Izvilkums no "L’Instrumentum Laboris pour la première session du Synode. Un guide de lecture"(Sinodes pirmās sesijas Instrumentum laboris. Lasītāja ceļvedis.)

IV - Metode: "saruna Garā"

Sinodālais process visos tā posmos izmanto jaunu metodi, ko sauc par "sarunu Garā": «"Termins "saruna" etimoloģiskā nozīmē norāda nevis uz vienkāršu ideju apmaiņu, bet gan uz to dinamiku, kurā teiktais un dzirdētais vārds rada familiaritāti, kas ļauj dalībniekiem satuvināties savā starpā. Precizējošā piebilde "Garā" identificē īsto protagonistu (Instrumentum laboris nr. 33, turpmāk IL).»

Saskaņā ar IL teikto, saruna Garā sastāv no "trim pamatposmiem" un pirms katra no tiem ir laiks lūgšanai.

 "Pirmais posms ir veltīts tam, lai katrs runātu no savas personīgās pieredzes, ko viņš vai viņa ir pārskatījis lūgšanā sagatavošanās laikā. Pārējie klausās klusumā, neiesaistoties debatēs vai diskusijās [...].

Tad vēlreiz katrs grupas dalībnieks izsakās: nevis lai reaģētu un iebilstu pret dzirdēto, atkal apstiprinot pats savu nostāju, bet lai izteiktu to, kas klausīšanās laikā viņu ir visvairāk uzrunājis.

Trešais etaps [...] - identificēt galvenos punktus, kas ir tikuši izteikti, un ļaut izkristalizēties vienprātībai par kopīgā darba rezultātiem" (IL 37-39).

Šāda saruna, tātad, atšķiras no viedokļu apmaiņas vai debatēm, kuras notiek koncila, diecēzes sinodes vai draudzes padomes laikā. Tās mērķis nav tik daudz viedokļu apmaiņa, cilvēku pārliecināšana, patiesā vai labā meklēšana, cik "familiaritātes", t. i., grupas mentalitātes radīšana, lai katrs varētu izteikt savas izjūtas, un visbeidzot visiem saistošu "galveno punktu" un "vienprātības" panākšana. Kas to panāks? Uz sarunas vadītāju centrālo lomu tiks norādīts šīs sadaļas pašās beigās.

"Ņemot vērā sarunas Garā nozīmi sinodālās Baznīcas dzīves izkopšanā, izglītošana šajā metodē un jo īpaši nepieciešamība pēc cilvēkiem, kas spētu pavadīt kopienas šajā praksē, tiek uzskatīta par prioritāti visos baznīcas dzīves līmeņos un visiem kristītajiem, sākot ar ordinētajiem kalpotājiem; tā jādzīvo līdzatbildības un atvērtības garā dažādiem baznīcas aicinājumiem. Apmācība sarunai Garā ir apmācība būt par sinodālu Baznīcu (IL 42)."

Tādēļ ganiem un ticīgajiem lajiem būs nepieciešams apmācīt un uzņemt savās diecēzēs, draudzēs un kopienās «sarunas Garā» vadītājus.

Sekojot kopīgā ceļa tēlam, sarunu definē precīzs mērķis - spert "soli uz priekšu", proti, kolektīvi mainīties: "Bet, ja nav soļa uz priekšu precīzā, bieži vien negaidītā virzienā, kas noved pie konkrētas rīcības, tad tā nav autentiska saruna Garā (IL 33)".

