Allāhs Vs tolerance un „mūsu dzīvesstils”

Otrdiena, 04 Aprīlis 2017 19:41

Pēc kārtējiem teroristu uzbrukumiem atkal dzirdam apgalvojumus, ka Rietumi neļaušot sevi iebiedēt, drosmīgi stājoties pretī islāma radikālismam ar „savām vērtībām”. Un diemžēl mums atkal jāpārliecinās, kas tās ir par vērtībām.

Kāpēc saku „diemžēl”? Jo Apvienotās Karalistes premjerministre Terēza Meja ir precizējusi, ka runa ir par toleranci un citiem Rietumu ideāliem, kurus esmu spiests apzīmēt kā „mīkstas vērtības” . Nevienai no lietām, kurām būtu jāaizstāv Rietumu civilizācija, nepiemīt pietiekošs potenciāls, lai par to upurētu savu dzīvību. Līdz ar to būtu grūti iedomāties kādu, kurš no sirds vēlētos ar šīm vērtībām dzīvot. Ar nožēlu jāatzīst, ka nospiedošam vairākumam cilvēku Rietumos nāve nozīmē visa beigas. Sanāk, ka mūsu galvenais mērķis ir izvairīties no nāves, bet plašākā skatījumā – no ikkatrām ciešanām. 

Ar islāmu ir savādāk. Kaut gan šī reliģija (saskaņā ar savu izpratni) vada cilvēku pie mūžības, tai piemīt arī milzīgs „pasaulīgs” potenciāls. Un jāsaka, ka šis potenciāls balstās „stiprās, jeb cietās vērtībās”. Islāms uzsver Transcendences esamību, kas pieprasa no saviem ticīgajiem noteiktas lietas, pamudina uz konkrētu rīcību, kā arī par vieniem darbiem atalgo, bet par citiem – soda. Tas vēl nav viss. It kā ar to visu būtu par maz, islāms apgalvo, ka dzīvības upurēšana nav mūsu ceļa beigas, bet gan iespēja saņemt lielisku balvu. Mirstot islāma un Allāha vārdā, musulmanis sagaida atlīdzinājumu, nesaistot nāvi vienīgi ar „vieglām smiltīm”.  

Šo divu vērtību sistēmu sadursme ilgtermiņā var novest pie „mīkstās” sistēmas sabrukuma. Ja cilvēki nesaskata ideālus, kuru dēļ būtu vērts mirt, nav nekādu argumentu, kas viņiem piešķirtu jēgu dzīvot. Musulmaņi Allāha vārdā ne tikai mirst, bet arī dzemdē bērnus, par ko spilgti atgādina nesenais Turcijas prezidenta Tajjipa Erdogana aicinājums. Savukārt eiropieši bērnu vietā aizvien biežāk izvēlas sunīšus. Taču mēdz gadīties, ka civilizācijas, kuras sunīšu vai kaķīšu dzīvību noliek augstāk nekā bērnu dzīvību, ir nolemtas bojāejai. Tām jāmirst, vai arī kāds – šajā gadījumā tie ir musulmaņi – veiks tām eitanāziju (un nebūt ne nesāpīgu). 

Visā šajā strīdā nav nekādas nozīmes tam, vai islāms mums patīk vai arī nē, vai tas mūs fascinē vai ieļauno. Pie šādiem secinājumiem var nonākt, analizējot cilvēka dabu, jo cilvēkam nepieciešama kaut kāda ticība, pārliecība par vērtībām, kur dēļ būtu vērts mirt (starp citu, kādreiz šādas vērtības bija arī nacistiem un padomju komunistiem, nemaz nerunājot par kolonizatoriem). 

Ja ticības nav, civilizācija beidzas, un tās vietā parādās jaunā civilizācija, kurai ticības netrūkst. Diemžēl daudz kas liecina, ka tieši tas arī pašlaik notiek Eiropā. 

 

 

Raksta autors: Tomašs Terlikovskis, katoļu publicists, konservatīvi orientētā televīzijas kanāla „Republika” galvenais redaktors (Polija)

Avots: „Allah kontra tolerancja i „nasz styl życia”. Nie trudno zgadnąć, kto wygra takie starcie!”, malydziennik.pl

Foto: YouTube

 

Tulkoja Marks Jermaks 

Jaunākie raksti