Pirmdiena, 23 Septembris 2019 06:04 Publicēts Sleja 1

Lūgšanu kampaņa un gavēnis nodomā par gaidāmo Pan-Amazonei veltītās bīskapu sinodes speciālo asambleju – lūdzam Dieva žēlastību, lai maldi un herēzes nevarētu ņemt virsroku.

Svētdiena, 07 Jūlijs 2019 23:18 Publicēts Sleja 3

Jau kopš tā publicēšanas 17. jūnijā Amazonei veltītās sinodes pamatdokuments Instrumentum Laboris ir daudzkārt kritizēts, jo, salīdzinot ar visās iepriekšējās sinodēs risinātajiem jautājumiem, tas vairs neiekļaujas rāmjos, pārkāpjot pieļaujamās robežas arī ierosinājumu ziņā.

Taču uz šo brīdi ir vēl citi jaunumi. Dokumentu saistībā ar tajā saskatāmo herēzi un apoztāzi nosoda vācu kardināls Valters Brandmillers, kurš, nu jau 90 gadus vecs, ir pazīstams kā izcils Baznīcas vēsturnieks un no 1998. līdz 2009. gadam bijis Pontifikālās Vēstures zinātņu komisijas prezidents. Viņš ir arī līdzautors 2016. gadā pāvestam adresētajai vēstulei Dubia, kurā tika paustas šaubas par pareizu apustuliskā pamudinājuma Amoris Laetitia interpretāciju un pielietojumu un uz kuru pāvests Francisks tā arī nekad neatbildēja.

Piedavājam viņa izklāstu jeb, citiem vārdiem, viņa „J’accuse“*, kas jau tulkots un publicēts daudzās pasaules valodās.

Ceturtdiena, 04 Jūlijs 2019 22:57 Publicēts Sleja 1

Roberto de Matei: „Vai bīskapi, apustuļu pēcteči, klusēs? Vai kardināli, pāvesta padomdevēji Baznīcas pārvaldībā, klusēs, iepazinušies ar šo politiski reliģisko manifestu, kas sagroza mācību par Kristus mistisko Miesu un no šīs mācības izrietošās prakses?“

Piektdiena, 23 Februāris 2018 09:49 Publicēts Sleja 2

Mēs dzīvojam laikā, kad Baznīcā norisinās liela revolūcija. Nav runa tikai par to, ko pašlaik dara pāvests Francisks (neatkarīgi no tā, kā to vērtējam). Tieši tagad daudzi procesi sasniedz savu kulmināciju. Turklāt noteiktas pārmaiņas ir neizbēgamas. 

Nav runa par to, ka joprojām samazinās ticīgo skaits (ne tikai Polijā, bet arī Itālijā un Īrijā, par Austriju un Vāciju nemaz nerunājot), bet laicizācijas iespaidā Eiropā paliek aizvien vairāk cilvēku, kuriem pat kultūras ziņā par kristietību nav ne jausmas. Nav runa par to, ka vairākas katoļu kopienas paliek pie dzīvības tikai pateicoties migrantiem, kuri tām pievienojas, kā arī garīdzniekiem un klostermāsām, kas atbrauc no Āfrikas vai Āzijas. Šīs ir būtiskas pārmaiņas, bet ne pašas būtiskākās. Daudz svarīgāk ir tas, ka Benedikta XVI atkāpšanās noveda pie īstas priekšstatu revolūcijas attiecībā uz pāvestu. Savukārt Franciska deklarācijas viennozīmīgi sekmē ātru Baznīcas decentralizāciju. Decentralizāciju, kas pamazām dara Katoļu Baznīcu līdzīgu Anglikāņu kopienai (apzinoties visas doktrinālās un eklezioloģiskās atšķirības). 

Par ko ir stāsts? Daudz kas liecina, ka mums būs jāiemācās (un nevis tikai konservatīvajiem, bet arī liberāliem kristiešiem) dzīvot Baznīcā, kas reāli sadalīta „augšējā” un „apakšējā”. Tā pirmā saistīsies ar Tridentes liturģiju, tā būs jauna un ļoti dinamiska. Otrā - harismātiska, ar spēcīgu laicīgu līderu iesaisti. Dažreiz (bet nebūt ne vienmēr) tā pakļauta vieglai protestantizācijai, ar plašu, drīzāk liberālu vīziju, atvērta pārmaiņām, uztverot tradīciju kā kaut ko mainīgu. Protams, šis dalījums ir nedaudz mākslīgi pārņemts no Anglijas Baznīcas tradicionālā repertuāra. Tam klāt nāk specifiskais katoļu dalījums uz Jāņa Pāvila II, Benedikta XVI un Franciska „paaudzēm”.

Lietojot šo jēdzienu, apzinos, ka runa obligāti nav par vecumu. Drīzāk par simpātijām. Uz to tiecas dažādu kustību vai strāvojumu piekritēji Baznīcas iekšienē. Tā rezultātā Baznīcas vienotība būtiski samazināsies, bet mēģinājumi izcelt kādu no virzieniem (to pašlaik aktīvi dara pāvesta Franciska līnijas piekritēji) kļūs aizvien sarežģītāki, pat pie nosacījuma, ka augstākajai hierarhijai būs pietiekoši līdzīgi uzskati. Jau tagad var pamanīt, cik piesardzīgi atsevišķus Franciska nodomusuztver ne tikai poļu, bet arī amerikāņu vai pat holandiešu bīskapi. 

Daudz kas norāda arī uz to, ka atšķirsies ne tikai dievbijības praktizēšanas veidi, bet arī pieeja daudziem doktrināliem vai vismaz disciplināriem jautājumiem. Daudzviet Rietumeiropā grēksūdzes sakraments nu vairs gandrīz netiek praktizēts. Savukārt Vissvētākā Sakramenta adorācija (kaut arī netrūkst kustību, kas cenšas to atdzīvināt) kļuvusi par reliktu. Tiesa, ir vietas (piemēram, atsevišķas ASV diecēzes), kur tieši šo dievbijības elementu atjaunošana kļuvusi par pamatu atdzimšanai. 

Atšķirība būs (un jau ir) pieejā šķirtajiem, kuri dzīvo jaunās attiecībās un pat viendzimuma pāriem (par to signalizē izteicieni par „viendzimuma attiecību svētību”). Šis dalījums bieži skar konkrētas lokālās kopienas, diecēzes, valstis. Un ar to būs jāiemācās dzīvot, atzīstot, ka praksē eksistē dažādas teoloģiskās paradigmas un morālo lietu uztvere, bet vienlaikus apzinoties to, kas mūs vieno (neskaitot vēsturi). Tas, savukārt, nozīmē nepieciešamību atteikties no tradicionālistu vai Jāņa Pāvila II piekritēju pasludināšanas par „atpalikušajiem” un „fundamentālistiem”. Tāpat arī „liberāļus” nevar uztvert tikai kā herētiķus. 

Alternatīva ir… shizma. Es gan neticu, ka kāds pašlaik to vēlas, un ka tā būtu iespējama pasaulē un Baznīcā, kas tik spēcīgi ilgojas pēc vienotības. 

 

Avots: Przełom w Kościele, rp.pl

Foto: swietarodzina.pila.pl

Tulkoja Marks Jermaks