Sinodālais process Baznīcā ir pandoras lāde

Pirmdiena, 13 Novembris 2023 17:23

Ir noslēgusies pirmā Sinodes par sinodalitāti sesija. Daži tās dalībnieki, līdzīgi Rīgas arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam, ir sajūsmā par tās metodi un definē sinodes gala dokumentu par “mieru nesošu”. Citi, kā liberālais ASV kardināls R. Makelroj (Robert McElroy), Sandiego arhibīskaps, iet vēl tālāk un ar entusiasmu novērtē izmaiņas bīskapu sinodes balsošanas kārtībā, uzsverot, ka “tagad šķiet ir neiespējami atgriezties atpakaļ... būtu smagi atgriezties atpakaļ, ja tur būtu tikai bīskapi vai tikai bīskapi, kas balsotu”, vai kā to dziļdomīgi apgalvo Čikāgas kardināls Bleiz Cupič (Blase Cupich) “Mums visiem pieder autoritāte un tas nozīmē, ka mums visiem ir kaut kas sakāms”.

 

Taču ir arī tie, kas nopietni izvērtē pirmo sesiju kā jaunās baznīcas formālo sākumu, jo mērķis būtu izveidot jaunu Baznīcas hierarhisko struktūru un mainīt Baznīcas mācību. Kardināla Gerarda L. Millera vērtējums par nupat noslēgušos sinodi ir ļoti satraucošs. Uzstājoties Romas Dzīvības forumā, ko organizēja LifeSiteNews, kardināls Millers brīdināja par ilūziju, ka "Evaņģēlija patiesība tiek modernizēta ar relatīvisma filozofijas vai ideoloģiski korumpētas antropoloģijas palīdzību". Bijušā Ticības mācības kongregācijas vadītāja prāt, sinodālā ceļa dienas kārtība ir naidīga Baznīcai, tā draud to pārņemt un “iznīcināt katolicismu”. Intervijā interneta laikrakstam Nuova Bussola Quotidiana viņš nosodīja Sinodes pirmajā daļā notikušo: tā nebija īsta bīskapu Sinode, tajā bija daudz LGTB propagandas, klērs tika pastāvīgi kritizēts, pat no pāvesta puses.

 

Redzot, ka sinodālais ceļš un tā dienas kārtība izraisa ļoti daudz jautājumu, publicēsim izvilkumus no grāmatas "Sinodālais process kā Pandoras lāde. 100 jautājumi un atbildes", kas bija iznākusi vēl pirms sinodes atklāšanas.

ASV kardināls Berks pirms sinodes sākuma atzinās, ka lūdzas, lai šī sinode nenotiktu, jo paredzēja, ka tā radīs smagas sekas Baznīcā. Grāmatas priekšvārdā viņš uzsver, ka "Vienīgi Kristus patiesība, kas mums tiek nodota nemainīgajā Baznīcas mācībā un disciplīnā, var efektīvi labot situāciju, atklājot ideoloģijas darbību, labojot tās izplatīto nāvējošo apjukumu, kļūdas un šķelšanos un iedvesmojot Baznīcas locekļus veikt patiesu reformu, kas ir ikdienišķā atgriešanās pie Kristus (..)"

*****

Priekšvārds – Kardināla Berka vēstule

Jēzus Vissvētākās Sirds svētkos 2023.gada 16.jūnijā

 

Sirsnīgi apsveicu ar grāmatas ”Il processo sinodale, un vaso di Pandora” ("Sinodālais process, Pandoras lāde”) , kurā skaidri un vispusīgi aplūkota ļoti nopietna situācija mūsdienu Baznīcā, izdošanu. Tā ir situācija, kas pamatoti satrauc ikvienu domājošu katoli un ikvienu labas gribas cilvēku, kurš redz acīmredzamo un nopietno kaitējumu, kas tiek nodarīts Kristus Mistiskajai Miesai.

