Dievs nav grēku atlaišanas „automāts”

Pirmdiena, 28 Decembris 2015 09:12

Žēlsirdība nav Dieva „naivums”. Tā balstās absolūtā Dieva taisnīguma atzīšanā un Viņa prasību izpildīšanā. Taisnīguma prasību izpildīšana ir pamats žēlsirdības saņemšanai. Ceļu, kā iegūt piedošanu, labi parāda Grēksūdzes sakramenta struktūra, – saka priesteris Dr. hab. Janušs Krulikovskis (Janusz Królikowski), pāvesta Jāņa Pāvila II Krakovas Universitātes dogmatiskās teoloģijas pasniedzējs.

8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos, sākās ārkārtas Dieva Žēlsirdības gads. Līdzās Marijas garīgumam svarīgs aspekts sv. Jāņa Pāvila II mācībā bija atgādinājums par Dieva Žēlsirdību. Vai tad šī mācība agrāk nebija Baznīcā?

Mācība par Dieva žēlsirdību bija neatņemama reliģiskās tradīcijas sastāvdaļa gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Tā cieši saistīta ar Dieva Vārda atklāsmi, kura mums tika dota Izceļošanas grāmatā. Dievs, kuram ticam, „Tas, kurš ir”, ir žēlsirdīgs Dievs. Vēl vairāk, pilnīgi droši var apgalvot, ka Viņš ir pati žēlsirdība. Jaunajā Derībā žēlsirdība ļoti spēcīgi tika savienota ar Dieva kā Tēva atklāšanos, kuru mums atklāja Jēzus Kristus.

Kristīgajā tradīcijā dziļā pārliecība par Dieva žēlsirdību izpaužas liturģiskajās lūgšanās, kas atkārtojas kā refrēns: „Dievs Tēvs ir žēlsirdīgs”. Turpmākajos Baznīcas gadsimtos šī patiesība skaidri atkārtojas. Pastāvīgs Dieva žēlsirdības apliecinājums ir Euharistija un Grēksūdzes sakraments – tie ir Dieva žēlsirdības sakramenti. Mūsdienās rodas nepieciešamība no jauna izcelt patiesību par Dieva žēlsirdību, vispirms, pārdzīvojot zināmu bezcerību, kuru mūsos izsauc grēka varas pieredze, ļaunuma viļņi, kas veļas pār pasauli, kā arī personiskā pieredze par mūsu nespēju dzīvot svētu dzīvi. Pasaule ir „salauzta” šīs pieredzes dēļ, tā rakstīja pāvests sv. Jānis Pāvils II enciklikā par Dieva žēlsirdību „Dives in misericordia”. Šajā nozīmē atgriešanās pie žēlsirdības ir kā glābiņš pasaulei un cilvēkam – kā ceļš, kas ved uz ilgoto garīgo harmoniju attiecībās ar Dievu un tuvāko.

Dažās aprindās tiek veicināta diezgan liberāla pieeja Dieva Žēlsirdībai.

Daži apgalvojumi vedina uz idejām, ka Dievs piedod visiem un visu. Tā bieži tiek aizmirsts, ka žēlsirdība nav kaut kāds Dieva „naivums”. Žēlsirdības pamatā ir Dieva taisnīguma absolūta atzīšana, tās prioritātes atzīšana un tās prasību izpilde. Personīgi es piekrītu sv. Akvīnas Toma piedāvātajai definīcijai, saskaņā ar kuru žēlsirdība ir „kā taisnīguma pilnība”. Tas nozīmē, ka taisnīguma prasību izpildīšana ir par pamatu žēlsirdības saņemšanai. Grēksūdzes Sakramenta struktūra ideāli ilustrē piedošanas saņemšanas ceļu: nožēla par grēkiem, apņemšanās laboties, gandarīšana, bet pēc tam Dievs caur priesteri piedod grēkus. Dievs nepiever acis uz grēku, kas ir Viņa apvainojums. Dievs nav kaut kāda „mašīna” grēku atlaišanai.

Vai es labi saprotu, ka Kristus piedod grēkus, ja cilvēks par tiem sirsnīgi nožēlo?

Sava grēka atzīšana un personīga nožēla ir noteikums Dieva piedošanas saņemšanai – tā māca Evaņģēlijs. Šādai pieejai piemīt dziļš antropoloģisks reālisms. Dievs neuzspiež sevi cilvēkam, bet gaida uz viņa gribas brīvu izpausmi, kurā cilvēka lēmumam ir izšķiroša nozīme. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai atzītu Dieva žēlsirdību tā, ka netiktu mazināta cilvēka brīvība. Dievs mīl cilvēku un darbojas viņa dzīvē, kad cilvēks ciena savu brīvību un rīkojas, lai šī cieņa izpaustos. Ja cilvēks sagrēkoja kā brīva būtne, tad viņš var saņemt piedošanu, t. i., atvērties Dieva žēlastībai, tikai kā brīva būtne. Dievs nevienu nepiespiež pieņemt Viņa žēlsirdību.

