De Mattei par Franciska pontifikātu: liekulības un melu gadi

Sestdiena, 18 Jūlijs 2020 20:54

Civitas.lv  publicē Itālijas žurnālista Aldo Marija Valli interviju ar profesoru De Mattei, kas tapusi pirms gada, taču tajā paustās atziņas un analīze nav zaudējusi aktualitāti. Gluži otrādi, retrospektīvs skatiens mums palīdz saprast, ka problēmas, kas saistītas ar pāvesta Franciska pontifikātu, attīstās un tās bez aplinkiem jāsauc īstajos vārdos, kā to dara raksta autori, jo "Vienlaicīgi nav iespējams apvienot to, kas ir pretrunīgs, mīlēt patiesību un nepatiesību, labo un ļauno".

De Mattei par Franciska pontifikātu: liekulības un melu gadi

 

Lepanto fonda prezidents, profesors Roberto De Mattei 2019. gada 5. aprīļa intervijā itāļu žurnālistam Aldo Maria Valli, kurš 2018. gada augustā piedalījās Vigano liecības publicēšanā, kā ierasts, dod atklātu un rosinošu ieskatu un analīzi.

 

– Neviena diena nepaiet bez tā, ka šis pontifikāts neradītu jaunu apjukumu un šaubas. Abū Dabī deklarācijas dēļ daudzi ticīgie ir raižu nomākti. Liekas, no tā nav iespējams izvairīties. Kā jūs to interpretējat?

Profesors Roberto De Mattei: Abū Dabī deklarācija, kas tika pieņemta 2019. gada 4. februārī un kuru parakstījis pāvests Francisks un Al-Azhara lielimams, pasludina, ka “Dievs vēlas plurālismu un reliģiju, ādas krāsu, dzimumu, rasu un valodu dažādību Savā apredzībā, kurā Viņš radīja cilvēkus.” Šis apgalvojums ir pretrunā ar Baznīcas mācību, kurā teikts, ka vienīgā patiesā reliģija ir katoļu reliģija. Patiesībā tikai ticībā Jēzum Kristum un Viņa Vārdam cilvēki var sasniegt mūžīgo pestīšanu (sal. Apd4, 12).

2019. gada 1. martā Kazahstānas bīskapu ad liminavizītes laikā Romā bīskaps Atanazijs Šneiders pāvestam Franciskam izteica savu nesapratni par Abū Dabī deklarāciju. Pāvests viņam atbildēja, ka “reliģiju daudzveidība ir tikai Dieva pieļaujošā griba”. Šī atbilde ir maldinoša, jo šķiet, ka jāatzīst, ka reliģiju daudzveidība ir ļaunums, kuru Dievs pieļauj, bet kuru Viņš nevēlas, taču tas neattiecas uz dzimumu un rasu daudzveidību.

Kad bīskaps Šneiders izteica iebildumus, pāvests Francisks atzina, ka minētā frāze “var tikt kļūdaini saprasta”. Tomēr pāvests nekad nav labojis šo savu apgalvojumu, faktiski Pontifikālā Starpreliģiju dialoga padome pēc Svētā tēva lūguma ir aicinājusi visus bīskapus izplatīt Abū Dabī deklarāciju, lai tā “varētu kļūt par pētījumu un refleksiju objektu visās skolās, universitātēs un izglītības un audzināšanas institūtos.”

Tādā veidā izplatītā interpretācija parāda reliģiju daudzveidību pozitīvā gaismā, pretstatā faktam, ka tas ir tikai Dieva pieļautais ļaunums. Man šķiet, ka šīs apzinātās pretrunas ir visa pāvesta Franciska pontifikāta mikrokosms.

 

– Kā Jūs, kā Baznīcas vēsturnieks, apkopotu pagājušos sešus šī pontifikāta gadus?

– Liekulības un melu gadi. Horhe Mario Bergoglio tika izvēlēts kā “pazemības un dziļa garīguma” bīskaps (tā Andrea Tornielli sveicināja viņu La Stampā), kurš “reformēs un šķīstīs Baznīcu”. Bet nekas tāds nenotika. Pāvests neatstādināja korumpētākos prelātus ne no Romas Kūrijas, ne no atsevišķām diecēzēm. Tas tika  izdarīts tikai tad, kad, tāpat kā Makkarika gadījumā, to pieprasīja sabiedriskā doma. Faktiski Francisks ir parādījis sevi kā gadsimta politiskāko pāvestu. Viņa politiskā pārliecība ir kreisais peronisms, kas principā apkaro ikvienu nevienlīdzības veidu un ir pretstatā Rietumu kultūrai un sabiedrībai. Pārcelts uz Baznīcu, peronisms savienojas ar atbrīvošanas teoloģiju un noved pie centieniem uzspiest baznīcai sinodālo demokratizāciju, kas tai atņem pašu būtiskāko.

