti, apklusināti un represēti tie zinātnieki un mediķi, kas brīdina par Covid vakcīnu blaknēm. Kāpēc? Ja mērķis ir kopīgiem spēkiem uzveikt sērgu, vai tad nevajadzētu apsvērt pilnīgi visus argumentus par un pret?

Dr. Lūks Montanjē, franču virusologs, kas 2008. gadā saņēma Nobela prēmiju medicīnā par cilvēka imūndeficīta vīrusa atklāšanu, brīdina, ka Covid vakcīnas neaptur vīrusa izplatību, tās nepasargā no inficēšanās un vīrusa pārnēsāšanas, turklāt veicina jaunu, agresīvāku vīrusa paveidu rašanos.

Pēc zinātnieka domām tieši vakcīnas ir izprovocējušas deltas paveidu. Tādēļ vakcināciju pandēmijas laikā dr. Montagnjē vērtē kā “nepieļaujamu zinātnisku un medicīnisku kļūdu“.

Līdzīgās domās ir arī beļģu virusologs dr. Gērts vanden Boshe, kas ir bijis Vācijas Infekciju pētījumu centra Vakcīnu attīstības biroja vadītājs, kā arī vecākais Ebolas vīrusa programmas vadītājs Ženēvas Globālo vakcīnu un imunizācijas aliansē. Arī dr. Boshe aicina apturēt Covid vakcinācijas programmu, jo vakcīna vīrusu nenogalina, bet provocē arvien spēcīgāku vīrusa paveidu attīstību.

Arī dr. Martins Kuldorfs, Hārvardas Medicīnas skolas profesors, biostatistiķis un epidemiologs, kas savulaik ir piedalījies ASV vakcīnu risku novērošanas sistēmas izveidē, mudina apturēt Covid vakcināciju: “Tie, kas virza vakcinācijas politiku un vakcīnu pases, (..) nodara vislielāko kaitējumu vakcīnu uzticamībai kā tādai.” Bet Dr. Fauči un dr. Fērgusona īstenoto vakcinācijas politiku viņš vērtē kā “lielāko fiasko sabiedrības veselības vēsturē”.

Protams, ir zinātnieki, kuru viedoklis Covid vakcīnu sakarā ir atšķirīgs no tikko minētajiem. Taču man šķiet svarīgi uzklausīt ne tikai tos apgalvojumus, ko ik dienu mums atskaņo valdošās straumes plašsaziņas kanāli.

Tikmēr ASV Slimību un profilakses centrs 27. augustā ir publicējis vakcinācijas nevēlamo notikumu ziņošanas sistēmas (Vaccine Adverse Event Reporting System) apkopotos datus. Kopš 2020. gada 30. novembra, kad tika izsniegta Covid vakcīnu ārkārtas atļauja, pēc šo vakcīnu saņemšanas ir reģistrēti 13 627 nāves gadījumi, 2 826 646 blakņu gadījumi, 1429 augļa nāves gadījumi grūtniecēm un 17 794 mūža invaliditātes gadījumi. Savukārt no 1991. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 30. novembrim pēc visu veidu vakcīnu saņemšanas ir reģistrēti kopumā 6068 nāves gadījumi (galvenokārt zīdaiņiem).

Tātad nepilnos deviņos mēnešos no Covid vakcīnām ir reģistrēts vairāk nekā divas reizes lielāks nāves gadījumu skaits nekā pēc visām vakcīnām pēdējo 30 gadu laikā. Turklāt runa ir tikai par oficiāli reģistrētiem datiem, jo Covid vakcīnu blakņu gadījumi tiek īpaši rūpīgi cenzēti.

Tomēr šī statistika nav atturējusi ASV Pārtikas un zāļu pārvaldi nu jau oficiāli atzīt “Pfizer” vakcīnu par drošu un efektīvu.

Šī statistika nav atturējusi arī premjeru Kariņu paziņot, ka Latvijā sākot plosīties “nevakcinēto epidēmija”, bet prezidentu Levitu no apgalvojuma, ka vakcīna “pirmkārt, ievērojami samazina saslimšanas iespēju; otrkārt, saslimšanas gadījumā tā gandrīz vienmēr nodrošina vieglu slimības gaitu un glābj no nāves; treškārt, vakcinācija ievērojami samazina iespēju inficēt citus cilvēkus.”

