/Aleksandrs Stepanovs/

Divejādas domas mani pārņema pēc arhibīskapa Z. Stankeviča intervijas LTV 1 raidījumā “Rīta Panorāma”, kas izskanēja 13. augustā.

No vienas puses cieņa pret augsto amatu un Katoliskās Baznīcas bīskapu, bet no otras satraukums par neiecietības gaisotni, kas izveidojusies Baznīcā, aizliedzot garīdzniekiem domāt un runāt par vakcinācijas problemātiku, jo runa taču ir par problemātiku, bet šis aizliegums, kas izkanēja laicīgajā televīzijā, bija kā atvainošanās, ka Katoliskajā Baznīcā Latvijā pastāv viedokļu atšķirības, kas nav vienā līnijā ar oficiālo Baznīcu, masu medijiem un valsts institūcijām, tāpēc šī intervija, manuprāt, ir zemākais punkts Rīgas arhibīskapa karjerā.

Satriec paziņojums par aizliegumu informēt no kanceles draudzes locekļus par aspektiem, kas neizskan publiskajos medijos, sniedzot tikai daļēju informāciju. Tādu pašu nostāju pauda Rīgas arhidiecēzes priesteru padomes (anonīms) paziņojums, taču tās sākotnejā versija, kas par laimi ir rediģēta un mīkstināta, paredzēja aizliegumu domāt un runāt arī lajiem par obligātās vakcinācijas jautājumiem, saucot pret-kovid vakcīnu par “vienīgo līdzekli”, kas spēj glābt no pandēmijas.

Kāpēc ir aizliegts runāt un publiski diskutēt par eksperimentālajām kovid vakcīnām, it kā tā būtu kāda jauna dogma, jauna definēta ticības patiesība: “Extra vaccinum nulla salus”? (Bez vakcīnas nav glābšanas.)

Taču tā nav dogma, un Katoliskā Baznīcas oficiālie orgāni ir publicējušu visai reducētu Notu par aborta aptraipīto vakcīnu morāliskumu, kurā Ticības Mācības kongregācija, apgalvo, ka, ievērojot divus nosacījumus, pre- kovid vakcinācija var būt morāli pieņemama.

Ja tā ir dogma, tāda tā ir nevis Katoliskajā Baznīcā, bet gan tajā sekulārās sabiedrības daļā, ko spēcīgi atbalsta valsts institūcijas, patiešām neiecietīgi izturoties pret ikvienu, kas publiski to apšauba, sargājot, lai no laicīgajām “kancelēm” (universitāšu fakultātēm, ārstniecības iestādēm, valdošajiem masu medijiem) neizskanētu šaubas un pamatots pretējais viedoklis. Tie, kas uzdrīkstas pārkāpt jaunos kanonus, tiek marginalizēti un sodīti. Daži piemēri man uzreiz nāk prātā. Tas ir prof. Paolo Bellavite gadījums Itālijā, kas pēc intervijas, kurā runāja par blakusparādībām pēc vakcinācijas, tika atbrīvots no amata Veronas universitātē, kur mācija no 1984. līdz 2017. gadam vispārējo patoloģiju, daudzu grāmatu autors arī vakcinācijas jautājumos. Cits gadījums notika ar Polas universitātes medicīnas fakultātes vadītāju prof. Krešimiru Paveliču no Horvātijas. Viņš bija vainīgs, ka televīzijā apaļā galda diskusijā apgalvoja, ka pieejamās vakcīnas ir bīstamas veseībai un valdībai būtu jāpārtrauc vakcinācijas kampaņa. Medicīniskās zinātnes debatēm jābūt brīvām, taču brīvas debates ar tiem, kuru rokās ir represīvā runga, pārāk brīvas arī nav. Un tas notiek viscaur.

