Tradīcija un misija: Tradicionālā Latīņu Mise melnajā kontinentā

Sestdiena, 11 Novembris 2023 19:17

Tradīcija un misija ir izdevīga kombinācija – to  apstiprina arī pieredze, ar kuru dalās portugāļu priesteris, Svētā Krusta misionārs, Žuao Silveiras  - 2022. gadā iesvētīts prieteris, kurš veic savu apustulātu dažādās Āfrikas valstīs. No 27. līdz 29. oktobrim  divpadsmitā Populus Summorum Pontificum svētceļojuma laikā Romā pulcējās ar tradicionālo liturģiju saistīti ticīgie. Svētcēlojum a kontekstā notika konference, kurā Tēvs Žuau dalījās savā pieredzē. Šī misionāra liecība noteikti kontrastē ar plaši izplatīto un nepareizi saprasto inkulturācijas koncepciju, kas visdrīzāk noved pie šauri izprastas Svētās Mises ierakstīšanas vienas cilts ietvaros, kļūdaini uzskatot kultu (pielūgsmi) par kultūras antropoloģijas laboratoriju. Tā vietā senais Romas rituāls izrādījies negaidīti auglīgs pat jaunās evaņģelizācijas tautu vidū un misiju zemēs, kā par to stāsta tēvs Žuao katoļu internetlaikrakstam “La Bussola”.

 

Tēvs Žuao, pirms stāstāt par savu kalpošanu Āfrikā, kā jūs personīgi atklājāt Tradicionālo liturģiju?

Tradicionālo Misi es atklāju 2012. gadā, kad devos uz Romu studēt teoloģiju. Protams, es jau biju par to dzirdējis, bet man nekad nebija bijusi iespēja to piedzīvot. Es dzīvoju Portugālē, kur Tradicionālā Mise bija retums un par to gandrīz neviens nerunāja, to nepazina pat  viskonservatīvākie priesteri. Romā es sāku šo Misi apmeklēt katru dienu. Pārvarējis savu sākotnējo nezināšanu, es sapratu, ka šis rits ļauj man vairāk lūgties Svētās Mises laikā. Es arī atskārtu, ka priestera žesti un vārdi pauž lielāku sakralitāti un labāk izsaka mācību par Svētās Mises Upuri. Visbeidzot, es sapratu, ka šī senā rita laikā tiek vairāk izkopta Vissvētākā Sakramenta pielūgsme.

 
Kad jūs pirmo reizi redzējāt saskarsmi starp Āfriku un seno rituālu?

Summorum Pontificum svētceļojuma laikā uz Romu 2018. gadā Kristians Markāns [Christian Marquant, Paix Liturgique un Coetus Internationalis Summorum Pontificum prezidents] "izaicināja" mani doties uz Angolu, un es piekritu. Kristians un Paix Liturgique vēlējās parādīt, ka Tradicionālā Mise nav kaut kas, kas pārsvarā pieder franču, ziemeļamerikāņu vai rietumvalstu katoļiem, bet, ka tā ir plaši pieprasīta visā pasaulē. Tā kā viņiem nebija nekādas informācijas par Angolu šajā ziņā, tad uzskatīja, ka, lai iepazītos ar situāciju,  būtu labi tur sūtīt portugāli.

 

Angolā neviens nezināja par Tradicionālo liturģiju, tomēr tas bija pozitīvs un aizraujošs atklājums. Vai varat mums par to pastāstīt?

2019. gada sākumā, cik man bija zināms, tikai neliela daļa Angolas katoļu zināja par seno ritu. Un viņi par to zināja pateicoties internetam. Pārsvarā tie bija jaunieši ( iespējams, pateicoties tam, ka viņi vairāk izmanto tehnoloģijas nekā vecāka gadagājuma cilvēki), kuri zināja par "latīņu Mises" pastāvēšanu un vēlējās to apmeklēt. Tomēr visi, ar kuriem par to runāju, bija atvērti un ieinteresēti - gan ticīgie, gan priesteri, gan pats arhibīskaps. Aizspriedumu trūkums, kā arī lielā dievbijība bija tas, kas mani visvairāk pārsteidza pirmajā saskarsmē starp afrikāņiem un seno liturģiju.

