Kas viņam lika to saprast? Brūks raksta:

“Aptuveni reizi mēnesī es saskaros ar cilvēku, kas izstaro iekšēju gaismu. Šādus cilvēkus var sastapt visdažādākajās situācijās. Viņi šķiet labsirdīgi. Viņi uzmanīgi klausās, liek tev justies interesantam un svarīgam. Bieži viņus var redzēt, rūpējamies par citiem. Kad viņi to dara, viņu smiekli šķiet kā mūzika un viņu rīcība pateicības pilna. Viņi nedomā par to, cik labu darbu viņi dara. Viņi nedomā par sevi.

Kad satieku šāda veida cilvēkus, viņi dāvā gaismu manai dienai, bet atzīšos, ka biežāk manī ienāk skumjas domas par to, ka esmu sasniedzis cieņas pilnu līmeni savā karjerā, bet neesmu sasniedzis to, kas ir viņiem: šo gara augstsirdību vai arī šo rakstura dziļumu.”

Brūks neizmanto vārdu “svēts”, bet cilvēka tips, kuru viņš apraksta, ļoti atgādina cilvēku, kuru mēs varētu nosaukt par svētu. Kādu dienu viņš saprata, ka vēlas kaut nedaudz viņiem līdzināties.

“Es sapratu – ja gribu to sasniegt, tad man daudz nopietnāk jāpiepūlas, lai izglābtu savu dvēseli. Man ir jādzīvo tāda morālā dzīve, kas vairo šāda veida labestību. Man ir jāpiepūlas, lai savā dzīvē ieviestu līdzsvaru.”

Turpmāk tekstā ir minēti vairāki Brūka piedāvātie tikumi, izvērtējot to saikni ar kristīgo ticību. Kā kristieši mēs saprotam, ka mūsu dzīvei ir vērtība, ja to dzīvojam saskaņā ar Dieva prātu. Vienīgais veids, lai sasniegtu laimi, ir – visa centrā likt Dievu, nevis sevi.

1. Izmaiņas pazemības virzienā

“Mēs dzīvojam “Lielā Es” kultūrā. Koncentrēšanās uz nopelniem pamatā ir vēlme centrēt uzmanību uz sevi. Sociālie mediji vēlas, lai tu izplati savas dzīves nozīmīgākos brīžus. Tavi vecāki un skolotāji tev vienmēr ir teikuši, cik brīnišķīgs tu esi.

Bet visi cilvēki, kurus esmu dziļi apbrīnojis, ir bijuši godīgi, atklājot savas vājības. Viņi pazina savu galveno grēku, tas ir, egoismu, izmisīgu vajadzību pēc novērtējuma, gļēvulību, sirds noslēgtību vai jebkuru citu lietu. Viņi bija piedzīvojuši, kā šis fundamentālais aspekts viņus bija novedis līdz rīcībai, kas pēc tam lika nokaunēties. Viņi ir sasnieguši dziļu pazemību, kuru var nosaukt par sevis redzēšanu no citu skatu punkta.”

Vēl labāk to nevar izskaidrot. Ja daudzi kritizē kristīgo skatījumu uz pazemību un nemitīgo uzsvaru uz labošanos, vēsture atklāj, ka apzinīgi cilvēki un tie, kas bija gatavi pieņemt savus trūkumus veselīgā veidā, zināja, kur atrast palīdzību, kas viņiem bija nepieciešama, lai darītu patiesi lielas lietas.

2. Pašpārveidošanās

“Ārējo veiksmi var sasniegt, konkurējot ar citiem, bet raksturu var veidot, konfrontējoties ar savām vājībām. Piemēram, Dvaits Eizenauers (Dwight Eisenhower) ātri vien saprata, ka viņa vājuma pamatā bija viņa temperaments. Viņš attīstīja mērenību, sirsnību, jo zināja, ka, lai dotos uz priekšu, bija nepieciešams veidot optimismu un uzticību. Viņš darīja muļķīgas lietas, lai apvaldītu dusmas, piemēram, ņēma to cilvēku vārdus, kurus ienīda, rakstīja viņiem uz papīra gabaliem, kurus pēc tam saplēsa un izmeta. Cīnoties ar sevi, viņš izveidoja nobriedušu temperamentu. Viņš kļuva spēcīgs savos vājajos punktos.”