Tiesa, ziņas no Izraēlas liecina par ko citu. Valsts, kas vēl nesen lepojās ar pasaulē lielāko vakcinēto iedzīvotāju procentu, tagad ir kļuvusi par pasaules līderi saslimstības ziņā: saskaņā ar Oksfordas universitātes Pētniecības centra datiem patlaban Izraēlā ir 1013,81 no jauna inficēto pret miljonu iedzīvotāju. Kurpretim Indijā, kas nav pat starp 125 pasaulē vakcinētākajām valstīm, ir tikai 27,76 jauni saslimšanas gadījumi pret miljonu iedzīvotāju.

Un te nu vēlreiz ir jāpiemin dr. Montanjē. Uzzinājis par Izraēlas masu vakcinācijas plānu, viņš nosūtīja vēstuli Izraēlas prezidentam un Augstākajai tiesai, kur pa punktiem uzskaitīja galvenos riskus un brīdināja no tā, ka šīs vakcīnas nevis novērš infekciju, bet gan paātrina jaunu, daudz bīstamāku vīrusa paveidu rašanos.

Tagad arī Izraēlas Tehnoloģiju institūta speciālists dr. Uri Šalits, prezidenta padomnieks Covid jautājumos, ir spiests atzīt: “Vakcīnas darbojas, taču nepietiekami.”

Savukārt Dvirs Arans, Izraēlas tehnoloģiju institūta biomedicīnisko datu pētnieks, savā vēstījumā ASV un citām turīgām valstīm, kas apsver trešās potes iespēju, ir lakonisks un skarbs: “Neceriet, ka papildu deva ir risinājums.”

Izraēlas pieredze liecina arī to, ka dabiskā imunitāte sniedz labāku aizsardzību pret Covid-19 nekā vakcinācija. “Izraēlā vakcinētajiem indivīdiem bija vērojams 27 reizes lielāks simptomātiskas Covid infekcijas risks nekā tiem, kam bija izveidojusies dabiska imunitāte pēc iepriekš izslimota Covid,” secina dr. Martins Kuldorfs.

Arī Rošele Valenska, ASV Slimību kontroles un profilakses centra jaunā direktore un Toksisko vielu un slimību reģistra aģentūras administratore pēc Keipkodas uzliesmojuma, kur galvenokārt inficēti tika vakcinētie indivīdi, bija spiesta atzīt, ka vakcinētas personas joprojām inficējas ar Covid un pārnēsā vīrusus tāpat kā nevakcinētas.

Un tagad daži vārdi par Latviju. Patlaban pēc oficiāliem datiem Latvijā pozitīvi testi ir bijuši kopumā 151 243 cilvēkiem. No tiem miruši ir 2658. Tiesa, statistika neuzrāda, vai slimnieki ir miruši no vai ar Covid, tomēr arī šajā gadījumā mirstības rādītājs ir 1,76 procenti. Tātad Covid nav gluži tas pats, kas mēris.

Pēdējos desmit gados Latvijā ik gadu mirst ap 28 tūkstošiem cilvēku. Piemēram, 2015. gadā nomira 28478, 2017. gadā 28757, 2018. gadā 28820. Bet 2020. gadā, kad jau plosījās nāvīgā sērga, Latvijā kopumā ir nomiruši 28854 cilvēki. Tātad par 34 cilvēkiem vairāk nekā 2018. gadā.

Un kas notiek šogad? Janvārī, kad valstī bija Covid uzliesmojums, kopumā ir reģistrēti 3549 nāves gadījumi. No tiem 1778 (pusi!) ir izraisījušas asinsrites slimības, 488 – ļaundabīgi audzēji, bet 642 dzīvības ir izdzēsis Covid.

Jūnijā kopumā ir miruši 2482 cilvēki. No tiem 1297 nāves gadījumus (jau atkal pusi!) ir izraisījušas asinsrites slimības, 493 – ļaundabīgi audzēji, bet Covid – 129.