Kas notiek ar mūsu sabiedrību, ar Rietumu demokrātiju? Vai brīva zinātniskā diskusija neveicinātu izpratni par jauno vīrusu, ārstniecības metodēm un nepalīdzētu cilvēkiem izvērtēt vakcinācijas riskus un ieguvumus, brīvi pieņemot lēmumu? Bet vai kopš 2020. gada marta mēs esam redzējuši vai dzirdējuši kaut vienu zinātnisku diskusiju, kurā no vienas puses būtu zinātnieki un mediķi, sociologi, virusologi, imunologi, psihologi ar pētniecības datiem rokās, kas atbalsta lockdown, maskas lietošanu, vakcināciju, bet no otras zinātnieki, mediķi, sociologi, virusologi, psihologi ar pētniecības datiem rokās, kas oponē? Es neatminos tādu notikumu…, taču iespējams, tas notiek tikai manas ārkārtīgi ierobežotās televīzijas un radio lietošanas dēļ, no kuriem kā informācijas avotiem esmu atteicies jau sen.

Kam uzticamies datu interpretācijā, zinātniskajā pieejā? Arī institūciju vadībā ir konkrēti, atsevišķi indivīdi. Citādu interpretāciju dod citi zinātnieki. Šaubas rada ne tikai vakcīnas, bet arī pašas ārkārtas situācijas pastāvēšana realitātē, jo pandēmijai jau sen ir endēmisks raksturs, bet FDA un EMA apstiprināja eksperimentālo vakcīnu lietošanu tikai uz ārkārtējās situācijas laiku. Pasludinot ārkārtējās situācijas beigas, vakcīnu uzspiešana kļūst ārpus likuma un strikti individuāla izvēle.

Arhibīskapa intervija ir bumba savos vārtos, jo nostiprina priekšstatu par Baznīcas vadību, kura liedz brīvi domāt un runāt garīdzniekiem. Šķiet, ka vārda brīvība ir palikusi tikai laju privilēģija un tāpēc labāk palikt par laju. 

Turklāt, atsaucoties uz arhibīskapa liecību par vakcināciju, rodas jautājums, kurš zinātnieks, Veselības ministrijas, Slimību profilakses un kontroles centra darbinieks, kurš mediķis, vai kura farmaceitu kompānija, kas ražo vakcīnas, parakstīsies zem apgalvojuma, nomierinot sirdsapziņu ar drošības sajūtu, ka vakcinētais ar pret-kovid poti vairs nevar būt par infekcijas pārnēsātāju un pats nevar saslimt (pārslimojot vieglā formā)? Neviens. Tādas vakcīnas pašreiz nav pieejamas.

Kāpēc cilvēki nedrīkst apspriest ārkārtas situācijas nepieciešamos nosacījumus? Realitātē, uz kuru apelē arhibīskaps, mēs redzam pavisam normālu dzīvi, bez ārkārtas situācijas terora, bez apokaliptiskiem scenārijiem, ka bez vakcīnas pasaule praktiski ies bojā.

Un kāpēc gan Katoliskajā Baznīcā ir aizliegts diskutēt un domāt par vakcinācijas problemātiku, it īpaši par morāliem jautājumiem, saistītiem ar plānveidīgi abortēto bērnu izmantošanu vakcīnu ražošanā vai testēšanā? Ja jau pret-kovid vakcīna nav dogmātiskā patiesība, ka “ārpus vakcīnas nav glābšanas”, kāpēc par to tiek aizliegts runāt?

Aizliegt domāt, apspriest, diskutēt - tā ir diktatoriālās valdīšanas forma. Katoliskajā Baznīcā ir spēkā pilnīgi citi principi, ko ir atgādinājis pāvests Jānis XXIII apkārtrakstā “Ad Petri cathedram”, atsaucoties uz svētīgo kardinālu Henriju Ņūmenu. Viņš raksta, ka Katoliskajā Baznīcā saskaņā ar teoloģisku izpratni ir svarīgi diskutēt par tīcības patiesībām, un tas nenozīmē nostāties pret vienotību, bet gan labāk saprast dogmātiskās patiesības, lai tās nonāk sirdī ar jaunu gaismu. Pāvests uzsver katoliskās domāšanas principu ar vārdiem, kas pamato brīvu domas apmaiņu: “In necessariis unitas, in dubiis libertas, in omnibus caritas.” ("Nepieciešamajos jautājumos - vienotība, šaubu/diskusiju jautājumos – brīvība, visā – mīlestība”). Tātad ir iespējams brīvi domāt un palikt ortodoksijā.