Tāds ir "izšķiršanas" kritērijs, kas ļaus atrast vienprātību: ja "saruna" nenoved pie sinodes prioritāšu īstenošanas, tad tas ir tāpēc, ka Svētais Gars nav klātesošs. Šķiet, ka nekam nav jākavē sinodālā procesa virzībīšanos uz priekšu. Lūgšanā balstītas pārdomas, kas liktu apšaubīt Instrumentum Laboris priekšlikumus, varētu tikt noraidītas. Instrumentum Laborisapliecina gatavību cīnīties pret ļaunprātīgu varas izmantošanu un sirdsapziņas piespiešanu (IL 4). Laimīgā kārtā, jo bez šīm garantijām šī metode mums varētu šķist drīzāk koercitīva (red. - piespiedoša)…

Kopsavelkot mūsu analīzi, rūpīga IL lasīšana ļauj piedāvāt šādu sinodalitātes definīciju: Sinodalitāte ir uzklausīšanas process, kas ļauj pārveidot Baznīcu, lai tā kļūtu iekļaujošāka, saskaņā ar pāvesta saskatīto Gara virzību.

Metode, kura šķiet grupu dinamikas iedvesmota

"Sarunas Garā" rezultātā "tiek apzināti galvenie punkti, kas ir noskaidrojušies, un [...] tiek panākta vienprātība par kopīgā darba augļiem, kurus katrs dalībnieks uzskata par neviltoti procesu atspoguļojošiem un kuros viņš vai viņa tādējādi var justies pārstāvēts" (IL 39).

Šajā aprakstā varam atpazīt tā saucamās «grupu dinamikas» pazīmi. Arī Instrumentum laboris atklāti norāda, ka visā sinodes darbā tiek izmantotas psihosociālo zinātņu metodes: "Atklātības un atskaitīšanās par paveikto perspektīva ir autentiski evaņģēliskas varas un atbildības īstenošanas pamatā. Tomēr tā rada arī bailes un pretestību. Tāpēc ir svarīgi nopietni un ar izpratni ņemt vērā jaunākos atklājumus vadības un līderības zinātnēs (IL, B.3.1.1.d lapa - izcēlums pievienots).

Pievērsiet uzmanību vārda "pretestība" lietojumam...

Termina "grupu dinamika" lietojuma pirmsākumi meklējami amerikāņu psihologa Kurta Levina (Kurt Lewin, 1944) darbos. Tas attiecas uz teorijām un metodēm, kuru nolūks ir izskaidrot un ietekmēt kādas cilvēku grupas darbību. To mērķis ir panākt pārmaiņas saskaņā ar Levina atklāto principu: "Vieglāk ir mainīt grupas nekā atsevišķa indivīda ieradumus". Žans Mezonēvs (Jean Maisonneuve) uzskata, ka Levina eksperimenti ļāva viņam definēt šādu fundamentālu atziņu:

"Viens no galvenajiem pret pārmaiņām vērstās pretestības avotiem ir bailes novirzīties no grupu normām. Tāpēc, secina Levins, ir vieglāk mainīt kādas grupas nekā atsevišķi ņemta indivīda ieradumus, pat tad, ja runa nav par lēmumu, kas attiecas uz kopīgo mērķi, bet gan par tādu, kas skar tikai individuālu uzvedību sociālā sistēmā. Pamatojoties uz šo pētījumu kopumu, Levins izstrādāja svarīgu teoriju par sabiedrisko līdzsvaru un tā izmaiņām.

Neatkarīgi no tā, vai mēs runājam par ēšanas vai darba paradumiem, vadības stiliem, sociālo vidi vai produktivitātes līmeni, mēs atrodamies - izņemot pēkšņas krīzes periodus – gandrīz nemainīga līdzsvara apstākļos.

Ja vēlamies ieviest pārmaiņas, mums ir jāpanāk, lai šis līdzsvars tiktu mērķtiecīgi mainīts. Ir divi veidi, kā to izdarīt: vai nu palielinot spiedienu pārmaiņu virzienā, vai arī samazinot pretestību pret dotajām pārmaiņām. Praktizējot tikai pirmo metodi, gandrīz vienmēr rodas vairāk vai mazāk intensīvi saspīlējumi un konflikti. Tāpēc mums tā ir jāapvieno ar otro metodi. Tā kā mēs zinām, ka viens no galvenajiem pretestības avotiem ir bailes atkāpties no tradicionālajām normām, evolūcijas process sāksies, ja grupu locekļi tiek mudināti kopīgi atzīt, ka šīs normas tiek apšaubītas" (1).