 

Mums tiek apgalvots, ka Baznīca, kuru mēs kopībā ar saviem priekštečiem apustuļu laika ticībā apliecinām kā vienu, svētu, katolisku un apustulisku, tagad ir jādefinē ar sinodalitātes jēdzienu, kuram Baznīcas mācībā nav vēstures un kuram nav saprātīgas definīcijas. Sinodalitāte un no tās atvasinātais īpašības vārds sinodāls ir kļuvuši par saukļiem, aiz kuriem notiek revolūcija, lai radikāli mainītu Baznīcas izpratni par sevi, lai tā būtu saskaņā ar mūsdienu ideoloģiju, kas noliedz daudz ko no tā, ko Baznīca vienmēr ir mācījusi un praktizējusi. Tas nav tikai teorētisks jautājums, jo šī ideoloģija jau vairākus gadus tiek īstenota praksē Baznīcā Vācijā, izplatot apjukumu un maldus un to augļus, kā arī šķelšanos - pat shizmu - par lielu kaitējumu daudzām dvēselēm. Tuvojoties sinodei par sinodalitāti, ir pamats bažām, ka tāds pat apjukums, maldi un šķelšanās piemeklēs arī vispārējo Baznīcu. Patiesībā tas jau ir sācis notikt, pateicoties sagatavošanās darbiem Sinodei vietējā līmenī.

 

Vienīgi Kristus patiesība, kas mums tiek nodota nemainīgajā Baznīcas mācībā un disciplīnā, var efektīvi labot situāciju, atklājot ideoloģijas darbību, labojot tās izplatīto nāvējošo apjukumu, kļūdas un šķelšanos un iedvesmojot Baznīcas locekļus veikt patiesu reformu, kas ir ikdienišķā atgriešanās pie Kristus, kurš mūsu dēļ ir dzīvs Baznīcas mācībā, lūgšanā un dievkalpojumā, kā arī tikumības un disciplīnas praksē. “Sinodālais process, Pandoras lāde” ar 100 jautājumu un atbilžu sērijas palīdzību rāda  Kristus gaismu, Kristus patiesību par Baznīcas satraucošo pašreizējo situāciju. Jautājumu un atbilžu studēšana palīdzēs patiesiem  katoļiem būt "Kristus līdzstrādniekiem patiesībā" (3.  8), par kādiem ir aicināti būt visi Baznīcas locekļi, un tādējādi kļūt par apustuliskajai katoliskajai Tradīcijai uzticīgās Baznīcas atjaunošanas veicinātājiem.

 

Es pateicos visiem, kas tik cītīgi un kvalitatīvi strādāja, lai formulētu atbilstošus jautājumus un sniegtu uzticības vērtas atbildes. Es ceru, ka viņu darba augļi būs pieejami katoļiem visā pasaulē, lai celtu Baznīcu, kā mūs māca svētais Pāvils: "Bet  runājot patiesību ar mīlestību, mums visādā ziņā jāaug tajā, kas ir galva, Kristū" (Ef 4:15).

  

Ar mūsu Kunga Mātes, Vissvētākās Jaunavas Marijas, kuru Viņš mums ir devis kā Māti Baznīcā (sal. 19, 26-27), aizbildniecību un tās aprūpē lai tiek sakauts smagais ļaunums, kas šodien draud Baznīcai, lai, uzticīga mūsu Kungam, kas vienīgais ir mūsu pestīšana, tā varētu pildīt savu misiju pasaulē.

  

Ar visdziļāko mīlestību un tēvišķu cieņu es palieku Jūsu

Vissvētākajā Jēzus Sirdī un Bezvainīgajā Marijas Sirdī,

Raimonds Leo Kardināls Berks

 

*****

 

 

Sinodālais process, Pandoras lāde

III nodaļa  - SINODĀLAIS PROCESS

 

A - Sinodalitāte

10. Kas ir "sinodalitāte"?

 

Saskaņā ar Starptautiskās Teoloģiskās komisijas viedokli, vārds “sinodalitāte” ir izgudrots nesen un ir "jauna valoda", kas neparādās nedz Vatikāna II koncila dokumentos, nedz arī Kanonisko tiesību kodeksā. Jaunā Baznīcas modeļa kontekstā, pēc Komisijas domām, "sinodalitāte ir īpašs Baznīcas, Dieva tautas, modus vivendi un operandi, kas atklāj un piepilda Baznīcas kopības būtību, visiem tās locekļiem ceļojot un  pulcējoties kopā  un aktīvi piedaloties Baznīcas evņģelizācijas misijā” [Starptautiskā teoloģiskā komisija, "Sinodalitāte dzīvē", Nr. 6].

