Pāvests Benedikts saista homoseksuālās “laulības” un abortu dominēšanu pasaulē ar antikrista garīgo varu

Pirmdiena, 04 Maijs 2020 17:39

Jaunajā biogrāfijā emeritētais Pāvests Benedikts XVI saista homoseksuāļu “laulību” un  abortu dominējošo ietekmi pasaulē, kas izslēdz iespēju to apstrīdēt bez bailēm no soda, ar antikrista garīgo varu.

Pētera Zēvalda rakstītajā biogrāfijā Benedikts teica: “Pirms simts gadiem būtu absurds vispār runāt par homoseksuālu laulību; šodien tevi izslēdz  no sabiedrības, ja esi pret to”. “Tas pats arī attiecībā uz abortiem un cilvēcisku būtņu radīšanu laboratorijā”, viņš piebilda.

“Modernā sabiedrība ir ceļā uz antikristīgā kredo pasludināšanu, un, ja tu tam stājies pretī, sabiedrība tevi soda ar ekskomunikāciju.”  Viņš turpināja: “Bailes no šīs antikrista garīgās varas tādējādi ir kaut kas vairāk nekā dabiskas, un, lai tam pretotos, ir tiešām vajadzīgas visas diecēzes un vispārējās Baznīcas lūgšanas.”

 Vairāk nekā 1000 lappušu garajai autoritatīvajai biogrāfijai Benedikt XVI:Ein Leben (vācu valodā) un Benedict XVI The Biography: Volume One (angļu valodā) jāiznāk attiecīgi šī gada 4. maijā un 17. novembrī. Šīs grāmatas maketa kopiju ieguva portāls LifeSite News. Zēvalds ir bijis Benedikta XVI vairāku grāmatu līdzautors un ir arī publicējis autobiogrāfisku grāmatu-interviju ar iepriekšējo pāvestu.

Pēc Jāņa Pāvila II nāves 2005. gadā Benedikts XVI, agrāk pazīstams kā kardināls Jozefs Racingers, kalpoja kā Katoļu Baznīcas pāvests līdz savai pārsteidzošajai rezignācijai 2013. gada februārī. Pēc viņa tā paša gada martā tika ievēlēts pāvests Francisks.

Rakstot šo grāmatu, Zēvaldam bija iespēja daudz sarunāties ar pāvestu Benediktu XVI, kā arī ar viņa personīgo sekretāru arhibīskapu Georgu Gensveinu.  

Šīs jaunās grāmatas pielikumā ar nosaukumu “Pēdējie jautājumi Benediktam XVI” Zēvalds ir publicējis pāvesta Benedikta XVI atbildes. Šie jautājumi, kā autors skaidro, bija aizsūtīti Benediktam XVI pēc “daudzām intervijām” ar viņu 2018. gada rudenī. Daudzi Zēvalda jautājumi palikuši neatbildēti, bet tie, ko Benedikts XVI atbildēja, ir atrodami šajā pielikumā.

Kad jautāts par bieži atkārtotajiem apgalvojumiem, ka viņam kā pāvestam sava pontifikāta laikā bijis jāsastopas ar “daudziem bloķējumiem” no Romas Kūrijas, pāvests atbildēja: “Bloķēšana vairāk nāca no ārpuses nekā no Kūrijas. Es gribēju nevis vienkārši vispirms un galvenokārt attīrīt mazo Kūrijas pasauli, bet Baznīcu tās kopumā.” Attīstot tālāk savu domu, viņš piebilda: “Tikmēr notikumi rāda, ka ticības krīze ir novedusi pie kristīgās eksistences krīzes. (..) Tas pāvestam skaidri jāredz.”

Kad Zēvalds tālāk jautā, vai Benedikts XVI bija paredzējis visu, kas nāks pār viņa  galvu, – jo pāvests pontifikāta sākumā tika lūdzis katoļus lūgties par viņu, lai viņš “nebēgtu no vilkiem”, – Benedikts atbildēja, ka vispārpieņemtais priekšstats par problēmām, no kurām pāvests varētu “baidīties”, ir pārāk niecīgs.