Otrā pasaules kara laikā pēc ASV valdības pieprasījuma Levins pirmo reizi izmantoja savu metodi (izcēlums pievienots):

"Pēc Amerikas Savienoto Valstu iestāšanās karā 1943. gadā, daži amerikāņu gaļas patēriņa paradumi bija valstij ekonomiski neizdevīgi, tāpēc tika izvirzīts mērķis : panākt, lai amerikāņi ēstu vairāk subproduktu – neiecienītu un slikti uzglabājamu pārtikas produktu, - lai izvairītos no kvalitatīvāku gaļas gabalu racionēšanas.

Atbildot uz oficiālo dienestu lūgumu, Levins nāca klajā ar ideju salīdzināt divus subproduktu patēriņa veicināšanas veidus sieviešu klubos, kur regulāri pulcējās mazpilsētu mājsaimnieces: pirmkārt, lekcijas par subproduktu uzturvērtību un kulinārijas metodēm to pagatavošanas un pasniegšanas uzlabošanai un otrkārt - prezentācijas-diskusijas, kurās pēc īsas informatīvās sesijas sievietes tika aicinātas uzdot jautājumus un savstarpēji apspriest iespējamos izmēģinājumus moderatora vadībā.

Tika konstatēts, ka izmantojot otro metodi, tās ietekme uz subproduktu patēriņa pieaugumu bija dažkārt pat desmit reizes lielāka (30 % salīdzinājumā ar 3 %) nekā izmantojot pirmo metodi.

Šos rezultātus apstiprināja citi pētījumi, kuros šoreiz tika salīdzināta ārstu individuāli sniegto uztura norādījumu efektivitāte ar to lēmumu efektivitāti, kurus pieņēma nelielas grupas šo pašu ārstu vadībā. Šoreiz vajadzēja mudināt lauku slimnīcā dzemdējušas jaunas sievietes dot saviem bērniem agrīnā vecumā mencu aknu eļļu un augļu sulu, nevis ilgstoši barot viņus tikai ar pienu (kā viņas to bija darījušas). Turpmākās pārbaudes parādīja, ka 85-100 % māmiņu, kuras bija nolēmušas pāriet uz šo jauno diētu pēc savstarpējām diskusijām, to arī izdarīja, savukārt tās, kuras bija saņēmušas individuālus norādījumus, pēc tiem rīkojās tikai 40-50 % gadījumu.» (2).

Šie metodi dibinošie piemēri ir joprojām nozīmīgi. Dažās Levina grupas dinamikas praksēs šķiet, ka "klausīšanās" galvenokārt kalpo pretestības mazināšanai un pati par sevi nenozīmē, ka tiek ņemti vērā izteiktie viedokļi.

Vēlāk grupu dinamika tika pielietota profesionālajā jomā, vispirms ASV un, sākot ar 70. gadiem arī Eiropā, mācību semināru ietvaros, lai radītu "pārmaiņām nepieciešamās šaubas" (3).

Vēlāk psihosociologi pielietoja grupu dinamiku sabiedrisko pārmaiņu veicināšanai.

Neatrisinātie jautājumi

Šķiet, ka pašreizējā sinode ierosina mainīt Baznīcas pamatstruktūru, lai to pārveidotu par jaunu "konstitucionāli sinodālu Baznīcu" (51. lpp.). Tādējādi netiešā veidā tiek norādīts, ka Baznīca vismaz daļēji iet nepareizu ceļu un tai radikāli jāmaina virziens. Instrumentum laboris nevērība pret tradīciju un kanoniskajām institūcijām - pat tām, kuras izveidotas tikai nesen - to apstiprina.