Pēc pāvesta Franciska vārdiem, "sinodalitāte ir Baznīcas būtības, formas, stila un misijas izpausme" [Pāvests Francisks, "Uzruna ticīgajiem"]. Tādējādi sinodalitāte ir "Baznīcas būtību veidojošs elements". [pāvests Francisks, "Piemiņas uzruna"].

 

11. Ko cenšas panākt ar “sinodalitāti”?

Sinodes virzītāji apgalvo, ka būtu labi, ja sinodalitāte liktu pieaugt visu ticīgo līdzdalībai un līdzatbildībai Baznīcas dzīvē. Kā teikts Sinodes sekretariāta sagatavotajā dokumentā  “Sinodes par sinodalitāti Vademecum (vadlīnijas)” :"Sinodālais ceļš tiecas pēc iespējas precīzāk pieņemt pastorālus lēmumus, kas atspoguļo Dieva gribu, pamatojot  to Dieva tautas dzīvajā balsī (..)Izsakot Dieva tautas balsi, kas pauž ticības realitāti, pamatojoties uz dzīvu pieredzi" [Bīskapu sinode, Sinodes par sinodalitāti Vademecum, 10-11, Synod.va]. "Sinodalitāte aicina baznīcas ganus uzmanīgi ieklausīties viņiem uzticētajā ganāmpulkā" [Bīskapu sinode, Vademecum , nr. 2.3, 19].

 

12. Kādas sekas sinodalitātei būs Baznīcas dzīvē?

Uzklausīt visu kopienu nozīmē pārformulēt autoritāti Baznīcā. Saskaņā ar pāvesta Franciska teikto, Baznīcas piramidālā struktūra ir jāmaina: "Šajā Baznīcā, tāpat kā apgrieztā piramīdā, virsotne atrodas zem pamatnes". [Pāvests Francisks, "Piemiņas uzruna"].

Saskaņā ar Bīskapu sinodes ģenerālsekretāra kardināla Mario Greča teikto:

 “pāvests Francisks ir sniedzis spilgtu un iedvesmojošu hierarhiskās autoritātes apgrieztās piramīdas" tēla modeli... Kā pamatoti norāda Amanda C. Osheima: "Hierarhiskās autoritātes kā apgrieztās piramīdas izpratne apvērš iepriekšējo piramidālo koncepciju par Baznīcu, kas tika saprasta kā  no augšas plūstoša ekonomija, kurā Svētais Gars vispirms tika dots pāvestam un bīskapiem, tad priesteriem un konsakrētajiem un visbeidzot  ticīgajiem. Šī piramīda faktiski sadalīja Baznīcu mācītājbaznīcā (ecclesia docens) un Baznīcā, kas mācās (ecclesia discens). Apgriežot piramīdu otrādi, Francisks savā analoģijā no jauna definē autoritāti Baznīcā kā atkarīgu no tās pieņemšanas , atkarīgu  no klausīšanās un mācīšanās no citiem.”

["Kardināla Mario Greča uzruna Īrijas bīskapiem par sinodalitāti", 2021. gada 4. marts].

Šāda demokrātiska autoritātes pārformulēšana Baznīcā ļautu "pārvarēt klerikālisma postu", jo, šķiet, "mēs visi esam savstarpēji atkarīgi viens no otra un visiem ir vienāda cieņa svētajā Dieva tautā" [Bīskapu sinode, Vademecum , 19].

 

B - Klausīšanās

 

13. Kāpēc "klausīšanās ticīgajos" procesam  ir piešķirta galvenā loma?

 Jau pieminētajā Vademecum vārds “klausīties” parādās 102 reizes. 83 reizes tas ir pieminēts sakarā ar  ticīgo balss klausīšanos, savukārt Dieva vārda klausīšanās kontekstā  - tikai 19 reizes.