 

– Šķiet, ka samits par seksuālo vardarbību ir jau aizmirsts. Tas bija pilns ar skanīgiem izteicieniem, kurus plaši izplatīja populārie mediji, taču tas neradīja neko jaunu. Kā jūs vērtējat to, kā Svētais Krēsls risina šo krīzi?

– Skaidri pretrunīgā veidā. Pāvesta Franciska tikko apstiprinātās normas pret vardarbību apiet patieso problēmu – attiecības starp Baznīcas tribunāliem un civilajām tiesām vai, plašākā skatījumā, attiecības starp Baznīcu un pasauli. Baznīcai ir tiesības un pienākums izmeklēt un tiesāt tos, kas apsūdzēti noziegumos, kas pārkāpj ne tikai civiltiesības, bet arī Baznīcas kanonu likumus. Šajā gadījumā ir nepieciešams sākt regulāru kriminālprocesu Baznīcas tribunālā, ievērojot apsūdzēto pamattiesības, ko nevarēs ietekmēt nevienas civillietas iznākums.

Šodien kardināla Pella gadījumā Vatikāns ir paziņojis, ka tiks sākts kanoniskās tiesas process, bet vispirms “sagaidot [civilās] apelācijas procesa iznākumu”. Francijas kardināla Barbarina gadījumā, kurš tika notiesāts uz sešiem mēnešiem cietumā ar pārbaudes laiku un kurš arī gaida pārsūdzības procesu, kad ticības doktrīnas kongregācijas prefekts kardināls Luiss Fransisko Ladaria tika izsaukts liecināt Lionā, Vatikāns atsaucās uz diplomātisko imunitāti, kaut kardināla Pella labā tas netika darīts. Šī atšķirīgo standartu politika ir daļa no neskaidrības un divkosības klimata, kurā mēs dzīvojam.

 

– Šī pontifikāta laikā ir ieviestas jaunas normas klosteru dzīvē. Dažas klostera kopienas ir ļoti noraizējušās, jo uzskata šīs jaunās normas par draudiem kontemplatīvajai dzīvei. Vai jūs piekrītat šīm bažām?

– Jā, liekas, tiek plānots iznīcināt kontemplatīvo dzīvi. Es ļoti augstu vērtēju rakstus, kurus jūs savā emuārā esat veltījis šai tēmai. Konstitūcija par sieviešu kontemplatīvo dzīvi Vultum Dei Quaerere(29.06.2016) un instrukcija Cor Orans(01.04.2018) nomāc ikvienu juridiskās autonomijas formu un rada federācijas un jaunus birokrātiskos organismus kā “kopības struktūras”. Pienākums būt daļai no šīm struktūrām nozīmē, ka klosteri faktiski zaudē savu autonomiju, kas tiek izšķīdināta anonīmā klosteru masā, kas ved uz tradicionālās klostera dzīves pārtraukšanu. Saujiņas klosteru, kas joprojām pretojas revolūcijai, moderniskā  “normalizēšana”, būtu neizbēgamas sekas. Kontemplatīvās dzīves juridiskā apspiešana, uz kuru mēs virzāmies, tomēr nenozīmē beigas kontemplatīvajam garam, kas kļūst arvien spēcīgāks, atbildot uz Baznīcas sekularizāciju. Es zinu klosterus, kuriem ir izdevies nodrošināt juridisko neatkarību no Reliģiskās dzīves kongregācijas un uzturēt klostera dzīvi, atbalstot Baznīcu šajā krīzē ar savām lūgšanām. Esmu pārliecināts, kā bija sacīts, klosteru lūgšana valda pasauli.

 

– Pāvesta Bergoglio ievēlēšanas sestā gadskārta ir pagājusi, kaut mazliet klusināta. Radies  iespaids, ka pat tie, kas viņu kādreiz atbalstīja, sāk distancēties no viņa. Vai šis iespaids ir kļūdains?

– Mēs zinām, ka ir spēki, kuri vēlas iznīcināt Baznīcu. Brīvmūrniecība ir viens no tiem. Tomēr atklāta cīņa pret Baznīcu nekad nav rezultatīva, jo, kā rakstīja Tertuliāns, mocekļu asinis ir kristiešu sēkla. Tāpēc jau pirms diviem gadsimtiem antikristīgie spēki izstrādāja plānu Baznīcas iekarošanai no iekšienes.

Ir  zināms, ka 19. gs. 60. gados Padomju Savienība un Austrumeiropas komunistiskie režīmi daudzus vīriešus iefiltrēja semināros un katoļu universitātēs. Daži no viņiem veidoja karjeru un kļuva par bīskapiem vai pat kardināliem. Bet šāda apzināta sazvērestība nav nepieciešama, lai veicinātu Baznīcas pašiznīcināšanos. Ir arī iespējams kļūt par neapzinātu instrumentu kāda rokās, kurš manipulē no malas. Šajā gadījumā manipulatori izvēlējās vispiemērotākos – doktrināri un morāli vājus vīriešus, viņus ietekmēja, veidoja un dažreiz pat šantažēja. Garīdznieki nav nekļūdīgi un nevainojami, un ļaunais vienmēr viņu priekšā liek kārdinājumus, no kuriem Kungs atteicās (Mt4, 1–11).