Lūk, oriģinālais fragments latīņu valodā: “Sunt tamen non pauca, quae Catholica etiam Ecclesia theologis disputanda permittit, quatenus haec non omnino certa sint, et quatenus etiam, ut celeberrimus Angliae scriptor loannes Henricus Newman Cardinalis animadvertit, eiusmodi controversiae unitatem non discindant Ecclesiae, sed potius ad altiorem melioremque dogmatum intellegentiam, ex ipso variarum sententiarum attritu novum praebendo lumen, non parum conferant, ad eamque assequendam viam sternant ac muniant. Verumtamen commune illud effatum, quod, aliis verbis interdum expressum, variis tribuitur auctoribus, semper retinendum probandumque est: In necessariis unitas, in dubiis libertas, in omnibus caritas.”

Tādējādi, ja jau vakcīna nav dogmātiskā patiesība, par to nedrīkst aizliegt runāt, in dubiis libertas, jo vairāk tāpēc, ka paši ražotāji paredz, ka noslēguma ziņojums tiks dots tikai 2023.gada decembrī (Pfizer), tāpēc joprojām esam eksperimenta fāzē un ilgtermiņā NEVIENS nezina, kas notiks, un arī tagad blakusparādības ir smagas (miokardija, trombozes, Bela paralīze, spontānie aborti, kā par to var lasīt ASV CDC ziņojumos, piemēram, labi dokumentēts šeit), jā, tas notiek ar ierobežotu cilvēku skaitu, tomēr šo personu skaits attiecībā pret jauno poti ir ārkārtīgi un neattaisnojami liels.

Savā intervijā arhibīskaps komentēja kā pozitīvu kompromisu vai izcīnītu labumu tādas segregācijas sistēmas radīšanu, kas notiks ar vakcinēto un nevakcinēto šķirošanu Aglonā 14. un 15. augustā bazilikas sakrālajā laukumā. Taču vai nevakcinēto novietošana “nedrošo” sektorā nav klaja cilvēku marginalizēšana un stigmatizācija? No 1948. līdz 1990. gadam Dienvidāfrikā bija spēkā legāla aparteīda sistēma, kas nošķīra baltās rases cilvēkus no melnās. Un tam bija savi racionālie argumenti. Aparteīds bija spēkā 42 (!) gadus. Škita, ka 21. gadsimtā cilvēki ir mentāli vakcinēti pret segregācijas vīrusu un ka senās diskriminācijas infekcija ir palikusi tikai vēstures grāmatās.

Pirmā gadsimta Palestīnā diskriminācija un marginalizācija bija lepras slimnieku liktenis. Vecās Derības priekšraksti lika tiem, tuvojoties veselajiem, brīdināt, skaļi saucot: “Nešķīsts! Nešķīsts!” Mūsu Kungs savas zemes dzīves laikā bieži dziedināja šos nelaimīgos, pārkāpjot priekšrakstu distanci, pieskaroties un atgriežot viņus cilvēku kopībā.

Arī viduslaikos tādi “nedrošie” slimnieki nēsāja līdzi brīdinošu zvaniņu. Un mums ir sv. Franciska no Asīzes piemērs, kurš savas atgriešanās sākumā apskāva lepras slimnieku.

Iespējams, ja kāds vispār ieradīsies Aglonas “nedrošajā” sektorā, varēs darīt tāpat, saukt “Nešķīsts!” un zvanīt ar zvaniņu. Vai pat būtu labāk, ja vakcinētie kopā ar viņiem paliktu aiz žoga, pievienojoties sociālajos tīklos apritē esošai akcijai. Protams, šim salīdzinājumam ir robežas un nevakcinētie nav slimi ar infekciju, bet segregācija, kurā piedalās Baznīcas vadība, spontāni liek par to domāt.