Tie ir oficiāli pieejami dati, kas atrodami veselības statistikas datubāzē.

Un vēl dažas lietas, par ko Kariņš un Pavļuts mums nestāsta, bet ar ko mēs katrs tā vai citādi saskaramies. Kopš sērgas izsludināšanas nemitīgi tiek vēstīts par vakcīnu, kas visu atrisinās. Par zālēm runāts netiek. Vai tiek runāts ar ironiju un skepsi. Lai gan tieši medikamentoza ārstēšana ir savulaik palīdzējusi uzveikt spāņu gripu. Tomēr zāļu temats lai paliek citai reizei, jo valstī taču sākusi plosīties (vēlreiz citēšu premjera teikto) “nevakcinēto pandēmija”.

Ja valdībai patiešām rūpētu nācija un tās veselība, nevis vakcinācija un atskaites Briselei, viņi ar mums sarunātos. Skaidrotu, mudinātu apsvērt ieguvumus un samērot tos ar iespējamiem riskiem, nevis biedētu, kauninātu un sodītu cilvēkus par loģisku jautājumu uzdošanu. Un uzspiestu vakcināciju ar varu un viltu.

Pavasarī mūziķis Ikars Ruņģis feisbukā dalījās ar savas ģimenes sāpēm. Bija nomiris viņa tēvs, dzīvespriecīgs un stiprs vīrs, kas pirms tam nebija slimojis. Viņš aizgāja piecas dienas pēc liktenīgās potes saņemšanas.

Pirms neilga laika matemātikas doktors Dainis Geidmanis nopublicēja feisbukā savas ģimenes bēdu stāstu. Vēl vasaras sākumā viņa tēvs bijis spēka pilns, no mazām dienām darbā un sportā rūdīs, savulaik bijis Latvijas izlases kapteinis rokasbumbā, savos 93 gados saremontējis mašīnu, nokārtojis tehnisko apskati. Bērni sprieduši, ka tēvs dzīvos līdz 100 gadiem. Līdz pēkšņi viss sagriezās. Uzklausījis nemitīgos pamudinājumus, tēvs nolēmis vakcinēties. Pēc pirmās vakcīnas viņam apmiglojusies redze labajā acī, pēc otrās viņš pazaudējis ēstgribu un dažu nedēļu laikā vienkārši izdzisis.

Arī Daiņa māsas vīrs pēc pirmās Covid potes mēnesi pavadījis slimnīcā, bet pēc otras, viņa meitas Ilzes Drātnieces vārdiem sakot, pārvērties par “dārzeni”.

Manu draugu un paziņu lokā šādu stāstu ir daudz. Trīsdesmitgadīgam sportiskam vīrietim, ārstam traumatologam, pēc potes infarkts. Paziņas dēlam pusaudzim pēc potes pēkšņi atklājies miokardīts. Citam pusaudzim asiņo deguns, lēkā spiediens un sākusies sirds aritmija. Vēl kādas paziņas vīramāte kļuvusi akla uz vienu aci. Kāda mana bijusī kolēģe cieš no muskuļu trīces. Domāju, ka līdzīgus stāstus savu draugu un paziņu lokā ir dzirdējis katrs.

Un ja kāds grib iebilst, ka tās ir tikai sagadīšanās, tad ar profesores Ausmas Cimdiņas atļauju izstāstīšu arī viņas stāstu. Ausma, kam nebija sirds asinsvadu problēmu un kas zāles nelietoja vispār, šā gada 12. maijā tika aizgādāta uz slimnīcu taisnā ceļā no vakcinācijas centra. Viņa saļima uzreiz pēc “brīnumpotes” saņemšanas. Kopš tā brīža profesorei ir bijusi darba nespējas lapa un viņa trīs reizes ir tikusi hospitalizēta. Par šo gadījumu ir ziņots gan Zāļu valsts aģentūrai, gan Slimību profilakses un kontroles centram. Darba nespējas lapa ir slēgta tikai septembrī.

