Vai ateisti nonāks ellē?

Trešdiena, 27 Aprīlis 2016 08:33

Ja kāds mēģinātu aptaujāt mūsdienu praktizējošus katoļus, uzdodot jautājumu, vai ateisti var sasniegt atpestīšanu, visdrīzāk lielākā daļa atbildētu aptuveni šādi: „Ja ateists ir labs cilvēks un seko Dieva baušļiem, tad viņš ies uz debesīm.” Citreiz arī saka: „Es pazīstu ateistus, kuri dzīvo labāk nekā kristieši. Tad kādēļ lai Dievs viņus nepaņemtu pie sevis?” Nemaz nerunājot par apgalvojumu, ka „Dievs ir žēlsirdīgs un izglābj visus.”

Šāda uzskata pamatojums parasti saistīts ar pārliecību, ka Katoļu Baznīca māca, ka „mīlestība pret tuvāko faktiski ir mīlestība pret Dievu.” Līdz ar to darot labu cilvēkiem, mēs paužam mīlestību arī pret Radītāju. Tāpat parasti piesauc faktu, ka katra atsevišķa cilvēka atpestīšana ir noslēpums (jo, piemēram, nekad nevar zināt, kas notiek cilvēka sirdī nāves brīdī). Līdz ar to nevar apgalvot, ka ateisti nonāks ellē. 

Tomēr Katoļu Baznīca pat pēc II Vatikāna koncila nekad nav mācījusi, ka „labie ateisti” nonāks debesīs. Konstitūcijā „Lumen Gentium” lasām: „Dieva Apredzība neatsaka atpestīšanai nepieciešamo palīdzību arī tiem, kuri bez pašu vainas vispār nav nonākuši līdz Dieva pazīšanas, bet tomēr (ne jau bez Dieva žēlastības) veido tikumisku dzīvi.” 

Šie vārdi skan nedaudz neskaidri un divdomīgi, tomēr dziļāka apcere ļauj saprast, ka runa nav par dedzīgo ateistu izglābšanu. Viena lieta ir dzīvot stāvoklī, kad vēl nav sasniegta Dieva pazīšana, bet cita ir apzināta ticības noliegšana, kas ir ateisma būtība. Koncila dokumenta teksts drīzāk attiecināms uz pagāniem vai agnostiķiem, nevis ateistiem. 

Raksti skaidri māca, ka Dievs nevienam cilvēkam – arī ateistam un pat sātanistam – neatsaka žēlastību, kas nepieciešama mūžīgai dzīvei. Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēks var līdz nāves brīdim palikt sātanists un tāpat ieiet Debesu Valstībā. Šāda Dieva gribas interpretācija būtu visai nepilnīga. Mūsu atpestīšanas pamats ir Dieva žēlsirdības pieņemšana un ticība Kristus asiņu atpestīšanas spējām, nevis mūsu pašu centieni būt labiem cilvēkiem. 

Tikumiska dzīve, mēģinot morāli pieņemamā veidā izturēties pret sevi un citiem, ir ļoti būtiska. Nekādā gadījumā nevar noliegt nepieciešamību mīlēt savu tuvāko. Zināmā mērā mūsu attieksme pret citiem cilvēkiem būs mūsu atpestīšanas nosacījums. „Vai redzat, ka darbos cilvēks tiek taisnots, bet ne ticībā vien? (...) Jo kā miesa bez gara mirusi, tā arī ticība bez darbiem mirusi.” (Jēk 2, 24; 26).

Vienlaikus, ar labiem darbiem vien nepietiek, lai sasniegtu atpestīšanu, un tie pat neveido tās pamatu. Ja cilvēks būtu spējīgs sasniegt debesis tikai ar savu labo rīcību, bez ticības Dievam un grēku piedošanas, tas nozīmētu, ka mēs varam paši sevi atpestīt. Un tā jau ir liela herēze. Mēs kā cilvēki piedzimstam ar grēcīgu dabu un katrs no mums apzinātā vecumā laiku pa laikam dara ļaunu. Būdami grēcinieki, mēs nespējam paši sev atlaist grēkus vai paši sevi izglābt:  „Neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves - visai augsta būtu viņu dvēseles cena” (Ps 49, 8 – 9).

Tādēļ atpestīšanas pamats ir paļāvība uz Dievu, lūgums pēc grēku piedošanas un atpestīšanas spēka pieņemšana, kas plūst no Kunga Jēzus ciešanām pie krusta. Cilvēks, kur Dievam netic, nevar piesaukt Viņa žēlsirdību vai atzīt, ka viņa atpestīšanas avots ir Kristus asinis. Tieši pretēji: ateists pēc definīcijas noraida šīs patiesības, liedzot sev iespēju izglābties. 

