Mīlestība pret sevi: kā veikt sirdsapziņas izmeklēšanu

Otrdiena, 14 Jūnijs 2016 09:10

„Vai Tu sevi akceptē? Vai attīsti savas spējas un talantus? Vai veido sevī nobriedušu un atbildīgu seksualitāti, izvairoties no pornogrāfijas un masturbācijas? Vai nenoniecini sevi? Vai domā par pašnāvību? Vai esi mēģinājis sev nodarīt pāri vai atņemt sev dzīvību?”

 

Tie ir tikai daži jautājumi, kas veido ļoti garu sarakstu, kas saucas „Grēki pret sevi pašu”. Kopš bērnības esam pieraduši veikt sirdsapziņas izmeklēšanu, balstoties uz dievbijīgām grāmatiņām, kas satur attiecīgus jautājumus. Viegli un efektīvi, tomēr arī problemātiski, divdomīgi un pat bīstami. Neatbilstošs jautājums var neapzināti piesaistīt uzmanību aizliegtam auglim, izraisīt neveselīgu interesi, izprovocēt nevajadzīgas sāpes un pazemot, nemaz nerunājot par to, cik ļoti šādi jautājumi reizēm atkailina pašu jautājuma autoru. 

Toties runa ir par pašu intīmāko cilvēka realitāti – viņa iekšējo svētnīcu, par ko ir grūti pat izteikties, nemaz nerunājot par vērtējumiem. Kā tad izmeklēt sirdsapziņu attiecībā uz mīlestību pret sevi pašu? Mēģināsim izvirzīt dažas tēzes, kas palīdzēs iedziļināties šajā noslēpumā un sakārtot pašreflekcijas pūliņus. Tiesa, tas neatvieglos pašu sirdsapziņas izmeklēšanu, tomēr padarīs to noderīgāku.  

Pandoras lāde vai šokolādes kaste? 

Lai apzinātos grūtības, sāksim ar pirmo jautājumu par sevis pieņemšanu. Šajā kontekstā tā ir visai loģiska, bet tās autori diez vai pilnībā apzinājušies, cik fundamentālas lietas tas skar. Tikai psihologi, kuri dziļāk pēta cilvēka attīstību, spēj aptvert, cik liela realitāte slēpjas aiz lakoniskas atbildes. Runa taču nav tikai par kaut kādu izskata vai piedzimšanas apstākļu pieņemšanu. Šeit tiek aizskartas daudz smalkākas lietas, piemēram, rakstura īpašības un temperaments, dzimums un seksuālā orientācija, spējas un talanti, trūkumi un ierobežojumi. Vārdu sakot, runa ir par visas personības un tās attīstības vēstures akceptēšanu. 

Līdz ar to pozitīva atbilde ir tikai ķirsītis uz tortes. Kurš tad var pateikt, ka akceptē sevi simtprocentīgi? Droši vien tikai ļoti naivs (lai nepateiktu – aprobežots) cilvēks. Un es ar to nedomāju mūsdienu histēriju sakarā ar ārējo izskatu kopā ar visu plastisko ķirurģiju un kosmētikas nozari. Drīzāk šeit jārunā par katras normālas personas nostāju, kurai piemīt pašironija un paškritiskums. Tātad, jau ar šo pirmo jautājumu pietiek, lai sirdsapziņas izmeklēšanas centieni nonāktu strupceļā vai arī no askētiskas prakses pārvērstos par psihoanalīzi. 

Kāds var iebilst, ka tā ir matu skaldīšana, jo jautājumu autori nav psihologi un viņi nesagaida, ka pirms grēksūdzes ticīgie izvērtēs savas personības attīstību. Tomēr „attieksme pret sevi kopumā” vairs nav tik vienkārša lieta. Tagad mēs aizvien vairāk uzzinām par cilvēka attieksmi pret sevi pašu. Jāņem vērā, ka mūsdienu pasaulē aizvien grūtāk runāt par t. s. normu, kas varētu būt attīstība pilnā un stabilā ģimenē. Kategorisks dalījums – norma un pataloģija – sen zaudējis jēgu. Drīzāk mēs varētu runāt par svārstībām no viena gala līdz otram. Patiesībā vairums grūtību ar sevis pieņemšanu (gan labā, gan sliktā nozīmē) saistīts ar pirmajiem dzīves gadiem. Priekšstats par šo jomu ļauj dziļāk saprast cilvēka noslēpumu, kaut gan praksē tas nemaz nav tik vienkārši. 