Taisnības labad uzreiz jāpiebilst, ka starp maniem draugiem, paziņām un tuviniekiem ir arī tādi, kam pēc vakcinācijas nav bijis nekādu blakņu un kas priecājas par iegūto drošības sajūtu. Tāpēc es esmu par to, ka vakcinācijai ir jābūt katra personiskai izvēlei. Ka cilvēkus nedrīkst šķirot pēc pazīmes “vakcinēts” vai “nevakcinēts”. Ka vakcinācijas pases ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums.

Ja ražotājs un valsts neuzņemas atbildību par vakcīnu blaknēm, pacientam ir jāsaņem par šo medikamentu pilna informācija, pirms viņš veic savu izvēli. Kāds ārsts gan iebilda, ka arī pirms sirds operācijas neviens neizsniedzot pacientam garantijas talonu. Taču sirds operācija netiek piedāvāta veseliem cilvēkiem. Un tā netiek veikta piespiedu kārtā.

Turklāt blakņu gadījumā ir nepieciešami papildu izmeklējumi, ko neapmaksā valsts. Un pat tad, ja pacients vai viņa tuvinieki ir gatavi maksāt no savas kabatas, šie izmeklējumi nav pieejami, jo rindā jāgaida vairākus mēnešus vai pat pusgadu.

Tāpēc valdības prasība sapotēt seniorus, mediķus, karavīrus, policistus, skolotājus, pakalpojumu sniedzējus, skolēnus, studentus, mazus bērnus un pat grūtnieces, īsāk sakot, visu populāciju, šķiet vairāk nekā dīvaina. Izmēģinot medikamentu, kam vēl nav veikta pilna pārbaude vismaz triju gadu garumā, vienmēr tiek atstāta kontroles grupa. Lai būtu iespējams salīdzināt datus. Vēlme sapotēt visus bez izņēmuma izklausās labākajā gadījumā negudri.

Jā, vīruss ir reāls. Un nejauks. Tā izpausmes ir neizprotami atšķirīgas. Pazīstu cilvēkus, kas to izslimojuši smagā formā. Un tādus, kas vīrusu uzveikuši dažās dienās. Un arī tādus, kam ir antivielas, bet viņi pat nezina, kurā brīdī ir to pārslimojuši. Zinu ģimenes, kam vīruss atņēmis tuvus un mīļus cilvēkus. Un tādus, kam mīļus cilvēkus atņēmušas pretvīrusa pošu blaknes. Tomēr visnejaukākais šās sērgas stāstā ir tas, ka meli kļūst par ikdienas parādību vai pat normu valsts varas komunikācijā ar iedzīvotājiem.

Un nobeigumā vēl kāda ziņa: Džordžs Soross un Bils Geitss ir iegādājušies kompāniju “Mologie“, kas ražo un izstrādā ātrās testēšanas tehnoloģijas, arī Covid testus. Kādēļ? Nu, protams, domājot par vispārēju labumu. Kompāniju paredzēts pārveidot par sociālu uzņēmum un pārsaukt par “Global Access Health”.

*****

Vai esat civitas.lv lasītājs?

Vai domājat, ka tas ir noderīgs un dara labu darbu brīvās informācijas un diskusijas apritē?

Civitas.lv publikācijas nefinansē neviena organizācija un tas arī nepārdod maskas, lai gūtu peļņu. Vienīgais, kas to uztur, ir privātie ziedojumi. Ja vēlaties to atbalstīt, variet ziedot, izmantojot šo kontu: LV86HABA0551026342796

Iespējamaiis maksājuma mērķis: ziedojums civitas.lv

Saņēmējs: Aleksandrs Stepanovs

Dārgie civitas.lv draugi, pārpublicēju īsu, bet kliedzošu ziņu ar komentāru no Marko Tozati (Marco Tosatti) bloga par Izraēlas vakcinācijas datiem, kā raksta Tozati, šāda rakstura ziņas nebūs publicētas (Itālijas) Latvijas medijos un TV.

Kas vēlas noskatīties Izraēlas “Kann news” ziņu dienesta žurnālista izklāstu, to var izdarīt Marko Tozati blogā Stilum Curiae (šeit).