Intervijā, kas publicēta Vatikāna tīmekļa vietnē, kardināls Mario Grečs saka:

 “Uzklausot Dieva tautu - tieši tam ir paredzētas konsultācijas atsevišķās Baznīcās - mēs zinām, ka varam sadzirdēt, ko Gars saka Baznīcai. Tas nenozīmē, ka Dieva tauta ir tā, kas nosaka Baznīcas ceļu. Visas Dieva tautas (tai skaitā arī tās ganu) pravietiskajai funkcijai atbilst ganu  uzdevums izšķirt:  visā tajā, ko saka Dieva tauta, ganiem ir jāprot sadzirdēt, ko Gars vēlas pateikt Baznīcai. Bet šai izšķiršanai ir jāsākas tieši klausoties Dieva tautu.”

[Andrea Tornielli, "Kardināls Grečs: Baznīca ir sinodāla, jo tā ir sadraudzība", Vatican News, 2021. gada 21. jūlijs].

 

14. Vai pastāv tradicionāla izpratne par to, kā gani "uzklausa" ticīgos?

Jā, bez šaubām, labam ganam ir jānoliecas pār savām avīm, lai uzklausītu un izprastu viņu garīgo situāciju un vēlmes. Taču "klausīšanās" mūsdienu izpratnē nozīmē pienākumu paklausīt avīm. Vērtēšanas kritērijs vairs nav patiesības atklāsme un taisna sirdsapziņa, bet gan ticīgo vēlmju akceptēšana.

 

15. Vai mūsdienu "klausīšanās" jēdziens  satur kaut ko nepareizu?

Mūsdienu "klausīšanās" perspektīvā Baznīca pārstāj būt Māte un Skolotāja, kas nodod Kristus mācību caur savu mācītāju balsi ("Kas jūs klausās, tas Mani klausās" - Lk 10, 16), un kļūst par Baznīcu, kas uzklausa. Tā ir Baznīca, kas piedalās dialogā un jautājot klausās, turklāt nebaidoties apšaubīt patiesības, kas līdz šim tika uzskatītas par neapstrīdamām [Guido Vignelli, A pastoral revolution: Six talismanic words in the ecclesial debate on the family, trans., José A. Schelini (Spring Grove, Pennsylvania: American Society for the Defe nse of Tradition, Family, and Property, 2018) ].

"Uzklausīšana ir pirmais solis, bet tam nepieciešams atvērts prāts un atvērta sirds," teikts Vademecum [Nr. 40].

Tajā tiek piebilsts: "Pirmais solis uzklausīšanas virzienā ir atbrīvot mūsu prātus un sirdis no aizspriedumiem un stereotipiem." [n°19].Turklāt "sinodālais process mums piedāvā iespēju atvērties autentiskam  ieklausīšanās procesam, neaizraujoties ar gatavām atbildēm vai iepriekš formulētiem spriedumiem" [turpat].

Jāatzīmē, ka iepriekš citētajā tekstā kardināls Grečs apgalvo, ka bīskapa izšķiršanas kalpojuma  būtība nav tajā,  ka viņš pārbauda, vai tas, ko saka Dieva tauta, sakrīt ar dievišķās Atklāsmes mācību, bet tieši otrādi – vajag uzklausīt to, ko saka Dieva tauta un pieņemt teikto  kā Svētā Gara vārdus.  Katoļu Baznīca vienmēr ir sākusi no pretējas  pozīcijas: ņemot par pamatu ticības patiesības, kas zināmas caur Atklāsmi un Tradīciju, viņa tās ir piemērojusi konkrētai dzīvei atbilstoši laika un vietas apstākļiem, lai apgaismotu un vadītu cilvēkus uz mūžīgo pestīšanu. Sinodei par sinodalitāti ir tendence rīkoties pretēji: sākt no konkrētām situācijām, lai izstrādātu tām pielāgotu pastorālo politiku un disciplīnu. Šāda metode paredz vēsturisku koncepciju, kas nesāk no atklātās Patiesības, bet gan no konkrētas vēsturiskas situācijas, kurai Baznīcai ir jāpielāgojas.

 

16.Vai tautas balss ir Dieva balss?

Ne vienmēr.