Protams, var iztēloties, ka cits cilvēks ir „šokolādes kaste”, bet darbs ar viņu ir kā kārtējo šokolādes veidu un smaržu iepazīšana. Tātad, pietiktu tikai izmest no kastes sabojātas šokolādes. Tomēr daudz korektāk būtu izmantot salīdzinājumu ar Pandoras lādi: nekad nevar zināt, kas apslēpts cita cilvēka sirdī, tāpēc nav vērts to attaisīt vaļā bez īpašas vajadzības.  

Vai tas nozīmē, ka no sirdsapziņas izmeklēšanas būtu jāizsvītro jautājumi par mīlestību pret sevi pašu? Nekādā gadījumā. Tomēr nepieciešams skaidri noteikt to nozīmi un mērķi. Pašlaik izskatās, ka atbilde uz jautājumu par sevis pieņemšanu vairāk stāstītu par personas psihisko stāvokli, nevis morālo līmeni. Tas gan šos jautājumus neizslēdz, jo žēlastība darbojas uz dabas pamata, tāpēc svarīgi saprast personas psihisko stāvokli. Piemēram, ja cilvēka daba ir novājināta vai ievainota, tad arī sadarbības augļi ar žēlastību varētu būt pieticīgāki, bet morālā atbildība zemāka vai pat minimāla. 

Nedrīkst ignorēt atšķirības starp dabu un žēlastību, starp dabiskām un pārdabiskām vērtībām. Dabisko jautājumu aplūkošana tikai morāles līmenī pārvēršas par moralizēšanu, kas ieved cilvēku apburtā lokā un kļūst par apgrūtinājumu. Morālteoloģija jau sen sapratusi šos draudus, tādēļ mēs tagad citādāk uztveram augstāk pieminēto pašnāvību vai masturbāciju. Attieksmes maiņa nenozīmē „iecietību”, tomēr ļauj aplūkot cilvēku vairākās dimensijās – gan normas un pataloģijas, gan grēka un tikuma līmenī. Piemēram, masturbācija vienmēr paliek „nopietnas iekšējas nesakārtotības akts”, tomēr psihiskas novirzes gadījumā morāla vaina par šādu rīcību var būt minimāla. (KKK 2352)

Dabas satikšanās ar žēlastību

Mūsu pārdomās īpaši būtiska ir psihiskā (norma – pataloģija) un morālā (tikums – grēks) brieduma izšķiršana. Piemēram, cilvēks var atbildēt: „Jā, es noniecinu sevi un man ir domas par pašnāvību.” Šeit nepieciešama interpretācija, jo ne jau uzreiz tas nozīmē, ka cilvēks grēko. Tieši otrādi, šādas problēmas var liecināt par psihiskām grūtībām, uz ko jāreaģē atbilstošā veidā. Vienlaicīgi biktskrēsls nevar pārvērsties par psihoanalītiķa kušeti. Drīzāk runa ir par auglīgu un harmonisku sadarbību. Aicinot cilvēku iziet psihoterapijas kursu, mēs sekmējam viņa morālo (reliģisko) briedumu, un otrādi. Šīs dimensijas viena otru neizslēdz, bet atrodas mijiedarbībā, jo abas uzturas vienā personā.

Jāatzīst, ka robeža starp cilvēka personības psihisko un morālo dimensiju nebūt nav skaidra. Kāds var deklarēt morālas un reliģiskas vērtības, patiesībā apmierinot egoistiskas vajadzības un uzturot pašcieņas sajūtu. Problēmu sarežģī tas, ka šāda veida nostājas var palikt neapzinātas, un tikt pie tām nav iespējams aizsargmehānismu dēļ. 