Tikums nav pirmajā vietā populārāko lietu sarakstā kopš... kura laika? Runāšana par mūsu vājībām nepalīdz atrast draugus un ietekmēt citus cilvēkus. Te ir kaut kas vairāk. Daudzi cenšas noreducēt kristieša dzīvi līdz ārējiem solidaritātes un kalpošanas aktiem. Taču kristīgās dzīves pamatā ir pašpārveidošanās, tas ir, kļūšana arvien līdzīgākiem Kristum. Kad krītam, lūdzam piedošanu un zinām, ka nekad šajā dzīvē nesasniegsim pilnību, bet patiesa pārveidošanās sākas tagad un tūlīt, sadarbojoties ar krustā sistā un augšāmceltā Kristus žēlsirdību.

3. Solis atkarības virzienā

Šodien mums piedāvā uzskatu, ka “(..) dzīve ir autonoms ceļojums. Mums piemīt noteiktas spējas un pieredzes, kā arī izaicinājumi ceļā uz individuālo veiksmi. Individuālistiskais pasaules redzējums norāda, ka raksturs ir kā neliela iekšējās gribas dzelzs figūra, taču visi saprot, ka neviens nevar pats sasniegt spēju valdīt pār sevi. Ar gribu, prātu un līdzjūtību nepietiek, lai konsekventi uzveiktu egoismu, lepnību un ilūzijas. Mums visiem ir vajadzīga ārēja glābjoša palīdzība.

Cilvēki, kas dodas šajā ceļā, uz dzīvi skatās kā uz procesu ar pienākumu uzņemšanos. Raksturu nosaka tas, cik iesakņojies cilvēks spēj būt. Vai jūs esat izveidojuši dziļas saites, kas jums palīdz uzlabot noskaņojumu grūtību brīžos un palīdz darīt labu? Intelekta valstībā cilvēks ar raksturu sasniedz stingru filosofiju par fundamentālām lietām. Emociju pasaulē raksturu nosaka beznosacījumu mīlestības tīkls, rīcības pasaulē raksturs veic lietas, kuras nav iespējams paveikt vienas dzīves laikā.”

Ir svarīgi saprast – lai spētu valdīt pār sevi, mums visiem ir nepieciešama ārēja pestījoša palīdzība. Tie ir Dievs, Baznīca, grēksūdze. Mēs neesam vieni garīgajās cīņās.

Tomēr tajā visā pastāv kārdinājums uzskatīt citus kā līdzekļus, lai sasniegtu savu pilnību. Kristīgajā skatījumā mērķis ir ne tik daudz sevis uzlabošana, cik komūnija, kopība. Mēģinām laboties nevis tāpēc, lai sasniegtu kādu sociālu vai morālu statusu, bet mūsu galvenais mērķis ir attīrīt mūsu sirdis, lai sagaidītu dievišķās Trīsvienības – Mīlestības komūnijas – mūžīgo apskāvienu.

4. Stimulējošā mīlestība

“Dorotija Deja (Dorothy Day) jaunībā dzīvoja izlaidīgu dzīvi – dzēra, dzīroja, vienu vai divas reizes mēģināja izdarīt pašnāvību, sekoja savām vēlmēm, nespējot izvēlēties konkrētu virzienu. Tomēr meitas piedzimšana viņu izmainīja. Viņa rakstīja: “Ja es būtu uzrakstījusi vissvarīgāko grāmatu, sacerējusi visskaistāko simfoniju, uzgleznojusi visbrīnišķīgāko gleznu vai izveidojusi visskaistāko statuju, es tomēr nejustos tik cildena radītāja, kā brīdī, kad man rokās tika ielikta mana meita.”

Šāda veida mīlestība necentrējas uz sevi. Tā atgādina, ka tava patiesā bagātība ir citā cilvēkā. Un šī mīlestība “elektrizē”. Tā tevi nostāda vajadzības stāvoklī un padara brīnišķīgu tavās acīs kalpošanu tam, ko mīli. Dorotijas mīlestība pret meitu atklājās it visā. “Neviena cilvēciska radība nespētu saņemt vai saturēt tik lielu mīlestības un prieka jūru, kā tā, ko es izjutu pēc meitas piedzimšanas.”