Baznīcā izteicienam vox populi  ir pavisam cita nozīme nekā mūsdienu demokrātijās, kur vairākuma balss noteikti ir pareizā. Kardināls Gerhards Millers, bijušais Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts, to komentē:

"Visu ticīgo līdzdalība Baznīcas pravietiskajā, karaliskajā un priesteriskajā funkcijā ir sakramentāli pamatota kristībā Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, nevis no Dieva tautas izrietošā varā, kā tas ir demokrātiskas valsts konstitucionālajās tiesībās. Bīskapu, priesteru un diakonu kalpošana ir balstīta Kristus varā. (..) Vēstures gaitā tautas aicinājuma balss ir bijusi visai pretrunīga. Atēnu tauta bieži vien jutās savu filozofu aizvainota un demokrātiski notiesāja Sokrātu uz nāvi.

Dieva tauta vairākkārt sūdzējās par Kungu (..)  Pilāts ciniski sacīja Jēzum: "Tava tauta un augstie priesteri man tevi  ir nodevuši" ( 18, 35).

No otras puses, Jaunajā Derībā mesiānisko Dieva tautu raksturo tas, ka visi ticīgie klausās Dieva vārdu, jo viņi ir līdzdalīgi Kristus priesterībā, savukārt ordinēti bīskapi un priesteri svētī, vada un māca priesterisko tautu Kristus, Baznīcas galvas, personā.

[Stillum Curiae , "Müller, Bätzing. Vescovo nega il peccato? J’ai failli à ta vocation", MarcoTosatti.com, 12 février 2023]

 

17. Kādu teoloģisku pamatojumu viņi sniedz nepieciešamībai klausīties?

Pāvests Francisks, sinodes organizatori un tās sagatavošanas dokumenti ad nauseam uzstāj, ka "visa ticīgo kopiena ... nevar kļūdīties ticības jautājumos. Šī īpašība izpaužas pārdabiskajā  ticības izjūtā (sensus fidei) ".

[Pape François, "Discours commémoratif"]

 

18. Kā viņi teoloģiski pamato šādu apgalvojumu?

No 2011. līdz 2014. gadam Starptautiskā Teoloģiskā komisija (ITC) veica pētījumu par pārdabisko ticības izjūtu, kā rezultātā tika publicēts dokuments "Sensus fidei Baznīcas dzīvē".

Šajā pētījumā ticīgo ticības izjūta tiek raksturota kā "dabiska, tūlītēja un spontāna reakcija, kas salīdzināma ar vitālu instinktu vai sava veida "izjūtu", ar kuru ticīgais spontāni turas pie tā, kas atbilst ticības patiesībai, un izvairās no tā, kas ir tai pretējs" (Nr. 54). Šis garīgais instinkts izriet "no saiknes, ko ticības tikums veido starp ticīgo subjektu un ticības autentisko objektu, proti, Dieva patiesību, kas atklājusies Jēzū Kristū" (50. nr.).

Šis sensus fidei fidelis ir "pats par sevi nekļūdīgs attiecībā uz savu objektu - patieso ticību" (55. nr.). Taču, tā nav nekļūdīga katrā ticīgajā, jo tās attīstība ir proporcionāla ticības tikuma attīstībai. Tāpēc sensus fidei ir proporcionāls katra cilvēka dzīves svētumam (sk. 57. nr.).

Turklāt reālajā pasaulē ticīgo intuīcijas var sajaukties ar tīri cilvēciskiem uzskatiem un pat ar kultūras kontekstā valdošajām kļūdām.

Tādēļ ITC dokuments steidz piebilst, citējot Ticības mācības kongregācijas deklarācijas Donum veritatis 35. punktu:  "Lai gan teoloģiskā ticība kā tāda nevar maldīties, ticīgajam tomēr var būt kļūdaini uzskati, jo ne visas viņa domas izriet no ticības. Ne visi uzskati, kas sastopami Dieva tautas vidū, ir savienojami ar ticību" (Nr. 55).

[Starptautiskā teoloģiskā komisija, "Sensus fidei Baznīcas dzīvē" (2014), Nr. 54, 50, 55, 57, 56, Vatican.va].

 

18. Kā tad mēs varam zināt, vai ticīgo ticība ir nekļūdīga?

Vienīgā drošā metode ir piemērot svētā Vincenta no Lērinsas noteikumu: Tas, kam vienmēr, visur un visi (quod sempre, quod ubique, quod ab omnibus) ir ticējuši, ir nekļūdīgs.