Sinode tiek pasniegta kā process, kā ceļš. Tās izvirzītais mērķis ir panākt, lai visos Baznīcas līmeņos padotie tiktu vairāk konsultēti un iesaistīti varas īstenošanā. Lūk, "sinodalitāte". Tomēr šis izvirzītais mērķis rada divus nopietnus jautājumus:

1. Tiek apgalvots, ka vajag klausīties Dieva tautu, izvairīties no klerikālisma, celt sinodālu Baznīcu; bet vai mēs esam uzklausījuši Dieva tautu kopumā, lai pajautātu, vai viņa maz vēlas tikt uzklausīta un vai vēlas pārveidot Baznīcu par "sinodālu Baznīcu"? Diemžēl nē. Sinode ir process, par kuru lielā mērā lemj garīdzniecība, kuru vada un piemēro garīdzniecība (pat, ja tas būtu ar viņu pašu ieceltu laju starpniecību).

2. Ja mērķis ir reformēt struktūras, kāpēc šajā procesā jāiekļauj izmaiņas, kas attiecas uz seksuālo morāli (sakramentu pieejamība publiskiem grēciniekiem, poligāmija utt.)? Mēs neredzam saikni. Vai struktūru reforma ir saistīta ar izšķirošu "atvēršanos" morāles jautājumos, kas pavērtu ceļu visatļautībai?

Ne mazāk problemātiska ir arī izmantotā metode - "saruna Garā". Garīdznieki masveidā uzspiež metodi, kas ir atvasināta no humanitārajām zinātnēm, metodi, kuras robežas un potenciālās briesmas atzīst pat sociologi. Piemēram, Žans Mezonēvs (izcēlums pievienots):

"Mēs pieskaramies ne tikai klīniskajam, bet arī aksioloģiskajam mūsu tā dēvētās «apmācības» pamatam. Šis pamats, mūsuprāt, ir tieši grupas vadītāja (moderatora) darbības kvalitātē: viņam ir jāļauj procesa brīvu attīstību, izvairoties no jebkādas izmanīgas manipulācijas, lai kādi būtu tās motīvi un ietērps.

Šajā sakarā ir svarīgi atzīmēt, cik lielā mērā moderators ir pakļauts demiurģiskiem kārdinājumiem, kas varētu viņam sniegt gandarījumu. To avoti ir dažādi: ziņkārība ("paskatīties, kas no tā sanāks" u. c.), vēlme dominēt vai savaldzināt, psiholoģiskais ekshibicionisms, vēlme pēc atzinības, personiskais narcisisms.

Lai cīnītos pret šiem impulsiem, viņam ir jābūt modram un pietiekami apmācītam. Savā izteiksmes veidā viņam ir jārūpējas, lai tiktu lietota tikai grupas valoda, izvairoties no jebkāda cita izteiksmes veida lietojuma."

Vēl viena problēma ir tajā, ka "saruna Garā" nostāda komunikāciju subjektīvā pieredzes un sajūtu līmenī, nevis objektīvā, uz lietu dabu balstītā prāta spriedumu līmenī. Šāda atteikšanās no racionalitātes ir satraucoša un maz atbilstoša kristieša cieņai. Jo īpaši apgalvojums atpazīt Dieva gribu, kā galveno kritēriju izmantojot personīgo pieredzi, šķiet ļoti apšaubāms un bīstams.

Sinodālā metode ir paredzēta, lai "veicinātu kultūru, kas ir vērsta pret jebkāda veida ļaunprātīgu izmantošanu". Bet vai tā neatver durvis ļaunprātībām un manipulācijām, pat vardarbībai pret sirdsapziņu, kad a priori tiek apgalvots, ka panāktais konsenss būs Svētā Gara balss?

(1) Jean Maisonneuve, La dynamique des groupes, coll. « Que sais-je ? », Paris, PUF, 1968, p. 43.

(2) J. Maisonneuve, op. cit., p. 42.

(3) J. Maisonneuve, op. cit., p. 88.

Avots: Notre guide de lecture de l’Instrumentum Laboris (version complète), lex-orandi.org

Foto:   hommenouveau.fr, ekrānšāviņš