Kad Jūdass bija izgājis no Pēdējo vakariņu nama, Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts un arī Dievs ir pagodināts Viņā. Bet, ja Dievs ir Viņā pagodināts, tad Dievs pagodinās Viņu arī pats sevī, un Viņu pagodinās tūlīt. Bērniņi! Vairs īsu brīdi Es esmu pie jums. Jūs meklējat mani. Tomēr, kā Es to teicu jūdiem, tā tagad saku arī jums: kur Es eju, tur jūs nevarat iet. Es jums dodu jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu. Lai, tāpat kā Es jūs mīlēju, arī jūs cits citu mīlētu. Pēc tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība citam pret citu.” Jņ 13, 31–33a. 34–35

Tajā laikā Jēzus sacīja: “Manas avis klausa manu balsi. Es tās pazīstu, un tās man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvi, un tās nemūžam neaizies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās deva, ir lielāks par visiem, un neviens tās nespēj izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs esam viens. Jņ 10, 27–30

Pēc Jēzus augšāmcelšanās nedēļas pirmajā dienā Marija Magdalēna agri no rīta, kamēr bija vēl tumšs, atnāca pie Kristus kapa un ieraudzīja, ka akmens no kapa ir atvelts. Tad viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, kuru Jēzus mīlēja, un viņiem sacīja: “Kungs ir paņemts no kapa, un mēs nezinām, kur Viņš ir nolikts!” Tad Pēteris un tas otrais māceklis izgāja ārā un devās uz kapu. Viņi abi skrēja reizē, tomēr šis otrais māceklis aizskrēja ātrāk un pie kapa nonāca pirmais. Pieliecies viņš ieraudzīja noliktus audeklus, bet iekšā negāja. Pēc tam, viņam sekodams, atnāca arī Sīmanis Pēteris un iegāja kapā, un redzēja noliktos audeklus un sviedrautu, kas bija uz Viņa galvas, noliktu nevis kopā ar audekliem, bet atsevišķi satītu vienā vietā. Tad arī otrais māceklis, kas pie kapa bija nonācis pirmais, iegāja iekšā un redzēja, un ieticēja. Jo līdz tam viņi vēl nebija sapratuši Rakstus, ka Kristum vajadzēja piecelties no miroņiem. Jņ 20, 1-9

Tajā laikā Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu. Bet rītausmā Viņš atkal atnāca uz svētnīcu. Un visi ļaudis gāja pie Viņa, un Viņš apsēdies mācīja tos. Te Rakstu zinātāji un farizeji atveda laulības pārkāpšanā pieķertu sievieti un, viņu nostādījuši vidū, sacīja Jēzum: “Mācītāj, šī sieviete ir tieši pieķerta laulības pārkāpšanā. Likumā Mozus mums ir pavēlējis tādas nomētāt ar akmeņiem. Bet ko Tu saki?” Taču viņi to jautāja, Jēzu pārbaudīdami, lai varētu Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus noliecās un rakstīja ar pirkstu uz zemes. Un, tā kā viņi nemitējās jautāt, Jēzus atliecās taisni un viņiem sacīja: “Kurš no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja uz zemes. To dzirdot, viņi cits pēc cita, sākot ar vecākajiem, sāka iet projām. Palika Jēzus viens pats un sieviete, kas stāvēja vidū. Tad, piecēlies taisni, Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kur viņi ir? Vai neviens tevi nepazudināja?” Viņa atbildēja: “Nē, Kungs, neviens.” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi netiesāju. Ej un negrēko vairs!” Jņ 8, 1–11

Tajā laikā atnāca daži ļaudis un pastāstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Jēzus, atbildot viņiem, sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija no visiem Galilejas ļaudīm lielākie grēcinieki, tāpēc ka viņiem tik daudz bija jācieš? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Vai arī tie astoņpadsmit, kuriem uzgāzās virsū Siloe tornis un viņus nosita, – vai jūs domājat, ka viņi bija lielāki grēcinieki nekā visi citi Jeruzalemes iedzīvotāji? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” Tad Viņš pastāstīja šo līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģeskoks, kas bija iestādīts viņa dārzā. Un viņš atnācis meklēja tajā augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja vīnadārza kopējam: “Lūk, jau trīs gadus es eju un meklēju augļus šajā vīģeskokā, un neatrodu. Tāpēc nocērt to! Kāpēc tas vēl lai izsūc zemi?” Bet viņš, atbildot tam, sacīja: “Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus. Varbūt tas turpmāk nesīs augļus; bet, ja ne, tad varēsi to nocirst.”” Lk 13, 1–9