Tā ir Baznīcas tradicionālā mācība. "Sensus fidelium nav tas, ko konkrētajā brīdī domā laji un priesteri, bet gan vienprātība starp bīskapiem un ticīgajiem visā pasaulē gadsimtu gaitā," skaidro pr. Nazir-Ali, bijušais anglikāņu bīskaps, tagad katoļu priesteris [Lorenza Formicola, "Ex anglicano: "La sinodalità non vada contro la fede", La Nuova Bussola Quotidiana, 19 January 2023].

Tādēļ ir muļķīgi uzskatīt, ka ticīgo viedoklis par kādu jaunievedumu jebkurā brīdī ir nekļūdīgs. Un vēl muļķīgāk ir iedomāties, ka ir nepieciešams konsultēties ar tikumīgiem cilvēkiem ar dziļi iesakņojušos ticību, visiem kristītajiem un pat tiem, kas praktizē citas reliģijas vai ir ateisti, lai uzzinātu, ko Svētais Gars šodien vēlas pateikt Baznīcai.

 

19. Kādos cilvēkos ieklausās sinodes organizatori?

Sinodes organizatori aicina iespējami paplašināt uzklausāmo cilvēku loku, tajā iekļaujot arī  ateistus:

"Kristīto kopums  ir sensus fidelium subjekts , Dieva tautas dzīvā balss. Tajā pašā laikā, lai pilnvērtīgi piedalītos izšķiršanas aktā, ir svarīgi, lai kristītie savā vietējā kontekstā sadzirdētu citu cilvēku balsi, tostarp cilvēku, kuri ir atteikušies no ticības praktizēšanas, citu reliģisko tradīciju pārstāvju, cilvēku bez reliģiskās pārliecības u. c. (..) Mums personīgi jāvēršas pie perifērijām, pie tiem, kas atstājuši Baznīcu, pie tiem, kas reti vai nekad nepraktizē savu ticību, pie tiem, kas piedzīvo nabadzību vai atstumtību, pie bēgļiem, izslēgtajiem, tiem, kuru balsi nedzird (..) [Bīskapu sinode, Vademecum , 17, 28].

 

20. Kādi ir šādas intensīvas klausīšanās riski?

Tēvs Nazir-Ali brīdina: "Cilvēki, kurus mēs uzklausām, ir jākatehizē, varbūt pat jāevaņģelizē. Pretējā gadījumā viss, ko mēs iegūstam, ir cilvēku apkārtējās kultūras atspoguļojums." [Formicola, "Ex anglicano"].

Daudzi no sinodei iesniegtajiem priekšlikumiem atspoguļo mūsdienu tendences. To atzīst arī Starptautiskā teoloģiskā komisija, apgalvojot, ka jaunais baznīcas klimats ir "mūsdienu modernās apziņas prasības par katra pilsoņa līdzdalību sabiedrības pārvaldībā,  atzīšanas auglis" [Starptautiskā teoloģiskā komisija, "Sinodalitāte dzīvē", Nr. 38].

 

21. Vai mēs varam piedēvēt Svētajam Garam kļūdainus un skandalozus ierosinājumus?    

Nē, tā būtu zaimojoša manipulācija. Robert Mutsaerts, Bois-le-Duc palīgbīskaps, saka: "Līdz šim sinodes process ir bijis vairāk socioloģisks eksperiments, un tam ir maz sakara ar to, ka Svētais Gars varētu tur ļaut sevi sadzirdēt. To varētu raksturot gandrīz kā zaimošanu. Arvien skaidrāks kļūst tas, ka sinodālais process tiks izmantots, lai mainītu daudzas Baznīcas nostādnes, bet Svētais Gars tiks iemests cīņā kā [šo ideju] aizstāvis, pat ja gadsimtu gaitā Viņš ir iedvesis kaut ko pretēju". [Roberts Mutsaerts, "Sinodālais process kā instruments Baznīcas maiņai?" (Robert Mutsaerts, "The Synodal Process as an Instrument to Change the Church?"). 2022. gada 4. novembris]