******

Statistikas dati, ko sniedz Anglijas Public Health England ir satraucoši: starp tiem, kam ir vairāk par 50 gadiem, ir 48 264 jauni inficētie, no kuriem tikai 4891 starp nevakcinētajiem un 32 828 starp tiem, kuri vakcinēti ar dubultu devu, tātad 90%. Vakcīna nemaz nenovērš infekciju, īpaši gados vecākiem cilvēkiem, kurus viņi vēlējās aizsargāt. Pat mūsu mājas slimnīcu ziņojumi liecina, ka vakcinācija nespēj novērst infekciju. Vēl jo vairāk iemesls atzīt zaļo caurlaidi par kaitīgu.

******

/Aleksandrs Stepanovs/

Divejādas domas mani pārņema pēc arhibīskapa Z. Stankeviča intervijas LTV 1 raidījumā “Rīta Panorāma”, kas izskanēja 13. augustā.

No vienas puses cieņa pret augsto amatu un Katoliskās Baznīcas bīskapu, bet no otras satraukums par neiecietības gaisotni, kas izveidojusies Baznīcā, aizliedzot garīdzniekiem domāt un runāt par vakcinācijas problemātiku, jo runa taču ir par problemātiku, bet šis aizliegums, kas izkanēja laicīgajā televīzijā, bija kā atvainošanās, ka Katoliskajā Baznīcā Latvijā pastāv viedokļu atšķirības, kas nav vienā līnijā ar oficiālo Baznīcu, masu medijiem un valsts institūcijām, tāpēc šī intervija, manuprāt, ir zemākais punkts Rīgas arhibīskapa karjerā.

Satriec paziņojums par aizliegumu informēt no kanceles draudzes locekļus par aspektiem, kas neizskan publiskajos medijos, sniedzot tikai daļēju informāciju. Tādu pašu nostāju pauda Rīgas arhidiecēzes priesteru padomes (anonīms) paziņojums, taču tās sākotnejā versija, kas par laimi ir rediģēta un mīkstināta, paredzēja aizliegumu domāt un runāt arī lajiem par obligātās vakcinācijas jautājumiem, saucot pret-kovid vakcīnu par “vienīgo līdzekli”, kas spēj glābt no pandēmijas.

Kāpēc ir aizliegts runāt un publiski diskutēt par eksperimentālajām kovid vakcīnām, it kā tā būtu kāda jauna dogma, jauna definēta ticības patiesība: “Extra vaccinum nulla salus”? (Bez vakcīnas nav glābšanas.)

Taču tā nav dogma, un Katoliskā Baznīcas oficiālie orgāni ir publicējušu visai reducētu Notu par aborta aptraipīto vakcīnu morāliskumu, kurā Ticības Mācības kongregācija, apgalvo, ka, ievērojot divus nosacījumus, pre- kovid vakcinācija var būt morāli pieņemama.

Ja tā ir dogma, tāda tā ir nevis Katoliskajā Baznīcā, bet gan tajā sekulārās sabiedrības daļā, ko spēcīgi atbalsta valsts institūcijas, patiešām neiecietīgi izturoties pret ikvienu, kas publiski to apšauba, sargājot, lai no laicīgajām “kancelēm” (universitāšu fakultātēm, ārstniecības iestādēm, valdošajiem masu medijiem) neizskanētu šaubas un pamatots pretējais viedoklis. Tie, kas uzdrīkstas pārkāpt jaunos kanonus, tiek marginalizēti un sodīti. Daži piemēri man uzreiz nāk prātā. Tas ir prof. Paolo Bellavite gadījums Itālijā, kas pēc intervijas, kurā runāja par blakusparādībām pēc vakcinācijas, tika atbrīvots no amata Veronas universitātē, kur mācija no 1984. līdz 2017. gadam vispārējo patoloģiju, daudzu grāmatu autors arī vakcinācijas jautājumos. Cits gadījums notika ar Polas universitātes medicīnas fakultātes vadītāju prof. Krešimiru Paveliču no Horvātijas. Viņš bija vainīgs, ka televīzijā apaļā galda diskusijā apgalvoja, ka pieejamās vakcīnas ir bīstamas veseībai un valdībai būtu jāpārtrauc vakcinācijas kampaņa. Medicīniskās zinātnes debatēm jābūt brīvām, taču brīvas debates ar tiem, kuru rokās ir represīvā runga, pārāk brīvas arī nav. Un tas notiek viscaur.

