Par transseksuāļiem. Noraidot Baznīcas viltus iekļaujošo attieksmi un klanīšanos pasaules priekšā

Ceturtdiena, 23 Novembris 2023 21:02

Šī gada 3.novembrī Ticības mācības dikastērijs ir publicējis Santo Amaro diecēzes (Brazīlija) bīskapam Žozē Negri adresētu atbildi, "kurā ietverti daži jautājumi par transseksuāļu un homoseksuāļu iespējamo dalību Kristības un laulības sakramentos", un kas ir kārtējais pierādījums dikastērija prefekta kardināla Viktora Manuela Fernandesa vēlmei iet pašam savu, un nevis Katoliskās Baznīcas ceļu.

Pretēji līdz šim apliecinātajai Katoliskās Baznīcas mācībai jaunajam prefektam ar pāvesta piekrišanu nebūtu nekādu problēmu nedz kristīt transseksuāļus, nedz homoseksuālistu kopdzīves partnerus, nedz arī atļaut viņiem būt par krustvecākiem vai kāzu lieciniekiem. Vienīgais, kas uztrauc, ir "neradīt publisku skandālu vai dezorientāciju ticīgajos", kas tomēr ir plaši noticis līdz ar šī dokumenta publikāciju.

Kā izvērtēt šo katoliskās Baznīcas Vatikāna institūcijas jauno, heterodoksālo magistēriju? Laplatas (Argentīna) emeritētais arhibīskaps Hektors Aguers (Héctor Aguer) bez aplinkiem to sauc “par kļūdu, neskaidrību un divdomību iekļaušanu pretstatā lielajai un vienprātīgajai Baznīcas tradīcijai”.

Zemāk publicējam viņa izvērtējumu.



*****

“Propagandas baznīca” [kā argentīniešu priesteris Hulio Meinvils (Julio Meinville, 1905-1973) dēvēja Baznīcu, kas izkopj politkorektumu, red.] ir apsēsta ar inkluzivitātes jautājumu. Atklājot neseno sinodes pirmo sesiju pāvests izteica cerību, ka, "pēc tam, kad būs paveikti nepieciešamie atjaunotnes darbi, Baznīca atkal kļūs par vietu, kur uzņemt visus, visus, visus". Šis neticamais apgalvojums ir netiešs apvainojums viņa priekšgājēju darbam un diskvalificē visu katholiké [gr. val. katoliskā Baznīca] vēsturi, kas pēc savas būtības ir universāla. Patiešām, Kristus pavēle apustuļiem bija darīt par mācekļiem panta ta etnē [gr. val. visas tautas], un šī universālā kopiena nekad nevienu nav izslēgusi. Tā ir neticība, kas izslēdz, un tas ir ienaidnieks, kas kavē evaņģelizāciju. Taču tagad Roma padara par savu socioloģisku vai sociālās psiholoģijas kritēriju, ko pasaule ir izstrādājusi, lai uzspiestu "jaunās tiesības". Tādējādi dienas kārtībā ir transseksuāļu iekļaušana.

 

Kas ir transseksuāla persona? Būtībā es teiktu, ka tas ir homoseksuālis, kurš ir mēģinājis mainīt dzimumu, lietojot hormonus un veicot ķirurģisku operāciju. Tas ir mēģinājums mainīt savu identitāti. Bet ikviens, kurš šādi rīkojas, izrāda nicinājumu pret savu bioloģisko dzimumu kā personības neatņemamu realitāti. Un teoloģiskā līmenī tas pauž sacelšanos pret Dieva plānu, saskaņā ar kuru mēs esam vīrieši vai sievietes. Pietiek atgādināt Bībeles fragmentu: "Un Dievs teica: "Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības [..] vīrieti un sievieti Viņš radīja" (Rad 1. 26-27).

