Jēzus, Svētā Gara pilns, atgriezās no Jordānas, un Gars Viņu aizveda tuksnesī. Tur Viņš bija četrdesmit dienas un tika velna kārdināts. Un Viņš tanīs dienās nekā neēda; un kad tās bija pagājušas, Viņš izsalka. Bet velns sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas kļūst maize! Un Jēzus atbildēja viņam: Ir rakstīts: ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no ikviena Dieva vārda. Tad velns uzveda Viņu augstā kalnā un vienā acumirklī rādīja Viņam visas pasaules valstis, un sacīja Viņam: Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tās man nodotas, un, kam es gribu, tam es tās dodu. Tāpēc, ja Tu mani pielūgsi, tas viss būs Tavs. Bet Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ir rakstīts: Dievu, savu Kungu tev būs pielūgt un Viņam vienam kalpot! Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzalemi un novietoja Viņu uz svētnīcas jumta virsotnes, un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē. Jo ir rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu. Un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens. (Ps 91, 11) Bet Jēzus atbildēja viņam un sacīja: Ir teikts: tev nebūs kārdināt Dievu, savu Kungu! Un kad velns visas savas kārdināšanas bija pabeidzis, tas līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu. Lk 4, 1–13

“Dodies dziļumā un izmet savus tīklus zvejai!” Lk 5, 1-11

Neveiksmes profesionālajā dzīvē sarūgtina, rada vilšanos. Atgriezt paļāvību dzīvei Sīmanim Pēterim palīdzēja ieklausīšanās Jēzus vārdos. Tas nenotika templī, bet viņa darba vietā, ezera krastā. Jēzus vārdi atraisa samezglotu sirdi, sakārto domas un jūtas. “Dodies dziļumā!” – jau no paša rīta Viņa vārdi mūs sapurina un dod spēku, mudina neizniekot dienu sīkumos. Viņš mūs aicina kaut kam lielākam. Pārāk interesanta un pievilcīga ir Viņa klātbūtne, pārāk dzīva un svaiga ir Viņa balss, lai mēs paliktu ieslēgti sevī un savos pienākumos, nedzirdot aicinājumu uz misiju.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Nācaretes sinagogā, izlasījis vārdus no pravieša Isaja grāmatas, Jēzus sacīja: “Šie Raksti, kurus dzirdējāt, šodien ir piepildījušies.” Un visi Viņam piekrita, brīnīdamies par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un runāja: “Vai tad šis nav Jāzepa dēls?” Tad Viņš tiem sacīja: “Jūs katrā ziņā man teiksiet sakāmvārdu: Ārsts, izdziedini pats sevi; izdari arī šeit, savā dzimtenē, to, kas, kā mēs dzirdējām, esot noticis Kafarnaumā!” Un Viņš turpināja: “Patiesi, Es jums saku: neviens pravietis nav labvēlīgi uzņemts savā tēvijā. Es jums saku patiesību: daudz atraitņu Izraēlī bija Elija laikā, kad debesis palika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus tā, ka visā zemē valdīja bads; tomēr Elijs ne pie vienas no tām netika sūtīts kā tikai pie atraitnes Sidonas Sareptā. Un daudz spitālīgo Izraēlī bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā tikai sīrietis Nāmans.” To dzirdot, visi sinagogā iedegās dusmās. Viņi pietrūkās no vietām, izmeta Viņu no pilsētas un aizveda līdz pat kalna kraujai, uz kura viņu pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu lejā. Bet Viņš, izgājis starp tiem, attālinājās. Lk 4, 21-30

