Fakti ir labi zināmi un traģiski. Kad pirmā krusta gājiena laikā 1099. gadā tika atbrīvota Jeruzaleme, krustneši krita kārdinājumā un nežēlīgi slepkavoja. Nedrīkstam slēpt šo nežēlīgo, traģisko un briesmīgo aspektu, kas raksturoja krusta gājienus, taču tai pat laikā jāatceras, ka tas nebija pāvests vai Baznīca, kas pavēlēja slepkavot un būt vardarbīgiem. Šos nežēlīgos darbus veica kareivji pretēji un ārpus krusta gājienu mērķiem.

Mums jāatceras, ka krusta gājienos piedalījās bruņoti bruņinieki un neapbruņoti laji. Šie svētceļnieku pūļi, neievērojot kristīgos principus, pēc kuriem gājienā būtu jāvadās, nedisciplinētu mūku un improvizētu sludinātāju vadīti, kuri spēja aizraut pūļus, pirmā krusta gājiena laikā iesaistījās nedzirdētā vardarbībā, šķērsojot Eiropu vēl ceļā uz Svēto zemi.

/Tēvs Marks Hodžīs/

Prinstona, Ņūdžersijas štats, 2015. gada 20. maijs.

LifeSiteNews.com interneta lapā tika publicēti socioloģiskās aptaujas rezultāti, kas atklāja, ka pirmo reizi lielākā daļa amerikāņu uzskata, ka homoseksuāli cilvēki "tādi ir piedzimuši." Saskaņā ar pēdējo Galapa (Gallup) aptauju, 51% amerikāņu ir atzinuši, ka geji un lesbietes par tādiem piedzimst. Tikai 30% aptaujāto atbildēja, ka seksuālo orientāciju nosaka ārējie faktori, tādi kā audzināšana un vide. Tomēr zinātne to nevar apstiprināt. Vismaz astoņi pasaules mērogā izdarīti pētījumi ir apstiprinājuši, ka homoseksualitāte nav ģenētiski nosacīta. Ģimenes Pētījumu Centra darbinieks Pīters Sprigs (Peter Sprigg) saka, ka daudzi nopietni ar vienšūnu dvīņiem izdarīti pētījumi ļauj apgalvot, ka nepastāv "homoseksualitātes gēns." Ja homoseksualitāte būt iedzimta un iepriekš noteikta, tad gadījumā, ja viens dvīnis būtu homoseksuāls, arī otram vajadzētu būt homoseksuālam. Kādā Jēlas un Kolumbijas universitātes izdarītajā pētījumā atklājās, ka homoseksualitāte ir raksturīga tikai 6.7% vienšūnu dvīņu zēniem un 5.3% vienšūņu dvīņu meitenēm. Ļoti zemais - apmēram 6% homoseksualitātes līmenis vienšūnas dvīņu vidū ir izskaidrojams ne tik daudz ar dabu, cik ar audzināšanu.

/Rino Kamilēri/

Viss ir noticis apmēram tā. Kāds dzīvo augstāk attīstītā pasaules valstī, kurā skolas un medijus ir sācis pārņemt jauns atklājums. Šis atklājums skan – zeme ir plakana. Šis kāds nolemj doties ceļojumā uz rietumiem, lai to redzētu savām acīm. Viņš ceļo un ceļo, un tomēr atkal nonāk vietā, no kuras sācis. Tad šis cilvēks sāk domāt – kā tā, mums māca par lielo atklājumu, ka zemeslode ir plakana un ka doma par to, ka zemeslode ir apaļa, kā visi tam ticēja, sākot no Eratostēna laikiem, patiesībā mums jau no bērnības ir tikai un vienīgi iestāstīta. Tad kāpēc, ceļojot visu laiku uz rietumiem, es tomēr atgriezos no austrumu puses?

Iesim tālāk. Doma par to, ka krusta gājiens būtu militāra operācija ar mērķi ne tikai atbrīvot svētvietas, bet arī okupēt Jeruzalemi un pievienot to kristīgajiem Rietumiem, nekad pat neparādījās Baznīcas līderu vai pāvestu domās. Saskaņā ar juridisko pārliecību, kas valdīja Rietumos, Svētā zeme likumīgi piederēja Austrumu imperatoram, Konstantinopoles imperatoram.