Nē, mēs neesam raidījumā "Jokus pie malas", vai jokdara hakera veiktas Ticības mācības dikastērija mājaslapas uzlaušanas priekšā. 4. janvāra paziņojumā presei ir kardināla Viktora M. Fernandesa un bīskapa Armando Matteo (attiecīgi Ticības doktrīnas dikastērijas prefekta un sekretāra) paraksti; šoreiz bez jebkādas ex audientia no pāvesta puses. Paziņojums, kura hipotētiskais mērķis būtu "palīdzēt paskaidrot, kā labāk saprast Fiducia supplicans, tačut tā sekas ir tieši pretējas, jo tas vēl vairāk maldina ticīgos, vēl dziļāk pazemo Katoļu Baznīcu un padara Ticības mācības dikastēriju pavisam smieklīgu.
Pirms jaunā dokumenta lasīšanas vajadzētu apsēsties, dziļi ieelpotun turēt tuvumā ožamo spirtu, ko lietot jūtot samaņas zaudēšanas risku. Saskaroties protestiem no lielu bīskapu konferenču puses, kas atrodas "Baznīcas perifērijā", un kurām būtu smieklīgi adresēt ērto pārmetumu par pastorālās darbības trūkumu, Tučo mēģina atkāpties, vienlaikus cenšoties nesarūgtināt tos bīskapus, kuri nepārprotami mīt vāciski runājošajā reģionā un kuri nebūtu gatavi paklausīt sauklim: "pretēja pavēle, biedri"! (komunistu partijās izplatītai praksei, red.)
Tučo atgādina jaunos autovadītājus (dažkārt ne gluži "jaunus"), kuri vēlas novietot pārāk garu automašīnu pārāk mazā vietā un kuri, veicot nepārtrauktus manevrus, galu galā ietriecas gan priekšā, gan aizmugurē!
Tieši tas notiek, kad, saskaroties ar Āfrikas bīskapiem, kuri nevēlas dzirdēt par neregulāru vai homoseksuālu pāru savienībām, un saskaroties ar vāciešiem, kuri gluži pretēji vēlas svētīt pašus pārus, Fernandesam izdodas uzrakstīt acīmredzamu pretrunu šedevru. 2. nodaļā ("Praktiskā uzņemšana") viņš raksta (red. izcēlums): "Deklarācijā ir ietverts priekšlikums par neregulāru pāru (nevis savienību) īsu un vienkāršu pastorālu svētību (ne liturģisku vai rituālu)". Savukārt 4. nodaļā ("Dokumenta patiesais jaunums") viņš apgalvo tieši pretējo: "Šīs Deklarācijas patiesais jaunums, kas prasa dāsnus recepcijas centienus un no kura neviens nedrīkstētu pasludināt sevi par izslēgtu, nav neregulāru pāru svētīšanas iespēja". Tātad priekšlikums ir svētīt neregulārus pārus, bet dokumenta novitāte nav svētīt neregulārus pārus. Skaidrs, vai ne?
Kādus šī murga izskaidrojumus varam ierosināt? 1. hipotēze: Fernandess cieš no loģikas trūkuma. 2. hipotēze: abus punktus rakstīja dažādi autori, kuri "ļoti skaidro" Deklarāciju bija sapratuši pa savam (un galīgā redakcija acīmredzot nav notikusi). 3. hipotēze: pirmais apgalvojums bija rakstīts Vācijas bīskapiem adresētajā dokumentā, otrais - adresētajā Āfrikas bīskapiem, bet beigās kāds apakšsekretārs to visu apvienoja. Vai ir vēl kādas citas idejas?
Jebkurā gadījumā mēs tagad atrodamies paradoksālā situācijā, jo dikastērijs ir ne vien nonācis pretrunā pats ar sevi divos dažādos dokumentos (2021. gada Responsum un Fiducia supplicans deklarācijā), bet arī viena un tā paša dokumenta ietvaros. Un, tā kā vienmēr var būt vēl sliktāk, mēs gaidām nākamo "Paskaidrojuma piezīmi par Paskaidrojuma paziņojumu Fiducia supplicans deklarācijai", kurā parādīsies pretrunas viena paragrāfa ietvaros.
Otrais traģikomiskais aspekts šajā nelāgajā paziņojumā slēpjas Tučo mēģinājumā nošķirt divas dažādas svētības formas: "liturģisko jeb ritualizēto" un "spontāno jeb pastorālo". Pievēršat uzmanību "paskaidrojumam": "Tā kā daži ir izvirzījuši jautājumu par to, kā šīs svētības varētu izskatīties, aplūkosim konkrētu piemēru: iedomāsimies, ka liela svētceļojuma laikā kāds šķirteņu pāris jaunā savienībā saka priesterim: "Lūdzu, dodiet mums svētību, mēs nevaram atrast darbu, viņš ir ļoti slims, mums nav māju, dzīve kļūst ļoti smaga: lai Dievs mums palīdz!". (Pirms mēs nonākam pie "risinājuma", atgādināsim lasītājam, ka šī nav nedz Tučo dota intervija sarunā ar žurnālistu, nedz vēstule, kurā būtu skaidrota "pastorālā svētība" bērnudārzu bērniem, bet gan oficiāls Romas kūrijas dikastērija dokuments.)