Jau daudzi ir mēģinājuši uzrakstīt ziņas par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū, tā, kā to mums ir stāstījuši tie, kas no paša sākuma bija aculiecinieki un ir kļuvuši par Vārda sludinātājiem. Tāpēc arī es nolēmu visu no paša sākuma rūpīgi izpētīt un tev, cienījamo Teofil, visu pēc kārtas aprakstīt, lai tu pārliecinātos par tās mācības pareizību, kas tev darīta zināma.
Tajā laikā Gara spēkā Jēzus atgriezās Galilejā un vēstis par Viņu izplatījās pa visu apgabalu. Viņš mācīja turienes sinagogās, un visi Viņu slavēja. Un Viņš nonāca Nācaretē, kur bija uzaudzis. Sabata dienā pēc sava paraduma Viņš iegāja sinagogā un piecēlās lasīt. Un Viņam tika pasniegta pravieša Isaja grāmata. Attinis grāmatu, Viņš uzdūrās vietai, kurā bija rakstīts: “Kunga Gars ir pār mani, jo Viņš mani ir svaidījis sludināt nabagiem Prieka Vēsti, mani ir sūtījis vēstīt gūstekņiem brīvību un aklajiem – acu gaismu, palaist brīvībā apspiestos, pasludināt Kunga žēlastības gadu.” Satinis grāmatu, Viņš to atdeva kalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā raudzījās uz Viņu. Bet Viņš tiem sāka runāt: “Šie Raksti, kurus dzirdējāt, šodien ir piepildījušies.ˮ - Lk 1, 1; 4, 14-21

Tajā laikā ļaudis uzskatīja un visi savā sirdī domāja par Jāni, vai tik viņš pats neesot Kristus. Jānis atbildēja visiem, sacīdams: “Es jūs kristīju ar ūdeni. Bet nāks Tas, kurš ir spēcīgāks par mani un kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni.”
Kad visi ļaudis tika kristīti, arī Jēzus pieņēma kristību. Un, kad Viņš lūdzās, atvērās debesis un Svētais Gars redzamā veidā kā balodis nolaidās pār Viņu, un no debesīm atskanēja balss: “Tu esi mans mīļais Dēls, Tu esi man ļoti patīkams.” Lk 3, 15–16. 21–22

Tajā laikā Galilejas Kānā bija kāzas, un tur bija Jēzus Māte. Kāzās bija ielūgts arī Jēzus ar saviem mācekļiem. Un, kad pietrūka vīna, Jēzus Māte Viņam sacīja: “Viņiem nav vīna.” Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man un tev daļa par to? Mana stunda vēl nav pienākusi.” Tad Viņa Māte sacīja kalpiem: “Izdariet visu, ko Viņš jums teiks!” Bet tur bija seši akmens trauki ūdenim, nolikti jūdu šķīstīšanās vajadzībām, un katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri. Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malām. Tad Jēzus sacīja viņiem: “Tagad smeliet un nesiet galda pārzinim!” Un viņi aiznesa. Kad ūdeni, kas bija pārvērsts par vīnu, galda pārzinis nogaršoja un nezināja, no kurienes tas cēlies – bet kalpi, kas smēla ūdeni, to zināja –, viņš pasauca līgavaini un viņam sacīja: “Katrs cilvēks vispirms liek labo vīnu un, kad jau ir iedzēruši, tad mazvērtīgāko, bet tu labo vīnu taupīji līdz šim!” Tādu sākumu brīnumiem Jēzus izdarīja Galilejas Kānā, atklādams savu godību, un Viņa mācekļi Viņam ieticēja. Pēc tam Viņš, Viņa Māte, Viņa brāļi un Viņa mācekļi aizgāja uz Kafarnaumu un palika tur vairākas dienas. Jņ 2, 1–12

Jēzus vecāki katru gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzalemi. Un, kad Viņam palika divpadsmit gadu, viņi pēc svētku ieraduma devās uz turieni. Svētkiem beidzoties, viņi gāja atpakaļ, bet zēns Jēzus palika Jeruzalemē, un vecāki to nezināja. Domādami, ka Viņš ir starp ceļa biedriem, tie nogāja dienas gājumu un meklēja Viņu pie radiem un paziņām. Jēzu neatraduši, tie griezās atpakaļ un meklēja Viņu Jeruzalemē. Pēc trim dienām tie atrada Viņu svētnīcā sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un jautājot. Un visi, kas Jēzu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. Viņu ieraudzījuši, vecāki brīnījās, bet Jēzus Māte Viņam sacīja: “Dēls, kāpēc Tu mums tā izdarīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man vajag būt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu?” Bet viņi neizprata vārdus, ko Viņš tiem teica. Tad Viņš aizgāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija viņiem paklausīgs. Bet Viņa Māte visus vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un pie cilvēkiem. Lk 2, 41–52