Pāvests Francisks: grēksūdze nav “ķīmiskā tīrītava”

Piektdiena, 18 Marts 2016 08:41

Gavēņa sākumā Romā nāca klajā grāmata “Dieva vārds ir žēlsirdība”. Tā ir žurnālista Andrea Tornieli intervija ar pāvestu Francisku, kur viņš vienkārši un dziļi atklāj savas domas par Dieva žēlsirdību, kas kopš viņa pontifikāta sākuma ienesa pasaulē kristīgās dzīves svaigumu. Gatavojoties Lieldienām, publicējam dažus šīs sarunas fragmentus. 

Kāpēc ir tik svarīgi iet pie grēksūdzes? Jūs esat pirmais pāvests, kas to izdarījāt publiski Lielajā gavēnī grēku nožēlas liturģijas laikā, kas norisinājās svētā Pētera bazilikā… Bet vai pēc būtības nepietiktu nožēlot grēkus un lūgt piedošanu acs pret aci ar Dievu? 

Tas ir Jēzus, kas teica saviem apustuļiem: “Kam jūs piedosiet grēkus, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti” (Jņ 20, 23). Tādējādi apustuļi un viņu pēcteči – bīskapi un viņu līdzstrādnieki priesteri – kļuva par Dieva žēlsirdības instrumentiem. Viņi rīkojas Kristus personā (lat. in persona Christi). Un tas ir ļoti skaisti. Tam ir dziļa nozīme, jo mēs esam sabiedriskas būtnes. Ja tu nespēj runāt par savām kļūdām ar savu ticības brāli, tad esi drošs, ka neesi spējīgs par to runāt arī ar Dievu, un galu galā sūdzēsi grēkus pie spoguļa savā priekšā. Mēs esam sabiedriskas būtnes, un arī piedošanai ir sabiedrisks raksturs, jo mans grēks ievaino manus brāļus un māsas, sabiedrību un cilvēci.

Sūdzēt grēkus priestera priekšā –tas ir viens veids, kā savu dzīvi ielikt cita cilvēka rokās un sirdī, kas tajā brīdī rīkojas Jēzus vārdā un uzdevumā. Tas ir veids, kā būt konkrētam un autentiskam: stāvot realitātes priekšā, uzlūkojot citu cilvēku, nevis tikai pašam sevi uzlūkojot spoguļattēlā. 

Pirms izmainīt savu dzīvi un saprast to, kas ir jādara Kristus kareivim, svētais Ignācijs no Lojolas piedalījās Pamplonas kaujā. Viņš bija spāņu karaļa Kārļa V Habsburga karadienestā un cīnījās pret franču karaspēku. Tur Ignācijs tika smagi ievainots un domāja, ka nomirs. Tajā brīdī kara laukā nebija neviena priestera. Tad viņš pasauca vienu no saviem cīņas biedriem un izsūdzēja grēkus viņa priekšā. Viņa biedrs nevarēja viņam piedod grēkus, jo bija vienkāršs ticīgais, bet vajadzība izsūdzēt grēkus kāda priekšā bija tik stipra, ka Ignācijs to nolēma darīt tieši tādā veidā.

Tā ir laba mācība mums visiem. Tā ir taisnība, ka es varu runāt ar Kungu, lūdzot piedošanu Viņam. Un Kungs uzreiz piedod. Tai pašā laikā ir svarīgi doties pie grēksūdzes krēsla, stājoties priestera priekšā, kura personā mani uzņem Jēzus, un mesties ceļos Mātes Baznīcas priekšā, kas ir aicināta sniegt Dieva žēlsirdību. Šajā žestā ir kaut kas objektīvs, kad metos ceļos priestera priekšā, kas tajā brīdī ir žēlastības starpnieks – tās žēlastības, kas mani sasniedz un dziedina.

Mani vienmēr ir aizkustinājis Austrumu Baznīcas žests, kad priesteris pieņem grēksūdzi, uzliekot stolu uz cilvēka galvas un ar vienu roku satverot ticīgo ap pleciem, kā tas notiek apkampiena laikā. Tas ir redzamais uzņemšanas un žēlsirdības atveids. Atcerēsimies, ka neejam uz grēksūdzi, lai mūs kāds tiesātu. Tā ir taisnība, ka grēksūdze paredz arī spriedumu, bet tur notiek kaut kas daudz lielāks par konkrētu spriedumu. Tas nozīmē atrasties cita priekšā, kurš rīkojas Kristus personā (lat. in persona Christi), mani uzņemot un man piedodot. Tā ir tikšanās ar žēlsirdību.