Bet vai tas ir evaņģēlijs?

Tās ir smagas pārdomas par Latvijas Katoliskās Baznīcas stāvokli, kas bez ierunām pieņēma sanitārās diktatūras dogmas. Kur aizvedīs šāda attieksme? Tas novedīs pie biedējošās realitātes: jūsu dievnams paliks tukšs.

Kā teica filozofs Stefens par kovid pasi, - tā ir privilēģiju piešķiršana sabiedrībā, “ja Baznīca to nenoraidīs, vēsture to tiesās”.

Labāk būtu vispār atteikties no svētku rīkošanas, nekā radīt precedentu segregācijas sistēmai. To dara kultūras un sabiedriskie darbinieki.
Daži piemēri:

Noraidot to, ka cilvēki tiks šķiroti pēc green pass dekrēta publikācijas Itālijā, atkāpās viena svarīga Neapoles muzeja (Museo Cappella Sansevero) direktors Fabricio Mazuči (demisjas vēstule šeit). Līdzīgu protestu veica filmu producente Federika Piki (Picchi) no Dominus Production kompānijas. Pretēji jebkādai uzņemējdarbības loģikai viņa nolēma protestēt pret green pass ieviešanu, pārtraucot savu filmu projicēšanu, jo tā ir “liecība par brīvību” (šeit). Pagaidām Itālijas Katoļu Baznīca nav publiski aizrādījusi šiem un citiem katoļiem par savu brīvā noraidošā viedokļa paušanu kovid sertifikātu sakarā.

Tāpat rīkojas starptautiski atzīts komponists un dziedātājs Ēriks Kleptons, paziņojot, ka atsaka savu līdzdalību koncertos, kuros ieeja būs ierobežota ar kovid caurlaidēm.

Tā diemžēl nenotiks Franciska Misēs Ungārijā un Slovākijā šīgada septembrī. Tajos pasākumos ieeja būs atvērta tikai vakcinētajiem.

Vai tas ir evaņģēlijs?

Turpretī Aglonā “nedrošiem” ir “panākts pretī”, rezervējot atsevišķu sektoru, tādējādi viena ģimene, kur ir vakcinētie un nevakcinētie vienā “mājsaimniecībā”, var būt šķirta Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā. Ja tas notiks, “vēsture to tiesās”.

Protams, arī zem pelniem vēl ir karstas ogles. Savā būtībā žēlastības dzīve nav Baznīcā izdzisusi. Paralēli oficiālai politkorektai Baznīcas hierarhijai pastāv garīgā Baznīca, un arī tā pati Franciska baznīcas hierarhija – nekritīsim donatistu maldos – sniedz žēlastības sakramentus.

Noteikti pienāks diena, kad Baznīca atjaunosies un uzplauks, kad ar spēku tiks sludināts Kristus un Evaņģēlijs no jauna pievilks cilvēku sirdis. Pienāks laiks, kad atplauks tradicionālais katolicisms un Baznīcas hierarhija nostāsies marginalizēto pusē, pārstājot kalpot svešai higiēnisma ideoloģijai.

Iespējams, ka tas prasīs tik daudz laika, ka daudzi no mums to nesagaidīs šīs dzīves laikā, bet mēs varam strādāt šim mērķim, gatavojot ceļu. Bet pašreiz ir pretestības kustības laiks, kas iziet krietni ārpus Baznīcas mūriem, kas apvieno ļoti dažāda filozofiskā un reliģiskā credo cilvēkus cīņā par brīvību un veselā saprāta uzvaru. Mums jāpretojas ar ironiju, zināšanām, pārbaudītu informāciju, ar prieku satikt un dalīties savās domās ar daudziem domājošiem cilvēkiem, kuru vienotība rada spēku un cerību sabiedrībai bez sanitārās diktatūras un segregācijas.

Lai Dievmāte apmeklē ikvienu, kurš šajos svētkos paliks mājās vai “aiz žoga”.

Foto: youtube.com, screenshot