 

Konferences laikā jūs citējāt kādu franciskāņu misionāru, kurš uzskata, ka tradicionālā liturģija ir ļoti piemērota Āfrikas garam. Tātad tas viņiem nav "svešs" elements?

Ar šo spāņu franciskāņu misionāru, kurš bija jau cienījamā vecumā, es tikos 2019. gada septembrī, pāvesta vizītes laikā Maputo (Mozambika). Viņš man teica, ka šiem cilvēkiem ir normāli būt saskaņā ar seno ritu, jo viņiem ir laiks, ko veltīt Dievam. Lai svētdien dotos uz Misi, daudzi cilvēki pavada ceļā vairākas stundas. Viņiem nav svarīgi, vai Mise ilgst divas, trīs vai vairākas stundas. Viņi neskatās pulkstenī. Viņi ir nolikuši malā  savus ikdienas pienākumus. Laiks, ko viņi tur pavada, ir veltīts Dievam, un tas viņiem ir vissvarīgākais. Šis misionārs man arī stāstīja, ka ikreiz, kad viņš atgriežas Eiropā, viņu sarūgtina tas, cik maz laika cilvēki atvēl Dievam: viņiem vienmēr ir kaut kas cits darāms. Svētdiena vairs nav domāta Dievam.

 

Kāda ir situācija tagad, īpaši pēc Traditionis Custodes noteiktajiem ierobežojumiem?

Mīlestība uz Tradicionālo Latīņu Misi pieaug visā pasaulē, it īpaši jauniešu vidū, un Āfrika nav izņēmums. Visā kontinentā tiek veidotas jaunas grupas, lai studētu liturģiju un nemainīgo katolisko mācību. Pāvesta Franciska Motu proprio Traditionis Custodes (kas stingri ierobežo Svētās Mises svinēšanu tās ekstraordinārajā  Romas rita formā, red.), paradoksālā veidā veicināja šo izaugsmi, jo dokuments  popularizēja Visu laikmetu Misi tā, ka par to uzzināja arī tie, kas par to neko nebija zinājuši. No otras puses -  daži prelāti un priesteri - rigoristiskas paklausības dēļ vai tāpēc, ka viņi saņēma tiešus rīkojumus no Romas autoritātēm  - pēc šī dokumenta publicēšanas kļuva par senā rita nežēlīgiem pretiniekiem. Tomēr kopumā garīdznieki nenosoda seno ritu, nedz arī ieņem ideoloģisku attieksmi pret to.

 

Un ko mums, eiropiešiem, saka afrikāņu entuziasms par klasisko Romas liturģiju?

Es teiktu, ka mums no šiem afrikāņiem vajadzētu mācīties ticēt pārdabiskajam. Ne tikai tad, kad ejam uz baznīcu vai lūdzamies, bet arī ikdienā. To cilvēku paļāvība uz Dievu, kuri zina, ka Viņš viņiem ir vajadzīgs, lai izdzīvotu ikdienā, izpaužas dievbijībā, ko uztur un garīgi baro publiskais Dieva pielūgsmes kults, proti, liturģija. Tātad, ja mēs sapratīsim, cik ļoti šie cilvēki ilgojas pēc tradicionālās liturģijas un kādu mīlestību viņi izrāda pret šo seno Svētās Mises formu, kad viņiem ir iespēja to piedzīvot, mēs noteikti novērtēsim to, kas mums ir salīdzinoši tuvu pie mājām, bet ko mēs nicinām vai neizmantojam tā, kā varētu to izmantot.

 

 

 

Avots: Stefano Chiappalone, Tradizione e missione: la Messa in latino nel Continente Nero, lanuovabq.it

 

Pēdējo reizi rediģēts Sestdiena, 11 Novembris 2023 19:37

Jaunākie raksti