“Protams,” viņš turpināja, “tādi notikumi kā  VatiLeaksir nepatīkami un nesaprotami cilvēkiem un ārkārtīgi satraucoši. Bet patiesais apdraudējums Baznīcai un līdz ar to Pētera kalpojumam nenāk no tādām lietām, bet no šķietami humānistisku ideoloģiju pasauli aptverošas diktatūras.” Runāt pretī šai diktatūrai, skaidro Benedikts, “nozīmē izslēgšanu no sabiedrības pamatsaskaņas.” Tieši šajā kontekstā Benedikts XVI arī minēja “antikristu”.

Katoļu baznīca māca, ka pirms Kristus otrās atnākšanas godībā Baznīca izies cauri “galīgajam pārbaudījumam”, kas “satricinās daudzu ticīgo pārliecību”.

“Pirms Kristus otrreizējās atnākšanas Baznīcai ir jāiztur pēdējais pārbaudījums, kas satricinās daudzu kristiešu ticību. Vajāšanas, kas pavada tās svētceļojumu virs zemes, atklās “netaisnības noslēpumu” kā viltus reliģiju, kura cilvēkiem piedāvās viņu problēmu šķietamu risinājumu par patiesības atmešanas cenu. Viltus reliģijas galējā izpausme ir antikrista izraisīta, tas ir, pseidomesiānisms, kad cilvēks godina pats sevi Dieva un miesā nonākušā Mesijas vietā”, teikts Katoļu Baznīcas Katehismā (n. 675).

“Antikrists ir visaugstākais reliģiskais malds, pseidomesiānisms, ar kuru cilvēks glorificē sevi Dieva un Viņa iemiesotā Mesijas vietā.

Godājamais arhibīskaps Fultons Dž. Šīns 1947. gadā savas homīlijas pārraidē aprakstīja antikristu kā “Lielo humānistu”, kas sludinās “mieru, labklājību un pārpilnību”:

Taču antikrists netiks saukts savā vārdā, jo citādi tam nebūtu sekotāju. Viņš nenēsās sarkanas zeķbikses, nespļaus sēru, nestaigās ar žebērkli un neluncinās bultai līdzīgu asti kā Mefistofelis no izrādes “Fausts”.

Taču vissvarīgākais ir atcerēties Kunga Jēzus brīdinājumu – sātans būs tik ļoti lielā mērā pieņēmis Dieva izskatu, ka piemānīs pat Dieva izvēlētos. Tik tiešām, velni, kādus mēs jebkad esam redzējuši bilžu grāmatās, nevarētu piemānīt izvēlētos. Kādā veidā sātans šajā jaunajā laikmetā atnāks, lai rastu sekotājus savai reliģijai?

Viņš nāks, maskējies kā Lielais Humānists;

viņš runās par mieru, labklājību un pārticību, kas ir nevis līdzekļi, lai vestu mūs pie Dieva, bet vienīgi mūsu pašmērķis; 

viņš rakstīs grāmatas par jauno Dieva koncepciju, kas būs pielāgota cilvēku dzīvesveidam; rosinās ticību astroloģijai – lai nevis cilvēka gribu, bet gan zvaigznes darītu atbildīgas par mūsu grēkiem;

viņš izskaidros cilvēku grēkus no psiholoģijas viedokļa, kā seksuālās atturības sekas; viņš liks cilvēkiem aiz kauna nodrebēt, ja kāds aizrādīs, ka tie nav bijuši pietiekami iecietīgi un liberāli; 

viņš liks vienlīdzības zīmi starp toleranci un vienaldzīgu attieksmi pret labo un ļauno;

viņš rosinās arvien jaunas laulības šķiršanas, maskējoties aiz uzstādījuma, ka cits partneris ir “vitāli” nepieciešams; 

viņš uzjundīs mīlestību uz mīlēšanos, lai mazinātu mīlestību pret personu;

viņš piesauks reliģiju, lai reliģiju iznīcinātu; 

viņš pat runās par Jēzu un teiks, ka Kristus bija vislielākais starp cilvēkiem, kas jebkad dzīvojuši; viņš sacīs, ka Kristus misija ir atbrīvot cilvēkus no kalpības māņticībai un fašismam, tomēr nekad tuvāk neizskaidrojot, kā tas būtu jāsaprot. 