 

Jānis Pāvils II skaidri mācīja, ka būšana pēc Dieva tēla un līdzības pastāv dzimumu dažādībā un to savstarpējās attiecībās. Šīm attiecībām ir radīšanas vērtība: "Un Kungs Dievs teica: "Nav labi būt cilvēkam vienam. Es darīšu viņam palīgu, kas būs tam līdzās" (Rad 2.18). Un Bībele turpina: "Un no ribas, ko Viņš bija ņēmis no cilvēka, Kungs Dievs darināja sievieti un atveda to pie cilvēka. Un cilvēks teica: "Šī ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tāpēc to sauc par sievu (ebr. isha), jo vīra (ebr. ish) tā ņemta!" (Rad 2,22-23).

Savstarpējās attiecības veido institucionālu realitāti. "Tāpēc vīrs pametīs savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, jo viņi būs viena miesa" (Rad 2, 24). Nav nejaušība, ka satikšanās aina un vīrieša laimes sauciens parādās mākslinieciskajos attēlojumos, piemēram, mozaīkās, kas kalpoja kā vienkāršo cilvēku katehēze: vīrietis plaši izpleš rokas kā pieņemšanas un prieka zīmi. Visi šie elementi, teksti un attēli, ir kristīgās kultūras pamatā.

 

Iekļaujošā mānija tagad iedvesmo dikastēriju, atbildīgu par ticības mācību un jūtīgu pret pasaules balsi, kas atskan daudz skaļāk par Bībeles balsi. Pavisam nesen tika aktualizēts jautājums par transseksuālu personu iespējamo pielaišanu pie kristības sakramenta - sakramenta, kas, kā zināms, ir vārti, lai kļūtu par kristiešiem.

 

Šī jautājuma risināšanas kritērijam jābūt teoloģiskam. Tāpēc ir vērts atcerēties, ka saskaņā ar tradīciju pieeja Kristībai - un mēs nerunājam par bērniem - ir saistīta ar atgriešanās procesu, kas izpaužas kā lēmums mainīt savu dzīvi, pieņemot kristīgās dzīves formu. Sakramenta žēlastība pieprasa no cilvēka brīvās gribas lēmumu un to vainago ar Dieva dāvanu.

 

Manuprāt, transseksuālas personas iekļaušanai ir tādas pašas prasības kā homoseksuālai personai. Tiesa, pirmais vairs nevar novērst kaitējumu, ko viņš ir nodarījis savai bioloģiskajai identitātei, taču atgriešanās notiek cilvēka gribas līmenī. Tāpēc šāds cilvēks varētu izlemt pieņemt kristīgo dzīvesveidu, kas starp saviem tikumiem ietver arī šķīstību. Šis lēmums nes līdzi fundamentālās pārmaiņas: atteikšanos dzīvot saskaņā ar pseidoidentitāti, kas ir iegūta kļūdaina lēmuma dēļ. Tas izklausās grūti, bet to pieprasa Patiesība.

 

Lai gan mūsdienās valdošās kultūras uzmanības centrā ir tā saucamie dzimuma jautājumi, Baznīcai ir jārunā pret cilvēka dabas metafiziskā jēdziena noliegšanu un atkārtoti jānorāda, ka "dzimuma maiņa" ir perversa uzvedība. Pamatojoties uz to, transseksuāls cilvēks pats sevi izslēdz, jo viņš neatbilst nosacījumiem, ko pieprasa Kristības dāvanas saņemšana. Šis gadījums ir paralēls homoseksuālu personu gadījumam. Pasaules kultūras spiediens ņem virsroku, kā tas notiek, piemēram, Vācijas un Nīderlandes baznīcās.

 