Tajā laikā pie Jēzus nāca visi muitnieki un grēcinieki Viņā klausīties. Bet farizeji un Rakstu zinātāji kurnēja, sacīdami: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar viņiem ēd.”
Tad Viņš pastāstīja tiem šo līdzību, sacīdams: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: “Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas!” Un viņš sadalīja tiem mantu. Pēc dažām dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālām zemēm un tur izšķērdēja savu mantu, izlaidīgi dzīvodams.
Bet, kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads un viņš sāka ciest trūkumu. Viņš aizgāja un apmetās pie kāda šīs zemes iedzīvotāja, un tas viņu sūtīja savā tīrumā ganīt cūkas. Un viņš ilgojās remdēt izsalkumu ar pākstīm, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva.
Tad apdomājies viņš sacīja: “Cik daudziem mana tēva algādžiem ir maizes papilnam, bet es te mirstu badā! Es celšos, iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi un vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!”” Un piecēlies viņš gāja pie sava tēva.
Bet, kad viņš vēl bija tālu, viņu ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās, un, izsteidzies pretī, krita viņam ap kaklu, un viņu noskūpstīja. Bet dēls viņam sacīja: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: “Steigšus atnesiet vislabākās drēbes un apģērbiet viņu, uzvelciet viņam rokā gredzenu un kājās sandales! Atvediet nobarotu teļu un nokaujiet, un mēs ēdīsim un dzīrosim, jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.” Un viņi sāka līksmoties.
Bet vecākais dēls bija tīrumā. Un, nākdams atpakaļ un tuvodamies mājām, viņš izdzirdēja mūziku un dejas troksni. Pasaucis vienu no kalpiem, viņš jautāja, kas tas varētu būt. Tas viņam sacīja: “Ir pārnācis tavs brālis, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, tāpēc ka viņu ir veselu atguvis.”
Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad tēvs, izgājis ārā, sāka viņu lūgt. Bet tas atbildot sacīja savam tēvam: “Redzi, tik gadus es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu pavēli. Bet tu nekad man neiedevi ne kazlēnu, lai es varētu papriecāties ar saviem draugiem. Un, kad ir pārnācis šis tavs dēls, kurš tavu mantu ir izšķiedis ar netiklēm, tu viņa dēļ liki nokaut barotu teļu.” Bet tēvs atbildēja: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss manējais ir arī tavs. Bet vajadzēja dzīrot un priecāties, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.””
LK 15,1-3.11-32

Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā lūgties. Viņam lūdzoties, Viņa sejas izskats kļuva citāds un apģērbs tapa mirdzoši balts. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu. Tie bija Mozus un Elijs, kuri parādījās godībā un runāja par Viņa aiziešanu, kas Viņam būs jāpiepilda Jeruzalemē. Bet Pēterim un tiem, kas ar viņu bija kopā, uzmācās miegs. Uzmodušies tie ieraudzīja Viņa godību un divus vīrus, kas stāvēja pie Viņa. Un notika, ka, tiem attālinoties no Viņa, Pēteris sacīja Jēzum: “Mācītāj, mums ir labi šeit būt. Mēs uzcelsim trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Viņš nezināja pats, ko runā. Bet, viņam tā vēl runājot, parādījās mākonis un viņus apēnoja. Un tie izbijās, ieejot mākonī. Un no mākoņa atskanēja balss, kas sacīja: “Šis ir mans izredzētais Dēls; Viņu klausiet!” Un brīdī, kad atskanēja balss, Jēzus bija jau viens. Bet viņi klusēja un tajās dienās nevienam neko nestāstīja par to, ko bija redzējuši. Lk 9, 28b–36