Bībele un Baznīcas tēvi skaidri norāda, ka atpestīšanai nepieciešama ticība Kristum, un ka mūžīgo dzīvi nevar sasniegt tikai ar labiem darbiem: 

 „Bet bez ticības nav iespējams Dievam patikt” (Ebr 11, 6)

„Žēlastībā jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana; ne darbu dēļ, lai neviens nelielītos.” (Ef 2, 8 – 9).

„Kas tic uz Dēlu, tam ir mūžīgā dzīvība; bet, kas Dēlam netic, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmas paliek pār viņu” ( 3, 36).

„Viņš ir akmens, ko jūs, cēlāji, atmetāt, bet kas kļuvis par stūrakmeni; un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.” (Apd 4, 11 – 12).

Un viņš, izvedis tos ārā, sacīja: Kungi, kas man jādara, lai es kļūtu pestīts? Bet viņi atbildēja: Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiks pestīti.” (Apd 16, 30 – 31).

„Skaidrs, ka neviens nevar tikt atpestīts kā tikai tas, kurš ir Dievam patīkams, un neviens nevar būt Dievam patīkams  kā tikai caur ticību.” (sv.Augustīns) 

Kas attiecas uz ateistiem, kuri „ievēro Dieva baušļus”: tas izklausās kā joks, jo ateists savas neticības dēļ nevar ievērot visus baušļus. Tāpat apšaubāms ir apgalvojums, ka ateisti dzīvo tikumiskāk nekā kristieši. Dziļāki novērojumi liecina, ka tas drīzāk ir izņēmums. Ateistu neticībai nav nekāda attaisnojuma.

Kādreiz teologi pievērsās nekristiešu (piemēram, jūdu vai musulmaņu) atpestīšanas problēmai, kuri nepieņēma ticību Kristum, jo tā viņiem netika pasludināta. Tiesa, iespējams, viņi par Kristu kaut ko bija dzirdējuši, tomēr Evaņģēlijs viņus sasniedza sagrozītā veidā. Sākot ar XIX gadsimtu katoliskajā teoloģijā dominē uzskats, ka šie cilvēki tiks atpestīti tādēļ, ka tic Dievam un lūdz grēku piedošanu. Kas attiecas uz neticību Kristum, tā netiks uzskatīta par nāves grēku. 

Bet vai šī teorija var tikt attiecināta uz ateistiem? Nekādā ziņā, jo ateisti netic un nemeklē grēku piedošanu. Pat ja ateistam būtu subjektīvs pamatojums noraidīt kristietību, tas neizslēdz Dieva eksistenci. Par to liecina ne tikai Raksti, ticības vēsture, Kristus un apustuļu liecība, miljonu kristiešu moceklība, brīnumi, kas tiek izdarīti Jēzus vārdā, kristietības vēsturiskais noturīgums, bet arī pati radība. Kā māca apustulis Pāvils, „kas par Dievu zināms, tas viņiem pasludināts, jo Dievs viņiem to ir atklājis. Jo tas, kas Viņā neredzams, un Viņa mūžīgais spēks, un dievība no pasaules radīšanas ir ar prātu saskatāmi Viņa darbos; tāpēc viņi ir neattaisnojami.” (Rom 1, 19 – 20). Līdz ar to mūsu prāts, loģiskā un racionālā domāšana ļauj konstatēt visu lietu Radītāja esamību. Tādēļ šajā jautājumā nevar pastāvēt nekādas objektīvas vai subjektīvas atrunas.

Skaidrs, ka katra cilvēka atpestīšana ir noslēpums. Mēs nekad nevaram zināt, vai kāds ateists pēdējā dzīves mirklī nav vērsies pie Dieva ar patiesu grēku nožēlu. Ja tā tas ir bijis, šis cilvēks saņems Dieva žēlsirdību un sasniegs debesis. Tomēr ir droši zināms, ka tas, kurš līdz pēdējam brīdim pieķersies savām netaisnībām (pie kurām pieder arī neticība), nonāks  „mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem” (sal. Mt 25, 41). Tādēļ būtu vērts apzināties, ka cilvēki, kuri līdz nāves mirklim noraidīs ticību Dievam un nepiesauks Viņa žēlsirdību, noteikti tiks pazudināti. 

 

Tulkoja Marks Jermaks           

Avots: Mirosław Salowoski, fronda.pl

Foto: Charlie Jacksonflickr.com

 

Jaunākie raksti