Katoļu Baznīcas katehisms apsver homoseksuālitātes jautājumu skaidri un intelektuāli pamatoti nodaļā par Dekaloga sesto bausli, kas veltīta "šķīstībai un homoseksualitātei" (2357.-2359). Tur ir atzīmēts, ka šīs izvirtības psiholoģiskā izcelsme lielā mērā joprojām nav izskaidrota. Tāpat nav viegli izprast procesu, kas noved cilvēku pie tā, ka viņš vai viņa mēģina "mainīt dzimumu". Jebkurā gadījumā Svēto Rakstu liecība neatstāj vietu šaubām: ja nenotiks atgriešanās, šie cilvēki neiemantos Dieva Valstību (sal. 1. Kor 6, 10). Šajā fragmentā, tāpat kā 1. Vēstulē Timotejam 1, 10, ir pieminēti vīrieši (gr. arsenes), kas atsakās no dabiskās kārtības: viņi tiek saukti par arsenokoitais, t. i., vīriešiem, kas piekopj seksuālās attiecības ar vīriešiem, un Vēstulē romiešiem 1, 24-27 ir teikts, ka viņi apkauno savu ķermeni. Savukārt Vecajā Derībā izceļas spriedums pret Sodomu (Rad 19,1-29), saskaņā ar kuru homoseksuāļi tiek saukti arī par sodomītiem. Tā, protams, ir nelaime, taču to nedrīkst jaukt ar fatālismu. Katehismā ir uzsvērts, ka šī tieksme ir objektīvi pretrunā ar morālisko kārtību. Pret šādiem cilvēkiem ir jāizturas ar līdzjūtību un lēnprātību, taču viņi ir aicināti savā dzīvē pildīt Dieva gribu.

 

Lūk, viņu iekļaušanas pamats: viņi ir aicināti uz šķīstību, uz iekšējās brīvības iegūšanu, un ar žēlastības palīdzību viņi var tuvoties kristīgai pilnībai. Objektīva tieksme ir viena lieta, bet vingrināšanās – cita.

 

Šodien tiek runāts par "geju lepnumu", par perversijas izkopšanu kā dzīves ideālu. Dažās sabiedrībās bieži vien notiek pārspīlēta publiskā propaganda, kas liek mainīt iedzīvotāju vairākuma vērtējumu. Transseksuālu cilvēku gadījumi un "dzimuma maiņa" kļūst pieņemami kā normalitāte, tāpēc, ja arī Baznīcas oficiālā vadība ierosina šo ideālu, rodas kaitīga ietekme uz kultūras klimatu.

 

Turpretī Baznīcas mācība ir vērsta uz personas autentisko cilvēciskumu. Šajā sakarā var citēt Ticības mācības kongregācijas deklarāciju Persona humana (1975. gada decembris) un Jāņa Pāvila II magistēriju, taču šodien gaisotne ir mainījusies: šī cienīgā kongregācija ir pārtapusi par dikastēriju, kuram ir jānodarbojas ar sliktas teoloģijas veicināšanu, vienlaikus atturoties no jebkāda nosodījuma. Mēs esam nonākuši pie kļūdu, neskaidrību un divdomību iekļaušanu pretstatā lielajai un vienprātīgajai Baznīcas tradīcijai.

 

Visā pasaulē tiek izdarīts spiediens, lai "jaunās tiesības" tiktu leģitimizētas valstu tiesību aktos. Baznīcas loma ir izšķiroša, lai izglītotu cilvēkus pretoties šiem uzspiestajiem noteikumiem, kas ir pretrunā ar likumu un brīvību. Globālā 2030 [ANO, red] dienas kārtība rada nopietnus draudus, ka pasaulē izplatīsies jauna cilvēka tēls. Būtu muļķīgi ļaut to īstenot bez skaidras kritikas un, vēl ļaunāk, pieņemt to, kaut vai tikai daļēji. Situācija ir satraucoši līdzīga tai, kāda tā bija ticīgajiem Romas impērijā pirmajos trīs gadsimtos. Liecība (gr. martyria) riskē tikt iedzīta stūrī un rafinēti vajāta, kā tas jau notika 20. gadsimtā valstīs, kurās dominēja komunistiskā impērija. Bet savā ziņā tas, kas nāk, ir vēl ļaunāk.

 

Ir loģiski, ka katoļu ticīgie raugās uz Romu, cerot, ka Patiesības gaisma nāks no Pētera Svētā Krēsla. Vai tā ir veltīga cerība?



Avots: Héctor Aguer, A proposito di persone transessuali. Rifiutare la falsa inclusività della Chiesa che si piega al mondo, aldomariavalli.it

Foto: Viktors Manuels Fernandess Ticības mācības dikastērija prefekts, interneta resursi