 

Jūs reiz teicāt, ka grēksūdze nav “ķīmiskā tīrītava”. Ko tas nozīmē? Ko jūs īsti vēlējāties pateikt?

Tas bija viens piemērs, viens tēls, ar kura palīdzību gribēju norādīt uz to cilvēku liekulību, kuri ir pārliecināti, ka grēks ir tikai traips, tikai viens traips, un ka pietiks aiziet uz ķīmisko tīrītavu, lai to pilnībā notīrītu un viss atgrieztos vecajās sliedēs. Tieši tāpat, kā attīra no traipa žaketi vai kleitu: iemet veļas mazgātavā un viss notiek. Bet grēks ir kaut kas vairāk par traipu. Grēks dvēselē izraisa rētu, ko vajag aprūpēt, dziedināt. Šo salīdzinājumu es izmantoju, lai parādītu, ka izsūdzēt grēkus nav tas pats, kas aiznest drēbes uz ķīmisko tīrītavu.

 

Citēju vēl vienu Jūsu piemēru. Ko tas nozīmē, ka grēksūdzes krēslam nevajadzētu kļūt par “spīdzināšanas kameru”? 

Šo piemēru teicu galvenokārt priesteriem, kas pieņem grēksūdzes. Tas attiecas uz faktu, ka dažkārt grēksūdzes laikā var parādīties pārspīlēta ziņkārība, mazliet slimīga ziņkārība.

Reiz kāda sieviete, kas bija precēta jau daudzus gadus, man pastāstīja, ka vairs neiet pie grēksūdzes, jo, kad viņai bija 13 vai 14 gadi, viens biktstēvs viņai bija jautājis, kur viņa tur rokas, kad iet gulēt.

Var gadīties pārspīlēta ziņkārība īpaši jautājumos, kas skar seksualitāti. Vai arī uzstājīga prasība paskaidrot detaļas, kas nav būtiskas. Ir labi, ka tas, kurš iet pie grēksūdzes, izjūt kaunu par grēku: kauns ir žēlastība, kuru mums ir jālūdz, kauns ir kaut kas pozitīvs, tas mūs dara pazemīgus. Bet sarunā ar biktstēvu ir nepieciešams vairāk tikt uzklausītam, nekā detalizēti iztaujātam. Pēc tam priesteris saka to, kas viņam sakāms, delikāti dodot padomu. Tas man bija prātā, kad es runāju par biktskrēslu, kam nav jātop par spīdzināšanas kameru.

 

Vai Horhe Mario Bergoljo bija stingrs vai iecietīgs biktstēvs?

Es vienmēr centos veltīt laiku, lai uzklausītu grēksūdzes, arī tad, kad biju bīskaps un kardināls. Šobrīd es mazāk klausos grēksūdzes, taču vēl tagad man gadās to darīt. Dažkārt es gribētu ieiet kādā baznīcā un apsēsties biktskrēslā. Bet, atgriežoties pie jautājuma – kad es uzklausīju grēksūdzes, es vienmēr domāju par sevi pašu, par saviem grēkiem, par manu vajadzību pēc žēlsirdības un tāpēc es centos daudz piedot.

 

Kā tas ir iespējams – atzīt sevi par grēcinieku? Ko jūs teiktu cilvēkam, kas neizjūt sevi kā grēcinieku?

Es viņam ieteiktu lūgt šo žēlastību! Jā, tas ir tāpēc, ka atzīt sevi par grēcinieku ir žēlastība. Tā ir žēlastība, kas tev tiek dota. Bez žēlastības lielākais, ko cilvēks var atzīt, ir: esmu aprobežots, man ir ierobežojumi, manas kļūdas ir tādas un tādas. Bet atzīt sevi par grēcinieku ir pavisam cita lieta. Tas nozīmē nostāties Dieva priekšā, kas ir mūsu viss, stādot Viņa priekšā visu, kas mēs esam, proti, ka esam nekas, mūsu nožēlojamību, mūsu grēkus. Tā patiešām ir žēlastība, kas mums jālūdz.

 

Sagatavoja Aleksandrs Stepanovs

Foto: screenshot, youtube.com

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 29 Marts 2016 10:43

Jaunākie raksti