Piemēram, cilvēks var apzināti upurēt sevi citu labā (kristīgā vērtība), jo neapzināti sagaida par to dažāda veida labumus (piemēram, pašcieņas sajūtas pieaugumu). Dažreiz cilvēks rīkojas varonīgi, tomēr sagaida pateicību un atzīšanu no citiem, bet, to nesaņemot, paliek nikns. Vēl viens piemērs: kāds prot būt maigs un sirsnīgs darba kolektīvā, tomēr mājās kļūst autoritārs un pretenciozs. Kāds var apgalvot, ka vēlas kalpot kopienai, taču neapzināti tiecas pēc karjeras vai brāļu apbrīna. Kādam var likties, ka, pieņemot lēmumus, viņš ir pacietīgs un piesardzīgs, bet patiesībā runa ir par bailēm no kļūdas, kritikas, popularitātes zaudēšanas. 

Visos šajos gadījumos mēs saskaramies ar „labumu”, kas balstās uz sevis meklējumiem, nevis reālām kristīgām vai morālam vērtībām. Cik bieži personas, kuras ieņem šādu pozīciju, nemaz to neapzinās, bet konfrontācijas gadījumā paslēpjas aiz dievbijīgam deklarācijām! Turklāt no subjektīva skatu punkta šiem cilvēkiem ir taisnība, jo viņi taču klausa savai sirdsapziņai. Vienīgais viņu neuzticības patiesībai liecinieks paliek reāls labums, kas tiek samazināts, jo cilvēks nezina patiesību par sevi. 

Bauda un realitāte

Kādreiz Freids izvirzīja ideju par baudas un realitātes principu. Nobriedušas personas savā dzīvē vadās pēc realitātes, bet nenobriedušas – pēc baudas principa. Kā tās noteikt? Ļoti vienkārši: pavērojiet, no kurienes tās smeļas pašcieņas sajūtu. Persona, kas ir iekšēji integrēta, parasti pievērš sev maz uzmanības, koncentrējoties uz vērtībām un smeļoties prieku (un pašcieņu) no pašas iespējas šīs vērtības realizēt, pārvarēt grūtības un tml. Nenobriedusi persona koncentrējas uz sevi un cieš no pašcieņas trūkuma. Praktiski katrā darbības jomā tā meklē savas vērtības apliecinājumus, kas atbilst baudas principa loģikai. Nobriedušas personas spēj atlikt baudu garīgo labumu sasniegšanas vārdā. Vienlaicīgi tās paplašina un diversificē savas pašcieņas avotus un veido aizvien labāku saikni ar apkārtējo vidi. Nenobriedušas personas to neprot: tām obligāti jāsaņem balva tūlīt, kas liek viņiem ieslēgties neelastīgās uzvedības shēmās un pievērsties aizvien primitīvākām baudām. 

Lai saprastu, cik lielā mērā mēs mīlam sevi, pietiek izvirzīt sev kādas prasības un novērot, cik labi mums izdodas tās pildīt. Vēsturiski audzināšana balstījusies uz baudas atlikšanu nopietnāku vērtību vārdā. Un, kaut gan tā ir „dabas trenēšana”, tā ļauj cilvēkam atvērties žēlastībai. Paradoksālā kārtā ārējie ierobežojumi ļauj attīstīties iekšēji. 

„Jums jāizvirza sev prasības, pat ja citi tās jums neizvirza,” šie Jāņa Pāvils II vārdi, ko viņš izteica Jasnagurā 1983. gadā, ir mūsu pārdomu rezumējums. Prasību izvirzīšanu var pielīdzināt atbilstošiem jautājumiem sev, izmeklējot savu sirdsapziņu. Būtu vērts sākt ar sevi un savā dzīvē notestēt metodes, ko piedāvājam citiem. Kāds bija pēdējais jautājums, ko esi sev uzdevis un kas ļāvis tev atklāt neērtu patiesību par sevi, bet vienlaikus arī iedvesmojis rīcībai un sevis pārvarēšanai? 

 

Raksta autors: Stanisław Morgalla SJ, psihologs, garīgais vadītājs, Pontifikālās Gregora Universitātes pasniedzējs (Roma)

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Rachunek sumienia z miłości własnej, opoka.org.pl

Foto: Peter Marquardt, flickr.com    

Jaunākie raksti