Viņa uzņēmās dažādus stingrus pienākumus. Kļuva katoliete, sāka izdot radikālu avīzi, atvēra mājvietas nabagiem un dzīvoja kopā ar viņiem, pieņemot nabadzību kā kopienas veidu – ne tikai, lai darītu labu, bet lai arī pati kļūtu laba. Šī mīlestības dāvana dažkārt pārkāpa dabisko vēlmi koncentrēties uz sevi, ko mēs visi piedzīvojam.”

Nav lielākas dāvanas kā iespēja mīlēt. Pastāv daudzas idejas un uzskati par mīlestību, kuri ir kopīgi kristiešiem. Es domāju, ka viena no būtiskākajām atšķirībām ir tas, ka mīlestība vispirms tiek saņemta un tikai pēc tam nodota tālāk. Jebkurš uzskats par mīlestību, kas neievēro šo dimensiju, nav kristīgs. Šī mīlestība, kas necentrējas uz sevi un par kuru stāsta Brūks, apstiprinās tikai tad, kad esam piedzīvojuši radīšanu, krustā sišanu un augšāmcelšanos – šos brīžus, kas norāda, ka Dievs nav koncentrējies uz sevi.

5. Aicinājums aicinājumā

“Mēs visi dažādu iemeslu dēļ cenšamies iegūt kādu profesiju. Iemesli var būt: nauda, statuss, drošība, bet dažiem ir pieredze, kas pārveido karjeru aicinājumā. (…)

Frānsisa Perkinsa (Frances Perkins) bija aktīva 20. gs. sākuma progresīvisma aizstāve. Viņa bija izglītota un izcila, bet kādu dienu viņa nokļuva ugunsgrēkā fabrikā “Triangle Shirtwaist” un redzēja desmitiem darbinieku, kuri metās lejā, lai nesadegtu dzīvi. Šī pieredze veidoja viņas morālo apziņu un attīrīja viņas ambīcijas. Tas bija viņas aicinājums aicinājumā.

Pēc šī notikuma viņa kļuva par strādnieku tiesību aizstāvi. Viņa bija gatava strādāt ar jebkuru un veltīt laiku ikvienam, pārvarot šaubas. Viņa pat izmanīja savu izskatu, lai kļūtu par labāku instrumentu organizācijā. Viņa kļuva par pirmo sievieti ASV valdībā Franklina D. Rūzvelta laikā un par vienu no 20. gs. nozīmīgākajām figūrām.”

Atšķirība starp kādu, kurš veic savu darbu, un kādu, kurš izdzīvo savu aicinājumu, ir acīmredzama. Un tas attiecas arī uz kristīgo dzīvi. Aicinājums pastāv jau kopš mūsu dzimšanas: “Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām” (Jer 1, 5) Tomēr bieži vien kādi notikumi, dažreiz pat traģēdijas, mums palīdz apzināties aicinājumu daudz skaidrāk un intensīvāk.

Jāatceras, ka saskaņā ar kristīgo skatījumu tas vienmēr ir aicinājums uz attiecībām. Mūsu misija ir vairāk nevis cīnīties pret kādu sistēmu, bet gan cīnīties par mūsu brāļiem. Pamazām tuvojoties Kristum, atklājam, uz ko viņš mūs aicina, un enerģiski uzņemamies uzticētos pienākumus, tādējādi kļūstot par tiem, kas veic lielas pārmaiņas šajā pasaulē.

Raugoties no citas puses, mūsu pirmais aicinājums ir kļūt svētiem, bet aicinājums aicinājumā ir īpašs veids, kādā Dievs vēlas, lai sasniedzam svētumu. Kristieša dzīve sākas ar Dieva darbību, nevis mūsējo. Dievs aicina, un mēs atbildam. Svarīgs ir nevis tas, ko mēs darām, bet kalpošanas aicinājuma lielums.

Avots: 5 virtù deboli che rendono grande la gente // Catholic Link, www.aleteia.org

Tulkoja Ilze Mežniece