Katoļu Baznīca pret ebreju grautiņiem

Piektdiena, 19 Jūlijs 2019 10:40

Viduslaiku Baznīca saskārusies ar apsūdzībām antisemītisma atbalstīšanā. Šie pārmetumi skan līdz pat mūsu dienām. Visbiežāk tas tiek saistīts ar krusta kariem, kuru laikā esot notikuši arī pret ebrejiem vērsti grautiņi. Tiesa, šie grautiņi norisinājušies t.s. „tautas gājienos”, ko Baznīca vai laicīga vara nebija akceptējusi, un ko vadījuši pašpasludināti „tautiski vizionāri”.

Šāds „tautas gājiens” norisinājies, piemēram, 1096. gadā, neilgi pirms pirmā krusta gājiena. Ebreju izcelsmes vēsturnieki atzīst, ka vietējie bīskapi aizstāvēja ebrejus, pat ielaižot vajātos savās rezidencēs. Tā tas bija, piemēram, Špeierē, Vormsā un Maincā.

Gatavojoties otrajam krusta gājienam (1146 – 1147), uzbrūkumi ebrejiem Reinzemē atkārtojušies. Uzstājoties par krusta gājienu Maincā un Kelnē, svētais Bernards no Klervo, sacījis topošajiem krustnešiem: „Aizstāviet Kristus, Mūsu Kunga, kapu! Neaptraipiet savas rokas ar asinīm un cīņu pret Izraēla dēliem! Arī viņi ir Svaidītā miesa. Nodarot viņiem pāri, jūs aizskarsiet pašu Dievu!”

Viduslaikos Baznīca konsekventi uzstājusies arī pret antisemītisku leģendu un mītu izplatīšanu, kas sēja naidu pret šo tautu. Tā 13. gadsimtā pāvests Inokentijs IV aicinājis neticēt tenkām, pēc kurām ebreji laupot kristiešu bērnus, lai no viņu asinīm pagatavotu macu. 1348. gadā mēra epidēmijas laikā pāvests Klements VI savā bullā noraidījis baumas, ka pie tās esot vainīgi ebreji, kuri esot noindējuši ūdeni akās.

Turpmāk citi Viduslaiku pāvesti (piemēram, Kaliksts II, Inokentijs III, Gregors X) atgādinājuši, ka nav atļauts piespiest ebrejus pieņemt kristību. 1419. gadā par to attiecīgajā bullā rakstījis Martins V. Viņš atsaucās uz IV Laterāna koncila (1215) lēmumu, kas lika ebrejiem likt klāt pie savām drēbēm īpašas zīmes. Šī prakse nebūt nenozīmēja, ka Baznīcā valdījis antisemītisms. Viduslaiku pilsētās visai bieži tika radītas apdzīvotas zonas konkrētu tautību pārstāvjiem. Tā itāļu un spāņu pilsētās pastāvēja speciāli „franču ciemati”. Turklāt pašas ebreju kopienas koncentrējās noteiktās vietās un zināmā mērā izolējas no kristiešu apkārtnes. Daļēji tas notika drošības nolūkos. Kā raksta ebreju vēsturnieks Heinrich Graetz, Viduslaiku geto darbojušies kā „vietas, kas pasargāja ebrejus no vietējo uzmākšanas”.

Interesanti, ka Romā, kur valdīja pāvesti, nedz Viduslaikos, nedz vēlāk nekad nav piefiksēti ebreju grautiņi. „Katrs nākamais Pētera pēctecis traktējis ebreju brīvību kā svētumu,” raksta Kolumbijas universitātes profesors J.Mundy.

Citu attieksmi pret ebrejiem gan prezentējuši daži no Reformācijas līderiem. Piemēram, Mārtiņš Luters traktāta „Par ebrejiem un viņu meliem” (1543) norādījis: „Pirmkārt, būtu jāpieliek uguns zem to sinagogām un skolām. Kas nesadegs, tas būtu jāpārklāj ar zemi. (…) Tā būtu jādara mūsu Kunga un kristietības godam, lai Dievs ieraudzītu, ka esam kristieši. (…) Otrkārt, būtu jāiznīcina viņu mājas, jo tajās tie dara to pašu. (…) Treškārt, tiem būtu jāatņem visas lūgšanu grāmatas un talmudi, kas māca aizspriedumus, melus un lāstus.”

Avots: Grzegorz Kucharczyk Dr. hab., prof. Mity wokół średniowiecza cz. 3, milujciesie.org.pl

Foto: Arhīva attēls

Tulkoja Marks Jermaks

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 26 Jūlijs 2019 10:45