Horhe Mario Bergoglio ievēlēšanu vadīja lobijs, aiz kura var redzēt citu lobiju vai spēcīgu lielvaru klātbūtni. Man radies iespaids, ka iesaistītās Baznīcas varas un varas ārpus Baznīcas, nav apmierinātas ar viņa pontifikāta rezultātiem. Pēc viņu domām, ir bijis daudz vārdu, bet maz praktisku rezultātu. Tie, kas sponsorē pāvestu Francisku, ir gatavi viņu pamest, ja nebūs radikālu pārmaiņu. Liekas, ka viņam tiek dota vēl viena pēdējā iespēja veikt revolūciju Baznīcā Amazones sinodē šā gada oktobrī. Man šķiet, ka viņi jau ir nosūtījuši norādošus signālus.

 

– Kādus signālus Jūs domājat?

– To, kas notika pēc samita par pedofiliju, kas bija acīmredzama neveiksme. Starptautiskās preses lielās publikācijas no Corriere della Seralīdz El Paísneslēpa sarūgtinājumu. Man šķiet, ka Vācijas bīskapu konferences paziņojums, ko izteicis tās prezidents kardināls Marks, ka viņi sasauks vietējo sinodi, kas pieņems saistošus lēmumus par seksuālo morāli, priesteru celibātu un garīdzniecības spēka samazināšanu, jāuztver kā ultimāts. Tā ir pirmā reize, kad vācu bīskapi ir izteikušies ar tādu skaidrību. Liekas, viņi saka – ja pāvests nešķērsos Rubikonu, tad viņi to šķērsos paši. Abos gadījumos mēs nonāksim pie izteiktas sašķelšanās.

 

– Kādas sekas būtu šim pārrāvumam?

– Atklāti atzīta sašķelšanās, lai gan ir ļaunums pati par sevi, varētu būt Dievišķās Providences ceļš uz labo. Labums, kas novestu pie tik daudzu aizmigušu cilvēku pamošanās un izpratnes, ka krīze nav sākusies ar pāvesta Franciska pontifikātu, bet ir attīstījusies ilgu laiku un tai ir dziļas doktrināras saknes. Ir jābūt drosmei pārskatīt pēdējo piecdesmit gadu notikumus, ņemot vērā Evaņģēlija principu, ka koks tiek vērtēts pēc tā augļiem (Mt7, 16–20). Baznīcas vienotība ir labums, kas būtu jāsaglabā, bet tas nav absolūts labums. Vienlaicīgi nav iespējams apvienot to, kas ir pretrunīgs, mīlēt patiesību un nepatiesību, labo un ļauno.

 

– Daudzi katoļi ir zaudējuši dūšu un jūtas nodoti. Ticība saka, ļaunuma spēki neuzvarēs, un tomēr ir grūti atrast izeju no šīs krīzes. Cilvēciski runājot, šķiet, ka viss brūk. Kā Baznīca izkļūs no šīs krīzes?

– Baznīca nebaidās no saviem ienaidniekiem, un viņa vienmēr uzvar, kad kristieši cīnās. 4. februārī Abū Dabī pāvests Francisks paziņoja, ka ir nepieciešams “demilitarizēt cilvēka sirdi”. Es uzskatu, gluži pretēji, ka ir nepieciešams militarizēt sirdis un pārveidot tās par Acies Ordinata, piemēram, kas 19. februārī stāvēja lūgšanu protestā San Silvestro laukumā Romā un apliecināja katoļu pretošanos pret Baznīcas pašiznīcināšanos. Ir vēl citas balsis, kas izteikušas pretsparu, liekot sevi uzklausīt.

Es uzskatu, ka ir jāpārvar pārpratumi, kas bieži sadala labu cilvēku spēkus. Tā vietā mums jāmeklē nodomu un rīcības vienotība starp šiem spēkiem, vienlaikus saglabājot savas likumīgās atšķirības. Mūsu pretiniekus vieno kopīgs naids pret labo, un tāpēc mums jābūt vienotiem mīlestībā uz labo un patiesību. Bet mums ir jāmīl ideāls labums, kas ir vesels un bez kompromisiem, jo Tas, kurš mūs atbalsta ar savu mīlestību un spēku, ir bezgalīgi labs. Mums visas cerības jāliek Viņā un tikai Viņā. Tāpēc cerības tikums ir tas, kas mums būtu jāattīsta visvairāk, jo tas padara mūs stiprus un neatlaidīgus šajā cīņā.

 

 

Avots: De Mattei on the Francis Pontificate: Six Years of ‘Hypocrisy and Lies’, www.robertodemattei.it

Foto: www.robertodemattei.it

Jaunākie raksti