Kas notiek ar mūsu sabiedrību, ar Rietumu demokrātiju? Vai brīva zinātniskā diskusija neveicinātu izpratni par jauno vīrusu, ārstniecības metodēm un nepalīdzētu cilvēkiem izvērtēt vakcinācijas riskus un ieguvumus, brīvi pieņemot lēmumu? Bet vai kopš 2020. gada marta mēs esam redzējuši vai dzirdējuši kaut vienu zinātnisku diskusiju, kurā no vienas puses būtu zinātnieki un mediķi, sociologi, virusologi, imunologi, psihologi ar pētniecības datiem rokās, kas atbalsta lockdown, maskas lietošanu, vakcināciju, bet no otras zinātnieki, mediķi, sociologi, virusologi, psihologi ar pētniecības datiem rokās, kas oponē? Es neatminos tādu notikumu…, taču iespējams, tas notiek tikai manas ārkārtīgi ierobežotās televīzijas un radio lietošanas dēļ, no kuriem kā informācijas avotiem esmu atteicies jau sen.

Kam uzticamies datu interpretācijā, zinātniskajā pieejā? Arī institūciju vadībā ir konkrēti, atsevišķi indivīdi. Citādu interpretāciju dod citi zinātnieki. Šaubas rada ne tikai vakcīnas, bet arī pašas ārkārtas situācijas pastāvēšana realitātē, jo pandēmijai jau sen ir endēmisks raksturs, bet FDA un EMA apstiprināja eksperimentālo vakcīnu lietošanu tikai uz ārkārtējās situācijas laiku. Pasludinot ārkārtējās situācijas beigas, vakcīnu uzspiešana kļūst ārpus likuma un strikti individuāla izvēle.

Arhibīskapa intervija ir bumba savos vārtos, jo nostiprina priekšstatu par Baznīcas vadību, kura liedz brīvi domāt un runāt garīdzniekiem. Šķiet, ka vārda brīvība ir palikusi tikai laju privilēģija un tāpēc labāk palikt par laju. 

Turklāt, atsaucoties uz arhibīskapa liecību par vakcināciju, rodas jautājums, kurš zinātnieks, Veselības ministrijas, Slimību profilakses un kontroles centra darbinieks, kurš mediķis, vai kura farmaceitu kompānija, kas ražo vakcīnas, parakstīsies zem apgalvojuma, nomierinot sirdsapziņu ar drošības sajūtu, ka vakcinētais ar pret-kovid poti vairs nevar būt par infekcijas pārnēsātāju un pats nevar saslimt (pārslimojot vieglā formā)? Neviens. Tādas vakcīnas pašreiz nav pieejamas.

Kāpēc cilvēki nedrīkst apspriest ārkārtas situācijas nepieciešamos nosacījumus? Realitātē, uz kuru apelē arhibīskaps, mēs redzam pavisam normālu dzīvi, bez ārkārtas situācijas terora, bez apokaliptiskiem scenārijiem, ka bez vakcīnas pasaule praktiski ies bojā.

Un kāpēc gan Katoliskajā Baznīcā ir aizliegts diskutēt un domāt par vakcinācijas problemātiku, it īpaši par morāliem jautājumiem, saistītiem ar plānveidīgi abortēto bērnu izmantošanu vakcīnu ražošanā vai testēšanā? Ja jau pret-kovid vakcīna nav dogmātiskā patiesība, ka “ārpus vakcīnas nav glābšanas”, kāpēc par to tiek aizliegts runāt?