Bet, neraugoties uz visu savu šķietamo mīlestību pret cilvēci un veiklajām runām par brīvību un vienlīdzību, viņš būs saglabājis kādu lielu noslēpumu, kuru viņš neatklās nevienam – proti, viņš pat nedomā ticēt Dievam. 

Tā kā viņa reliģija būs brālība (kaut arī bez Dieva tēvišķās klātbūtnes), sātans apmānīs pat izredzētos. Viņš izveidos baznīcu ar pretēju ievirzi, kas būs īstās Baznīcas parodija, jo sātans ir Dieva mēdītājs. Tur būs antikrista mistiskā miesa, kaut arī ārēji viss līdzināsies Kristus Baznīcai un Viņa Mistiskajai Miesai. 

Kad vientulības un vilšanās pārņemtajam jauno laiku cilvēkam būs vislielākā vajadzība pēc Dieva, sātans iedvesmos viņu arvien vairāk tiekties pēc sadraudzības ar citiem viņa sabiedrības locekļiem, kas ļaus viņam justies noderīgākam arī bez savu vainu atzīšanas un bez īpašas vajadzības piestrādāt pie savu netikumu labošanas.

Šajos laikos sātanam ir atraisītas rokas.

 

Sekojošie Benedikta komentāri, iespējams,  ir spēcīgākais morālā relatīvisma diktatūras nosodījums, tāpat viņš sīvi kritizē LGBT uzstādījumus, pret ko bieži karo arī citi augsti stāvošie katoļu vadītāji kā kardināls Roberts Sara, kardināls Gerhards Millers, kardināls Reimonds Burke, kardināls Valters Brandmillers un bīskaps Atanāzijs Šneiders citu starpā.

Tas bija 2005. gada aprīļa runā īsi pirms viņa ievēlēšanas, kad toreizējais kardināls Jozefs Racingers radīja terminu “relatīvisma diktatūra”.

Viņš teica saviem kolēģiem kardināliem, ka “ticība, kas balstās Baznīcas Credo, šodien bieži tiek nosaukta par fundamentālismu. Kamēr relatīvisms, proti, ļaušanās tikt mētātam šurpu turpu visu doktrīnu vējos šķiet kā vienīgā attieksme, kas var tikt galā ar moderno laiku, mēs veidojam relatīvisma diktatūru, kas neko neatzīst par galīgu, un kura augstākais mērķis sastāv no sava paša egoun iegribām.” Pretī šim relatīvismam, viņš atzīmē, stāv Jēzus Kristus.

“Taču mums ir cits mērķis: Dieva Dēls, patiesais cilvēks. Viņš ir patiesā humānisma mērs”.

2017. gadā kardināla Joahima Meisnera bērēs Benedikts cildināja (Dubiakardinālu) viņa “dziļo pārliecību, ka Kungs nepamet savu Baznīcu pat tad, kad laiva ir sasmēlusi tik daudz ūdens, ka ir par mata tiesu no apgāšanās.”

“Baznīcai,” Benedikts toreiz konstatēja, “šobrīd ir ārkārtīgi nepieciešami pārliecinoši draudžu gani, kas spēj turēties pretī laika gara diktatūrai un kas dzīvo un domā apņēmības pilnā ticībā.”

 

 

Avots:

 Maike Hickson, Pope Benedict links dominance of ‘homosexual marriage…abortion’ to spiritual power of ‘Anti-Christ’, lifesitenews.com

 Foto, lifesitenews, Stefano Carofei - Vatican Pool via Getty Images

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 04 Maijs 2020 17:49

Jaunākie raksti