Tev bieži gadās būt konfliktā ar sevi. Ir lietas, ko tu nespēj sev piedot. Vienkārši neproti. Nezini, kā lai sadzīvo ar paša ķermeni vai graujošu vainas sajūtu…

Neapšaubāmi, pats grūtākais uzdevums ir izlīgt ar sevi pašu. Mēs bieži neprotam pieņemt savu dzīvesstāstu. Mēs saceļamies pret to, ka esam saņēmuši noteiktu audzināšanu, piedzimuši konkrētā laikā, mūsu sapņi palikuši nepiepildīti, bērnībā esam cietuši smagus ievainojumus, kas traucēja mūsu izaugsmi. Daži no mums visu mūžu sūdzas par savu likteni. Līdz pat nāvei viņi turpina pārmest vecākiem, ka nav saņēmuši no tiem tādu mīlestību, pēc kuras esot ilgojušies. Viņi pārmet sabiedrībai, kas tā nav devusi viņiem attiecīgās iespējas...

Pie šo cilvēku traģēdijas vienmēr vainīgi citi. Viņi paši visu mūžu jūtas kā upuri. Tas ļauj viņiem attaisnot savas negācijas pret dzīvi. Viņi nevēlas pieņemt likteni un uzņemties par to atbildību. Neuzņemoties atbildību par sevi, viņi nav gatavi arī sociālai atbildībai. Tā viņi aizvien paliek pie savām apsūdzībām. Protestējot un pārmetot, galu galā viņi noraida dzīvi kā tādu.

Pārāk bieži mēs gavēni uztveram par sērošanas laiku, par tādu bezprieka pašanalīzes periodu, vai arī gluži otrādi - laiku, kad mēs ar dziļu grūtsirdību konstatējam, ka tik ļoti esam pieraduši nekad neieskatīties savas būtības dzīlēs, ka gavēnis faktiski ir pārvērties par kaut kādu tīri ārēju vingrinājumu.

Esi atnācis uz Svēto Misi nedaudz ātrāk. Dievkalpojums sāksies pēc minūtēm desmit. Kā lai labi izmanto šo laiku?

Johaness Hārtls savā noslēguma runā ikgadējā konferencē Augsburgā MEHR2018 pieskārās tēmai “Pelni”, sasaistot to ar tēmu par Eliju Vecajā Derībā. Augsburgas teologs skaidroja, ka arī Elijam bija “izdegšanas sindroms”, un viņš arī piedzīvoja paklupšanu.