Tātad spīdzināšana var notikt, bet bez sakropļošanas un nenonāvējot apsūdzēto. Un ne tikai. Tika arī noteikts, ka pēc likuma spīdzināšana nedrīkstēja būt ilgāka par 15 minūtēm, ka to varēja izmantot tikai vienu reizi, to nedrīkstēja atkārtot, un ka no apsūdzētā iegūtā atzīšanās nebija spēkā, ja viņš to neapliecināja pēc divām dienām normālos apstākļos.
Bet apstāsimies, lai mazliet iedziļinātos. Jāapzinās, ka šie Baznīcas noteikumi par spīdzināšanu liktu pasmaidīt mūsu gadsimta profesionālajiem spīdzinātājiem.
Turpināsim. Zinām, ka spīdzināšana tika pielietota uzmanīgi un tikai izņēmuma gadījumos. Pāvesti vairākkārt atkārtoja, ka spīdzināšanu nevarēja turpināt līdz kāda locekļa zaudēšanai vai līdz nāvei. To varēja izmantot tikai tad, ja visi citi izmeklēšanas līdzekļi bija izsmelti. Un vēl, inkvizitors to nevarēja patvaļīgi izvēlēties tikai tāpēc, ka viņu bija nogurdinājuši patiesības meklējumi. Bija jāsaņem arī bīskapa labvēlīgs atzinums, un bieži inkvizīcijas tiesnesis un bīskaps nebija vienisprātis.
Šodien mums ir precīza informācija par to, cik bieži tika pielietota spīdzināšana. Tulūzas reģistrā no 636 ierakstītajiem spriedumiem laikā no 1309. līdz 1323. gadam spīdzināšana tika izmantota tikai vienu reizi. Valertelā (Spānijā) no 1478. līdz 1530. gadam notika 2354 procesi, kuros 12 reizes tika izmantota spīdzināšana.
Kā redzams, spīdzināšana ne tikai bija vieglāka nekā pagājušajā gadsimtā vai pirmkristiešu laikā, bet tika izmantota ļoti reti, praktiski gandrīz nekad.
Turpinājums sekos
Avots: L'inquisizione, apologetica.altervista.org
Tulkoja: Ilze Mežniece
Foto: Son of Groucho, flickr.com
