«Svētīgā grēka sajūta»

Piektdiena, 25 Marts 2016 18:41

Jēzus Kristus atnācis šinī pasaulē, lai izglābtu grēciniekus, starp kuriem es esmu pirmais. (1Tim 1, 15)

„Patiesas grēka sajūtas atjaunošana ir pirmais līdzeklis, pārvarot nopietno garīgo krīzi, kas nomāc mūsdienu cilvēku”, 1984. gadā rakstījis pāvests Jānis Pāvils II (Reconciliatio et poenitentia). Šodien, kad ticības krīze kļuvusi vēl dziļāka, svētā pāvesta vārdi skan īpaši aktuāli. Kādēļ jāsāk tieši ar grēka sajūtu? Tādēļ, ka, pēc Jāņa Pāvila II vārdiem, tā cieši saistīta ar Dieva sajūtu. Zaudējot grēka sajūtu, cilvēka attiecības ar Dievu automātiski sarūk. Pāvests piebilst: jāuztur cerība uz to, ka „svētīgā grēka sajūta uzplauks no jauna”. 

Saskaņā ar Jāņa Pāvila II teikto, grēka sajūtai jāatdzimst pirmām kārtam Baznīcā. Bieži ir tā, ka tur, kur sīkumaini cenšas saskatīt grēku it visā, notiek arī pretējā galējība: nesaskatīt to vispār, noliegt sodu par grēku un attiekties no pienākuma brīdināt par grēku. 

Savukārt pāvests Francisks vienā no homīlijām sv.Martas Mājā saka: „Ja tev nav pazemības, ja tu nespēj atzīt savus grēkus un cilvēciskās vājības, tev nav iespējams sasniegt pestīšanu. Šāds cilvēks nevar saprast atpestīšanas skaistumu, ko mums dāvā Jēzus.” 

Gars atgādina par grēku

Pirms aiziešanas no šis pasaules Kristus apsolīja apustuļiem: «Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi.» (Jn 14, 16) Kristus apsolītais Iepriecinātājs ne tikai stiprina mācekļus un liecina par Evaņģēliju, bet arī atgādina par grēku. 

Garīgajā dzīvē tiek novērota pārsteidzoša kopsakarība: jo vairāk tuvojamies Dievam ticības ceļā, jo sliktāki paliekam pašu acīs. Dažiem tas liek vilties un pat atteikties no turpmākā ceļa: kāda jēga pūlēties? Jo vairāk es lūdzos, jo vairāk strādāju ar sevi, jo vairāk eju uz lūgšanu grupu draudzē, jo sliktāks palieku... Reizēm gribas atkārtot Pētera vārdus: „Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” (Lk 5, 8) Bet vai mums jābrīnās, ka, atverot sirdi Svētajam Garam, Viņš liecina mums par grēku un parāda, cik daudz vēl jāmaina sevī? Jo tāda ir Viņa misija. 

Sv.Jānis no Krusta skaidro to šādi: esam sakārtojuši istabu un mums šķiet, ka tā ir tīra. Taču mūsu darba laikā debesis bija apmākušās. Iespīdot saulei, izrādās, ka istabā palicis vēl daudz putekļu. Jebkuru darbu var izpildīt labāk un rūpīgāk. Tuvojoties Dievam, Viņa gaismā atklājas, cik daudz cilvēkam jāmaina sevī. Tātad, mēs nepaliekam sliktāki, taču atklājam dziļāku patiesību par sevi. 

Kārdinājums sacelties

Ticības ceļā kādu brīdi var likties, ka aizvien vairāk lietu mūsu dzīvē sabrūk. Piemēram, par spīti mūsu centieniem, attiecības ģimenē var pasliktināties. Tas var izraisīt sacelšanos: neticīgiem veicas, viņiem ir labs darbs, bet ģimenē nav lielu problēmu! Tuvojoties Dievam, Sv.Gars dod žēlastību saskatīt mūsu garīgā „remdenuma” vai ļaunuma sekas, lai mēs virzītos uz pārmaiņām. Tiem, kas dzīvo vienaldzībā vai grēkā, ļaunais prot aizsegt acis: viņi neredz nepieciešamību atgriezties, viņu sirds ir norūpējusies par otršķirīgām lietām... 

Evaņģēliskā vainas atzīšana neiederas mūsdienu pasaules mentalitātē. Pašlaik centrā izvirzās pašcieņa, labs paštēls, brīvība no kompleksiem, pozitīva domāšana. T.s.”asertivitāte” galu galā var novest pie tā, ka paliksim kurli pret kritiskām piebildēm par mums pašiem, sāksim pārmest ļaunumu citiem. To sekmē arī dažādas manipulācijas metodes: ja spējam uzlikt vainu kādam citam, viņš viegli nonāk mūsu rokās. Piemēram, vieglāk kontrolēt darbinieku, kurš nemitīgi jūtas vainīgs vadītāja priekšā. 

Sv.Gars atgādina par grēku ne jau tamdēļ, lai mūs nomāktu, manipulētu vai izraisītu neveselīgu vainas sajūtu. Viņš māca, ka esam Dieva bērni, un sauc mūsos: „Abba, Tēvs!” Viņš palīdz mums ar grēku nožēlu atgriezties Tēva apskāvienos. Kristīgā grēka sajūta vienmēr iet roku rokā ar Dieva mīlestības sajūtu. 

Visbeidzot viens no žēlsirdības aktiem ir brīdināt brāli, kurš maldās. Sv.Terēze no Bērna Jēzus atzīst, ka laikā, kad viņa bija noviciāta māsu priekšniece, visgrūtāk viņai bijis aizrādīt māsām. To labi saprot arī vecāki, jo viņu aizrādījumi bērnos var izraisīt kaprīzes, aizvainojumus un pat sacelšanos. Mums jāaizrāda, nepārstājot mīlēt, tāpat kā Dievs. Reizēm šķiet, ka būtu vieglāk izlikties, ka neredzam ļaunumu vai iztēloties viltus iecietību. Tomēr kā var nereaģēt, ja mazs bērns izskrien uz šosejas? Šāda vienaldzība liecinātu ne tikai par mīlestības trūkumu, bet arī par nolaidības vainu. Līdz ar to, ja kāds ar mīlestību un gādību mums aizrāda, būsim pateicīgi, jo, iespējams, šim cilvēkam tas nebija viegli. 

 

Sagatavoja Marks Jermaks

Avots: „Zbawienne poczucie grzechu”rrn.info.pl

 Foto: Zelda Richardson, flickr.com

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 29 Marts 2016 10:42

Jaunākie raksti