Viens no ticības patiesības apgalvojumiem ir šāds: „Kungs Dievs ir taisnīgs tiesnesis, kurš par labo atalgo debesīs, bet par ļauno notiesā uz elli”. Saskaņā ar Katoliskās Baznīcas Katehismu – sekojot romiešu tiesībām – taisnība ir tikums, kas liek dot katram to, kas tam pienākas.

Tā ir ļoti būtiska lieta, kaut arī jāatceras, ka Dieva taisnīgums vienmēr pārsniedz mūsu izpratni par to. Kungs Jēzus vienmēr mums liek rīkoties „lielāka taisnīguma” perspektīvā, vai piešķirot taisnīgumam dziļi garīgu dimensiju. Šajā perspektīvā jāredz spriedums, kuru Dievs nepārtraukti veic un kuru beigās būs jāpārdzīvo katram no mums. Šis „augstākais taisnīgums” Dievam nozīmē visdziļāk ieskatīties cilvēka brīvībā un cilvēka nodomos. Tas nozīmē, ka mums stingrāk jāvērtē mūsu rīcība, kā arī trūkumi, kuri mums piemīt, lūdzot no Dieva, lai ne tikai atlaistu un piedotu tos, bet arī, lai dotu žēlastību tos neatkārtot turpmāk. Dot katram to, kas tam pienākas, tas nekādā gadījumā nav viegli. Tādēļ mums nepieciešami ir vajadzīga Dieva žēlastība it visā, ko darām. Šeit redzam, ka Dieva Žēlsirdība ne tikai saistās ar cilvēka grēku atlaišanu, bet ir arī mūsu darbu labuma avots.

Bet kā ir ar grēkiem pret Dievu Svēto Garu?

Attiecībā uz grēkiem pret Dievu Svēto Garu patiesībai atbilst viss tas pats, ko teicu iepriekš. Visiem grēkiem pret Dievu Svēto Garu ir kopīgs viens elements – cilvēka gribas stūrgalvīga pretestība Dievam. Tā ir cilvēka dziļi dumpīgās brīvības manifestācija, kura līdz ar to noslēdzas Dieva Žēlsirdībai. Tādēļ tie nevar tikt atlaisti.

Dažreiz konfesionāls tiek dēvēts par „Žēlsirdības tribunālu”. Ko Jūs domājat par šo apzīmējumu?

Domāju, ka uz šo noteikti paradoksālo apzīmējumu var attiecināt visas mūsu iepriekšējās pārdomas. Tomēr šo apzīmējumu var vēl padziļināt attiecībā uz Kristus nāvi pie krusta. Viņa Kalvārijas nāves upuris ir tiesas spriedums pār grēku. Kristus Krusts ir tiesneša sēdeklis, no kura augstumiem Dievs izteica savu spriedumu grēkam, lai tajā pašā brīdī sniegtu grēciniekam žēlsirdību. Ja šajā perspektīvā skatāmies uz grēksūdzi, t. i., kā Kristus tiesas turpinājumu pār grēku no Krusta augstuma, tad kļūst acīmredzams, ka mums ir darīšana ar „Žēlsirdības tribunālu”.

Kādas ar Dieva Žēlsirdību saistītas dievbijīgas prakses Jūs ieteiktu ticīgajiem nākamajā gadā?

Man vissvarīgākais Dieva Žēlsirdības izpausmes veids ir atgriešanās, kura notiek Gandarīšanas sakramentā un ar kuras starpniecību cilvēks sagatavojas auglīgai dalībai Svētās Mises upurī. Nekas mūs tik efektīvi neaizsargā no grēka kā Svētā Komūnija, līdz ar to darot mūs auglīgus labiem darbiem. Tos darot, mēs arī nopelnām atalgojumu, kuru saņemsim mūžīgajā dzīvē debesu valstībā, kas vienlaikus ir arī Dieva Žēlsirdības izpausme attiecībā uz mums. Sv. Augustīns ir trāpīgi atzīmējis, ka Dievs, mūs atalgojot, patiesībā kronē mūsos pats savas dāvanas. Mēs katrā ziņā esam atkarīgi no Dieva Žēlsirdības, un būtu labi, ja mēs to atklātu. Tas var reāli ietekmēt mūsu personisko dzīvi un visas sabiedrības nākotni.

Avots: Bóg nie jest „maszynką” do odpuszczania grzechów, www.pch.24.pl

Tulkoja Viktors Petrovskis

Foto: Adam Tinworth, flickr.com

Jaunākie raksti