Tātad "šajā gadījumā priesteris var nolasīt šādu vienkāršu lūgšanu: "Kungs, uzlūko šos savus bērnus, dāvā viņiem veselību, darbu, mieru un savstarpēju palīdzību. Atbrīvo viņus no visa, kas ir pretrunā ar Tavu Evaņģēliju, un dāvā viņiem dzīvot saskaņā ar Tavu gribu. Amen." Un viņš noslēdz ar krusta zīmi pār katru no viņiem. Tas ilgst 10 vai 15 sekundes". Nu jā, ilgums būs atkarīgs no valodas, kurā tiek dota svētība. Skaidrs, vai ne? Pastorālā svētība ir "quick blessing" Speedy Gonzales versijā (animācijas filma par Meksikas ātrāko peli, red.): 10-15 sekundes, ne vairāk.
Tāpēc, saskaņā ar dikastērija teikto, atšķirība starp abām svētībām pastāvētu tikai tajā, ka "tās ir dažu sekunžu ilgas svētības, kas notiek neritualizēti un bez Svētību rituāla grāmatas". Taču patērētais laiks, kā arī "skatuve", kam nevajadzētu atgādināt laulības , vai vieta, kur šīs svētības tiek sniegtas, neattiecas uz svētības būtību, bet gan uz otršķirīgiem elementiem. Tādēļ pastorālā svētība, būdama svētība, pilnībā un ne vairāk ne mazāk kā rituālā vai liturģiskā svētība pieder pie sakramentālijām . Un tieši šī iemesla dēļ nav iespējams svētīt neregulāru vai homoseksuālu pāri; tādējādi Fiducia Supplicans nonāk atklātā pretrunā ar Responsum un sakramentāliju loģiku.
Turklāt apgalvojums par atšķirību starp savienību un pāri ir vienkārši "matu skaldīšana". Nekad tekstā termins "pāris" (kā divu personu attiecības – red.) nav lietots kā sinonīms vārdam "pāris”(skaitļa “divi” nozīmē – red.) (tas pats attiecas arī uz citiem tulkojumiem: angļu - couple nevis pair, franču – couple nevis paire), kas ļautu domāt par vienkāršu faktu, ka runa ir par divām personām, kas stādās priekšā un kuras varbūt nemaz nevieno dzimumattiecības. Pats par sevi saprotams, ka divu homoseksuālu personu gadījumā nav iespējams pat runāt par "pāri", jo pārim ir nepieciešamaseksuāla komplementaritāte.
Bet, it kā ar to nebūtu gana, Tučo izdodas vēl vairāk sajaukt jēdzienus un pierādīt pasaulei, ka Deklarācija ir pretrunu kamols. Tūlīt pēc lūgšanas parauga Preses paziņojumā par Fiducia supplicans mēs lasām: "Un viņš [priesteris] noslēdz ar krusta zīmi pār katru no abiem".
Rezumējot: saskaņā ar Preses paziņojumu Fiducia supplicans ierosina pastorāli svētīt neregulāros pārus; tomēr tūlīt pēc tam tajā teikts, ka runa nav par neregulāro pāru svētīšanu; un noslēgumā lūgts svētīt katru no abiem. Tātad katru atsevišķi. Bet kādēļ gan bija nepieciešams sagatavot dokumentu, kurā būtu teikts, ka priesteris var svētīt atsevišķus cilvēkus arī tad, ja reizē ierodas divi, trīs vai simts cilvēki?
Tad jābrīnās, ar kādu drosmi Tučo, saskaroties ar reakcijām par šo dokumentu, pieļauj "dažādus tā piemērošanas veidus, bet nevis pilnīgu vai galīgu noliegumu attiecībā uz šo priesteriem piedāvāto ceļu"; ar kādām pretenzijām viņš pieprasa "pienācīgu cieņu pret tekstu, ko parakstījis un apstiprinājis pats pāvests, un censties pielāgoties tajā ietvertajām pārdomām". Pirmais, kas neciena dokumentu, uz kura ir pāvesta paraksts, ir viņš pats, parādot gan pilnīgu nespēju panākt vienkāršu loģisku konsekvenci , gan vēl izteiktāku teoloģisku nekompetenci.
Kādu piekrišanu viņš var prasīt no ticīgajiem, ja cilvēks pat nesaprot, kam viņam vajadzētu piekrist? Pāri - jā, pāri - nē, pāri, bet pa vienam: Fernandess pazemo Baznīcu visas pasaules acu priekšā, un taisnīgums un cieņa pieprasa, lai viņš tiktu atcelts no Ticības mācības dikastērija prefekta amata. Cik vien ātri iespējams.
Avots:
Luisella Scrosati, Surreale comunicato su Fiducia Supplicans, Tucho è una sciagura, lanuovabq.it
