„Kliedziena lūgšana”: kā piedzīvot iekšējo dziedināšanu

Otrdiena, 03 Maijs 2016 08:57

 „Kāds cilvēks, iedams no Jeruzalemes uz Jēriku, iekrita slepkavu rokās. Tie viņu aplaupīja un ievainoja, un, atstājuši pusdzīvu, aizgāja. Bet kāds samārietis, iedams savu ceļu, nonāca pie viņa un, to ieraudzījis, apžēlojās. Un tas, piegājis klāt, apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļļu un vīnu, un, uzcēlis viņu savā lopā, aizveda to mājvietā un rūpējās par viņu.” (Lk 10,30.33-34).

Šī Jēzus līdzība stāsta par kādu cilvēku, par katru no mums, kas savas dzīves laikā esam tikuši ievainoti. Tāpat Jēzus runā arī par sevi, jo Viņš atnāca, lai „sludinātu evaņģēliju nabagiem un dziedinātu tos, kam satriekta sirds.” (Lk 4,18). Dziedināšanas žēlastība, kas darbojas Kristū, ir Viņa mesiāniskā aicinājuma zīme, pierādījums tam, ka Debesu Valstība jau ir mūsu vidū. Viss Evaņģēlijs vēstī par Jēzu, Kurš atnāca pie tiem, kam iet slikti, kam nepieciešams ārsts. Viņš taču nav atnācis pie taisnīgajiem, bet gan pie grēciniekiem. 

Lielākā daļa evaņģēlisko stāstu veltīta fiziskas dziedināšanas gadījumiem, ko veica Jēzus, taču aiz fiziskās dziedināšanas vienmēr ir iekšējā dziedināšana. Sākotnēji Jēzus iedveš ticību to cilvēku sirdīs, kuriem jātiek dziedinātiem. Kopā ar ticību cilvēks piedzīvo arī grēku piedošanu un iekšējo dziedināšanu. Tikai uz šī pamata kļūst iespējama fiziskā dziedināšana kā Debesu Valstības redzamā zīme. 

Katram no mums nepieciešama dziedināšana. Teikt, ka man tāda nav vajadzīga, nozīmētu apgalvot, ka esmu pašpietiekams un Jēzus atpestīšana man neinteresē. 

Dievs dažādos veidos sasniedz cilvēku ar savas dziedināšanas spēku. Tomēr visbiežāk Viņš to dara trijās dimensijās, kur Viņa klātbūtne izpaužas īpašā veidā: lūgšanā, sakramentos un Jēzus krusta kontemplācijā. 

Mēs varam piedzīvot sāpīgu atmiņu vai situāciju, kā arī mums nesaprotamas pieredzes dziedināšanu, lūgšanā atdodot žēlsirdīgajam Dievam visu mūsu dzīves vēsturi no ieņemšanas brīža līdz šim mirklim. Mēs varam pienest žēlsirdīgajam Dievam šīs sāpīgās situācijas un cilvēkus, kuri mūs ievainojuši, lūdzot, lai Viņa Gars vēlreiz kopā ar mums iziet cauri mūsu dzīvesstāstam un ļauj mums piedzīvot, ka nav bijis neviena mirkļa, kur Dievs būtu atstājis mūs vienus pašus mūsu ciešanās. 

Daudzos gadījumos, kad cilvēki piedzīvo iekšējo dziedināšanu, t.i. atgriešanos, atkārtojas viens un tas pats: pateicoties žēlastības pieskārienam persona sāk kliegt un saukt uz Dievu. Bieži tas ir pirmais posms ceļā uz satikšanos ar dzīvo Dievu, kas nozīmē arī iespēju piedzīvot Viņa dziedinošo spēku. Šis kliedziens var pat izpausties kā sacelšanās un pretenzijas pret Dievu par to, ka Viņš nav bijis klātesošs tieši tad, kad Viņš mums bija visvairāk nepieciešams. Tomēr šī "kliedziena lūgšana” var kļūt par pirmo patiesas satikšanās brīdi ar dzīvo Dievu, par pirmo dialogu, ieiešanu autentiskās attiecībās, paļāvības aktu. Turklāt patiesā iekšējā dziedināšana sākas tieši ar paļāvības atjaunošanu. 

Otrais šādas lūgšanas posms ir nožēla. Pateicoties Dieva žēlsirdības iedarbībai, Kura priekšā esmu izlējis savas sāpes un pretenzijas, sāku apzināties savu grēku un vājību. Paļaujoties uz Dieva mīlestību, pieņemu Viņa piedošanu. Šīs piedošanas spēkā varu piedot arī pats sev un pieņemt mana dzīvesstāsta tumšo daļu, ar ko man pašam būtu grūti samierināties. Nostājoties žēlsirdīgā Kunga priekšā kā grēcīgs cilvēks, kurš ir ievainots, baiļu un garīgā nemiera pilns, pieņemu Viņa piedošanu. Tad pazemībā Viņa mīlestības klātbūtnē akceptēju pats sevi. Šādā veidā piedzīvoju Viņa dziedināšanas spēku. 

Pirmajā „kliedziena lūgšanas” posmā notiek izlīgšana ar Dievu, bet otrajā – izlīgšana ar sevi pašu. Trešais nosacījums ir piedošana tuvākajiem, tiem, kuri mani ir ievainojuši. Nepiedošana, kas rodas sāpju un ievainojumu dēļ, var mani nobloķēt, noslēgt pret Jēzus žēlastību. Aizvainojums un dusmas pret personu, kura man nodarījusi pāri, var pārvērsties par cietu čaulu, kas neļauj pieskarties ievainojumam, ko šī persona ir izraisījusi. Ne velti mēs katru dienu lūdzam: „Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Šī lūgšana norāda, ka nespējam pieņemt Dieva piedošanu, ja paši nepiedodam mūsu pāridarītājiem. Ja Kunga klātbūtnē izsaku piedošanas lūgšanu attiecībā uz maniem brāļiem, kuri apzināti vai neapzināti mani ievainoja, piedzīvoju savu emociju dziedināšanu. Dievs attālina no manas sirds aizvainojumu, rūgtumu un dusmas. 

Jāpiebilst, ka iekšējā dziedināšana reti kad ir vienreizējs notikums. Daudz biežāk tas ir ilgstošs Dieva žēlastības pieņemšanas process. 

 

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Waldemar Korba OFMCap, „Uzdrowienie wewnętrzne”

 

Foto: midimanflickr.com

Jaunākie raksti