Aizliegt domāt, apspriest, diskutēt - tā ir diktatoriālās valdīšanas forma. Katoliskajā Baznīcā ir spēkā pilnīgi citi principi, ko ir atgādinājis pāvests Jānis XXIII apkārtrakstā “Ad Petri cathedram”, atsaucoties uz svētīgo kardinālu Henriju Ņūmenu. Viņš raksta, ka Katoliskajā Baznīcā saskaņā ar teoloģisku izpratni ir svarīgi diskutēt par tīcības patiesībām, un tas nenozīmē nostāties pret vienotību, bet gan labāk saprast dogmātiskās patiesības, lai tās nonāk sirdī ar jaunu gaismu. Pāvests uzsver katoliskās domāšanas principu ar vārdiem, kas pamato brīvu domas apmaiņu: “In necessariis unitas, in dubiis libertas, in omnibus caritas.” ("Nepieciešamajos jautājumos - vienotība, šaubu/diskusiju jautājumos – brīvība, visā – mīlestība”). Tātad ir iespējams brīvi domāt un palikt ortodoksijā.

Lūk, oriģinālais fragments latīņu valodā: “Sunt tamen non pauca, quae Catholica etiam Ecclesia theologis disputanda permittit, quatenus haec non omnino certa sint, et quatenus etiam, ut celeberrimus Angliae scriptor loannes Henricus Newman Cardinalis animadvertit, eiusmodi controversiae unitatem non discindant Ecclesiae, sed potius ad altiorem melioremque dogmatum intellegentiam, ex ipso variarum sententiarum attritu novum praebendo lumen, non parum conferant, ad eamque assequendam viam sternant ac muniant. Verumtamen commune illud effatum, quod, aliis verbis interdum expressum, variis tribuitur auctoribus, semper retinendum probandumque est: In necessariis unitas, in dubiis libertas, in omnibus caritas.”

Tādējādi, ja jau vakcīna nav dogmātiskā patiesība, par to nedrīkst aizliegt runāt, in dubiis libertas, jo vairāk tāpēc, ka paši ražotāji paredz, ka noslēguma ziņojums tiks dots tikai 2023.gada decembrī (Pfizer), tāpēc joprojām esam eksperimenta fāzē un ilgtermiņā NEVIENS nezina, kas notiks, un arī tagad blakusparādības ir smagas (miokardija, trombozes, Bela paralīze, spontānie aborti, kā par to var lasīt ASV CDC ziņojumos, piemēram, labi dokumentēts šeit), jā, tas notiek ar ierobežotu cilvēku skaitu, tomēr šo personu skaits attiecībā pret jauno poti ir ārkārtīgi un neattaisnojami liels.

Savā intervijā arhibīskaps komentēja kā pozitīvu kompromisu vai izcīnītu labumu tādas segregācijas sistēmas radīšanu, kas notiks ar vakcinēto un nevakcinēto šķirošanu Aglonā 14. un 15. augustā bazilikas sakrālajā laukumā. Taču vai nevakcinēto novietošana “nedrošo” sektorā nav klaja cilvēku marginalizēšana un stigmatizācija? No 1948. līdz 1990. gadam Dienvidāfrikā bija spēkā legāla aparteīda sistēma, kas nošķīra baltās rases cilvēkus no melnās. Un tam bija savi racionālie argumenti. Aparteīds bija spēkā 42 (!) gadus. Škita, ka 21. gadsimtā cilvēki ir mentāli vakcinēti pret segregācijas vīrusu un ka senās diskriminācijas infekcija ir palikusi tikai vēstures grāmatās.

Pirmā gadsimta Palestīnā diskriminācija un marginalizācija bija lepras slimnieku liktenis. Vecās Derības priekšraksti lika tiem, tuvojoties veselajiem, brīdināt, skaļi saucot: “Nešķīsts! Nešķīsts!” Mūsu Kungs savas zemes dzīves laikā bieži dziedināja šos nelaimīgos, pārkāpjot priekšrakstu distanci, pieskaroties un atgriežot viņus cilvēku kopībā.

Arī viduslaikos tādi “nedrošie” slimnieki nēsāja līdzi brīdinošu zvaniņu. Un mums ir sv. Franciska no Asīzes piemērs, kurš savas atgriešanās sākumā apskāva lepras slimnieku.

Iespējams, ja kāds vispār ieradīsies Aglonas “nedrošajā” sektorā, varēs darīt tāpat, saukt “Nešķīsts!” un zvanīt ar zvaniņu. Vai pat būtu labāk, ja vakcinētie kopā ar viņiem paliktu aiz žoga, pievienojoties sociālajos tīklos apritē esošai akcijai. Protams, šim salīdzinājumam ir robežas un nevakcinētie nav slimi ar infekciju, bet segregācija, kurā piedalās Baznīcas vadība, spontāni liek par to domāt.

