Otrdiena, 06 Marts 2018 15:39 Publicēts Sleja 1

Vāciešu dzejnieks Frīdrihs Helderlīns (Friedrich Hölderlin) reiz trāpīgi atzīmējis: “Mēģinājums radīt paradīzi virs zemes vienmēr beidzas ar elli.”  20. gadsimta noziedzīgās ideoloģijas – komunisms un nacionālsociālisms – sniedz tam pietiekoši daudz apstiprinājumu.

Ceturtdiena, 01 Marts 2018 22:08 Publicēts Sleja 2

2017. gads aizritēja protestantiskās Reformācijas 500 gadu jubilejas zīmē. Lutera vārds un protestantisma aspekti bieži tika pieminēti diskusijās par vēsturiskiem jautājumiem. Un katoliskās baznīcas virzienā tika mesti skatieni ar nepārprotamu aicinājumu radikāli “pārvērtēt” luterāņus. Pāvests Francisks 2017. gada 7. decembrī ir teicis, ka “Svētā Gara iezīmētais ekumēniskais ceļš ved pie tā, ka ir jāatsakās no veciem aizspriedumiem, kuru gaismā tiek vērtēts Mārtins Luters un katoļu baznīcas stāvoklis tajā laikā”.

Intervija ar kardinālu Valteru Bradmilleru, publicēta jezuītu žurnāla “La Civilta Cattolica” 2017. gada oktobra izdevumā.

Otrdiena, 27 Februāris 2018 09:31 Publicēts Sleja 1

Vācu kardināls Reinhards Markss uzskata, ka atsevišķos gadījumos draudžu prāvesti varētu sniegt svētību viendzimuma pāriem. Nopietni uztverot kardināla teikto, jāpiekrīt vācu intelektuālim Matiasam von Gersdorfam, ka tiek radīta jauna Baznīca, kurai ar katoļu Baznīcu nu vairs nav nekā kopīga.

Piektdiena, 23 Februāris 2018 09:49 Publicēts Sleja 2

Mēs dzīvojam laikā, kad Baznīcā norisinās liela revolūcija. Nav runa tikai par to, ko pašlaik dara pāvests Francisks (neatkarīgi no tā, kā to vērtējam). Tieši tagad daudzi procesi sasniedz savu kulmināciju. Turklāt noteiktas pārmaiņas ir neizbēgamas. 

Nav runa par to, ka joprojām samazinās ticīgo skaits (ne tikai Polijā, bet arī Itālijā un Īrijā, par Austriju un Vāciju nemaz nerunājot), bet laicizācijas iespaidā Eiropā paliek aizvien vairāk cilvēku, kuriem pat kultūras ziņā par kristietību nav ne jausmas. Nav runa par to, ka vairākas katoļu kopienas paliek pie dzīvības tikai pateicoties migrantiem, kuri tām pievienojas, kā arī garīdzniekiem un klostermāsām, kas atbrauc no Āfrikas vai Āzijas. Šīs ir būtiskas pārmaiņas, bet ne pašas būtiskākās. Daudz svarīgāk ir tas, ka Benedikta XVI atkāpšanās noveda pie īstas priekšstatu revolūcijas attiecībā uz pāvestu. Savukārt Franciska deklarācijas viennozīmīgi sekmē ātru Baznīcas decentralizāciju. Decentralizāciju, kas pamazām dara Katoļu Baznīcu līdzīgu Anglikāņu kopienai (apzinoties visas doktrinālās un eklezioloģiskās atšķirības). 

Par ko ir stāsts? Daudz kas liecina, ka mums būs jāiemācās (un nevis tikai konservatīvajiem, bet arī liberāliem kristiešiem) dzīvot Baznīcā, kas reāli sadalīta „augšējā” un „apakšējā”. Tā pirmā saistīsies ar Tridentes liturģiju, tā būs jauna un ļoti dinamiska. Otrā - harismātiska, ar spēcīgu laicīgu līderu iesaisti. Dažreiz (bet nebūt ne vienmēr) tā pakļauta vieglai protestantizācijai, ar plašu, drīzāk liberālu vīziju, atvērta pārmaiņām, uztverot tradīciju kā kaut ko mainīgu. Protams, šis dalījums ir nedaudz mākslīgi pārņemts no Anglijas Baznīcas tradicionālā repertuāra. Tam klāt nāk specifiskais katoļu dalījums uz Jāņa Pāvila II, Benedikta XVI un Franciska „paaudzēm”.

Lietojot šo jēdzienu, apzinos, ka runa obligāti nav par vecumu. Drīzāk par simpātijām. Uz to tiecas dažādu kustību vai strāvojumu piekritēji Baznīcas iekšienē. Tā rezultātā Baznīcas vienotība būtiski samazināsies, bet mēģinājumi izcelt kādu no virzieniem (to pašlaik aktīvi dara pāvesta Franciska līnijas piekritēji) kļūs aizvien sarežģītāki, pat pie nosacījuma, ka augstākajai hierarhijai būs pietiekoši līdzīgi uzskati. Jau tagad var pamanīt, cik piesardzīgi atsevišķus Franciska nodomusuztver ne tikai poļu, bet arī amerikāņu vai pat holandiešu bīskapi. 

Daudz kas norāda arī uz to, ka atšķirsies ne tikai dievbijības praktizēšanas veidi, bet arī pieeja daudziem doktrināliem vai vismaz disciplināriem jautājumiem. Daudzviet Rietumeiropā grēksūdzes sakraments nu vairs gandrīz netiek praktizēts. Savukārt Vissvētākā Sakramenta adorācija (kaut arī netrūkst kustību, kas cenšas to atdzīvināt) kļuvusi par reliktu. Tiesa, ir vietas (piemēram, atsevišķas ASV diecēzes), kur tieši šo dievbijības elementu atjaunošana kļuvusi par pamatu atdzimšanai. 

Atšķirība būs (un jau ir) pieejā šķirtajiem, kuri dzīvo jaunās attiecībās un pat viendzimuma pāriem (par to signalizē izteicieni par „viendzimuma attiecību svētību”). Šis dalījums bieži skar konkrētas lokālās kopienas, diecēzes, valstis. Un ar to būs jāiemācās dzīvot, atzīstot, ka praksē eksistē dažādas teoloģiskās paradigmas un morālo lietu uztvere, bet vienlaikus apzinoties to, kas mūs vieno (neskaitot vēsturi). Tas, savukārt, nozīmē nepieciešamību atteikties no tradicionālistu vai Jāņa Pāvila II piekritēju pasludināšanas par „atpalikušajiem” un „fundamentālistiem”. Tāpat arī „liberāļus” nevar uztvert tikai kā herētiķus. 

Alternatīva ir… shizma. Es gan neticu, ka kāds pašlaik to vēlas, un ka tā būtu iespējama pasaulē un Baznīcā, kas tik spēcīgi ilgojas pēc vienotības. 

 

Avots: Przełom w Kościele, rp.pl

Foto: swietarodzina.pila.pl

Tulkoja Marks Jermaks 

 

Jaunākie raksti