/Franks Doils/

Galvenā pretruna, kas raksturo gaidāmo antihomofobijas likumu [Itālijā], šķiet, ir saistīta ar vārda brīvību, jo arī daži katoļu deputāti ir jau paziņojuši, ka ir gatavi balsot par likumu tikai tādā gadījumā, ja priesteriem un katehētiem tiks garantēta iespēja publiski runāt par katolisko morāli attiecībā uz homoseksualitāti. Tomēr reti kurš šaubās par to, ka šāds likums ir vajadzīgs, jo lielākoties ir pārliecināti, ka milzīgais pašnāvību skaitu cilvēku ar homoseksualitāti vidū ir izraisījusi tieši sociālā homofobija.

Diemžēl tā ir bieža prakse jaunu meiteņu un zēnu vidū, un tā ir viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskaras kristīgi jaunieši.

Jums jāzina, ka masturbācija nav personības vai garīgu problēmu signāls. Tā ir ļoti sena problēma; par to runāja jau ēģiptiešu Mirušo grāmata ap 1550. gadu pirms Kristus. Seno ebreju morāles kodeksā tas bija nopietns grēks.

Es pazīstu precētus vīriešus, kuri turpina masturbēt, kaut arī viņiem ar sievu ir regulāra seksuālā dzīve. Tas norāda, ka jaunības netikums turpinās un grauj laulību.

/Benedikts XVI sarunā ar Pēteru Zēvaldu/

Slavenais “Fatimas trešais noslēpums” tika publicēts tikai 2000. gadā – to Jāņa Pāvila uzdevumā īstenoja kardināls Racingers. Teksts stāsta par baltā tērptu bīskapu, kurš sabrūk zem karavīru lodēm – aina, kas tika tulkota kā paredzējums par atentātu pret Jāni Pāvilu II. Nule kā Jūs paudāt: “Ja kādam liekas, ka Fatimas pravietiskā misija ir pabeigta, tas maldās”. Kas ar to ir domāts? Vai Fatimas vēstījuma piepildīšanās patiesībā vēl nav notikusi?

Fatimas vēstījumā savstrapēji ir jānodala divi aspekti. No vienas puses, konkrētais notikums, kas attēlots vizionārās formās, no otras puses – fundamentālais aspekts, par ko tiek vēstīts. Runa jau nebija par ziņkāres apmierināšanu. Tad mums šo tekstu būtu vajadzējis publicēt daudz agrāk.

/Vittorio Messori/

Tad nu sievietes ir pilnvērtīgas personas, kas līdzvērtīgas vīrietim? Vai arī kā dzīvniekiem viņām piemīt mirstīga miesa, bet nevis nemirstīga dvēsele?

Pirms pieņemt apgalvojumu, ka arī sievietei ir dvēsele, Baznīca gadsimtiem ilgi vilcinājās, sasauca koncilus, pieļāva teologu diskusijas. Beigu beigās viņai bija jāpadodas, taču nelabprāt un ar šaubām, kuras ik pa reizei parādījās. Tā var lasīt skolas grāmatās un avīzēs vai arī dzirdēt no tiem, kas runā par Baznīcas ilgo tumsonību. Nesen kādā Itālijas valsts televīzijā kāda “speciāliste” nebeidzamajās diskusijās par dzimumu vienlīdzību lika pārskriet jau atkal jaunām sašutuma trīsām, apgalvojot: “Tikai 15. gadsimtā Baznīca pieņēma, ka sievietei tāpat kā vīrietim piemīt dvēsele.” To dzirdot, es pasmaidīju, labi zinot šādu ekspertu vidējo vēstures zināšanu līmeni. Taču es vairs nesmaidīju, bet gan satrūkos no pārsteiguma un pēc tam no skumjām, ieskatoties 2000 lappušu biezajā 1978. gada izdevumā “La civilta del Medioevo europeo” (Viduslaiku Eiropas civilizācija). Tas ir gana smalks izdevums, kas novērtēts arī starptautiskā līmenī un ko uzrakstījis lielais viduslaiku pētnieks Paulo Breci (Paolo Brezzi). Viņu pazīst kā pētnieku, kurš ir kristīgi orientēts, precīzāk sakot, katoliski orientēts (..). Es jau teicu, ka satrūkos, lasot pirmās daļas 482. lappusi: “Slavenais Makonas koncils, kurā tika diskutēts, vai sievietei ir dvēsele, nav tikai atsevišķs vai absurds gadījums, neskatoties uz to, ka lēmums bija par labu sievietēm, ņemot vērā, ka Kristus bija dzimis no sievietes (lūk, vēlreiz mātišķības zīme, kas paaugstina sievieti un piedēvē viņas lomai atzinību sabiedrībā).”