Bet vai tas ir evaņģēlijs?

Tās ir smagas pārdomas par Latvijas Katoliskās Baznīcas stāvokli, kas bez ierunām pieņēma sanitārās diktatūras dogmas. Kur aizvedīs šāda attieksme? Tas novedīs pie biedējošās realitātes: jūsu dievnams paliks tukšs.

Kā teica filozofs Stefens par kovid pasi, - tā ir privilēģiju piešķiršana sabiedrībā, “ja Baznīca to nenoraidīs, vēsture to tiesās”.

Labāk būtu vispār atteikties no svētku rīkošanas, nekā radīt precedentu segregācijas sistēmai. To dara kultūras un sabiedriskie darbinieki.
Daži piemēri:

Noraidot to, ka cilvēki tiks šķiroti pēc green pass dekrēta publikācijas Itālijā, atkāpās viena svarīga Neapoles muzeja (Museo Cappella Sansevero) direktors Fabricio Mazuči (demisjas vēstule šeit). Līdzīgu protestu veica filmu producente Federika Piki (Picchi) no Dominus Production kompānijas. Pretēji jebkādai uzņemējdarbības loģikai viņa nolēma protestēt pret green pass ieviešanu, pārtraucot savu filmu projicēšanu, jo tā ir “liecība par brīvību” (šeit). Pagaidām Itālijas Katoļu Baznīca nav publiski aizrādījusi šiem un citiem katoļiem par savu brīvā noraidošā viedokļa paušanu kovid sertifikātu sakarā.

Tāpat rīkojas starptautiski atzīts komponists un dziedātājs Ēriks Kleptons, paziņojot, ka atsaka savu līdzdalību koncertos, kuros ieeja būs ierobežota ar kovid caurlaidēm.

Tā diemžēl nenotiks Franciska Misēs Ungārijā un Slovākijā šīgada septembrī. Tajos pasākumos ieeja būs atvērta tikai vakcinētajiem.

Vai tas ir evaņģēlijs?

Turpretī Aglonā “nedrošiem” ir “panākts pretī”, rezervējot atsevišķu sektoru, tādējādi viena ģimene, kur ir vakcinētie un nevakcinētie vienā “mājsaimniecībā”, var būt šķirta Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā. Ja tas notiks, “vēsture to tiesās”.

Protams, arī zem pelniem vēl ir karstas ogles. Savā būtībā žēlastības dzīve nav Baznīcā izdzisusi. Paralēli oficiālai politkorektai Baznīcas hierarhijai pastāv garīgā Baznīca, un arī tā pati Franciska baznīcas hierarhija – nekritīsim donatistu maldos – sniedz žēlastības sakramentus.

Noteikti pienāks diena, kad Baznīca atjaunosies un uzplauks, kad ar spēku tiks sludināts Kristus un Evaņģēlijs no jauna pievilks cilvēku sirdis. Pienāks laiks, kad atplauks tradicionālais katolicisms un Baznīcas hierarhija nostāsies marginalizēto pusē, pārstājot kalpot svešai higiēnisma ideoloģijai.

Iespējams, ka tas prasīs tik daudz laika, ka daudzi no mums to nesagaidīs šīs dzīves laikā, bet mēs varam strādāt šim mērķim, gatavojot ceļu. Bet pašreiz ir pretestības kustības laiks, kas iziet krietni ārpus Baznīcas mūriem, kas apvieno ļoti dažāda filozofiskā un reliģiskā credo cilvēkus cīņā par brīvību un veselā saprāta uzvaru. Mums jāpretojas ar ironiju, zināšanām, pārbaudītu informāciju, ar prieku satikt un dalīties savās domās ar daudziem domājošiem cilvēkiem, kuru vienotība rada spēku un cerību sabiedrībai bez sanitārās diktatūras un segregācijas.

Lai Dievmāte apmeklē ikvienu, kurš šajos svētkos paliks mājās vai “aiz žoga”.

Foto: youtube.com, screenshot