Tajā laikā Jēzus nolēma doties uz Jeruzalemi un izsūtīja pirms sevis vēstnešus. Un viņi iedami iegāja kādā samariešu pilsētā, lai sagatavotu Viņam vietu. Bet tie Viņu neuzņēma, tādēļ ka Viņš bija ceļā uz Jeruzalemi. To redzot, Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis sacīja: “Kungs, vai gribi, ka mēs sakām, lai uguns nonāk no debesīm un viņus iznīcina?” Bet Viņš pagriezies viņus norāja. Un viņi aizgāja uz citu pilsētu. Un, tiem soļojot pa ceļu, kāds Viņam sacīja: “Es sekošu Tev, kurp vien Tu iesi.” Jēzus viņam atbildēja: “Lapsām ir alas, debesu putniem – ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur galvu nolikt.” Bet citam Viņš teica: “Seko man!” Bet tas atbildēja: “Kungs, atļauj man vispirms aiziet un apbedīt savu tēvu!” Un Jēzus viņam sacīja: “Ļauj mirušajiem apbedīt savus mirušos, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Un vēl cits teica: “Es sekošu Tev, Kungs, bet atļauj man vispirms atvadīties no tiem, kas ir mājās.” Jēzus viņam sacīja: “Neviens, kas, savu roku pielicis arklam, skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.”

Lk 9, 51–62

Tajā laikā, kad Jēzus vienatnē lūdzās un mācekļi bija ar Viņu, Viņš jautāja tiem, sacīdams: “Par ko ļaudis mani uzskata?” Viņi atbildēja un sacīja: “Par Jāni Kristītāju, bet citi par Eliju, bet vēl citi saka: esot uzcēlies viens no senajiem praviešiem.” Un Viņš tiem sacīja: “Bet par ko jūs mani uzskatāt?” Pēteris atbildēja: “Par Dieva Svaidīto.”

Un Viņš, stingri aizliegdams, tiem pavēlēja nevienam par to nestāstīt un sacīja: “Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest un būt vecāko un augsto priesteru, un Rakstu zinātāju atmestam un nonāvētam, bet trešajā dienā Viņš augšāmcelsies.” Pēc tam Viņš sacīja visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tas lai aizliedz pats sevi un ik dienas lai ņem savu krustu un seko Man! Jo, kas gribēs savu dvēseli izglābt, tas to pazaudēs, bet, kas savu dvēseli pazaudēs Manis dēļ, tas to izglābs.”

Lk 9, 18–24

Tajā laikā Jēzus devās uz pilsētu, vārdā Naima, un Viņam līdzi gāja Viņa mācekļi un daudz ļaužu. Un, kad Viņš tuvojās pilsētas vārtiem, tajā brīdī tika iznests ārā mirušais, kas bija vienīgais dēls savai mātei. Viņa bija atraitne, un no pilsētas viņai līdzi nāca daudz ļaužu. Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu un viņai sacīja: “Neraudi!” Un, piegājis klāt, Viņš pieskārās nestuvēm, un nesēji apstājās. Tad Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt. Un Jēzus viņu atdeva mātei. Bet visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū,” – un: “Dievs ir apmeklējis savu tautu.” Un šī ziņa par Viņu izplatījās pa visu Jūdeju un visu apkārtējo apvidu. Lk 7, 11–17

Tajā laikā Jēzus, pabeidzis runāt visus savus vārdus, iegāja Kafarnaumā. Bet kāda virsnieka kalps, kas tam bija dārgs, gulēja uz nāvi slims. Un tas, izdzirdējis par Jēzu, sūtīja pie Viņa jūdu vecākos, lūgdams Viņu nākt un izdziedināt šo kalpu. Un tie, atnākuši pie Jēzus, Viņu ļoti lūdza, sacīdami: “Viņš ir tā cienīgs, ka Tu viņam to izdarītu, jo viņš mīl mūsu tautu un viņš arī ir uzcēlis mums sinagogu.” Un Jēzus aizgāja viņiem līdzi. Bet, kad Viņš bija jau netālu no mājām, virsnieks sūtīja draugus Viņam pateikt: “Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu zem mana jumta. Tāpēc arī sevi es uzskatīju par necienīgu, lai ietu pie Tevis. Bet saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels. Jo arī man, lai gan esmu varai pakļauts cilvēks, ir padoti karavīri. Un es saku šim: “Ej!” – un viņš iet; un citam: “Nāc!” – un viņš nāk; un savam kalpam: “Dari to!” – un viņš dara.” To dzirdot, Jēzus izbrīnījās par viņu un, vērsdamies pie ļaudīm, kas sekoja Viņam, sacīja: “Es jums saku: tik lielu ticību Es pat Izraēlī neesmu atradis.” Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada slimo kalpu veselu.Lk 7, 1–10

Romiešu virsnieks, kura ticību Jēzus apbrīno un kura pazemīgos vārdus “Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu un mana dvēsele kļūs vesela” mēs izrunājam katras Svētās Mises laikā pirms Komūnijas pieņemšanas, šo ticību ieguva, izdzirdējis par Jēzu no citiem. Viņš nebija no tiem, kas centās izpatikt cilvēkiem, praktizēt ticību nevienam nezinot, pa klusām. Savā ticībā viņš iesaistīja tos, kas dzīvoja viņam apkārt: “jūdu vecākos”, “draugus”. Viņš sūtīja tos pie Jēzus, kurš bija iegājis pilsētā, kurā viņš dzīvoja. Tas bija žēlastības brīdis, kuru viņš nepalaida garām. Katra mūsu dzīves diena ir neatkārtojama. Dievs ir tuvu. Lūgsim šīs nedēļas laikā evaņģēlija virsnieka pazemību un dzīvās ticības žēlastību, lai mēs varētu iesaistīt Kungu mūsu un līdzcilvēku dzīvē, nebaidīties dalīties ar citiem tajā, kam ticam, kas dod mums spēku un prieku dzīvot.

Pēdējo vakariņu laikā Jēzus, pacēlis acis uz debesīm, lūdzās par saviem mācekļiem, sacīdams: “Svētais Tēvs, Es lūdzu ne tikai par viņiem, bet arī par tiem, kas viņu vārdu dēļ ticēs man; lai viņi visi ir viens, tāpat kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, tā ka pasaule ticētu, ka Tu mani sūtīji. Un godību, ko Tu man devi, Es devu viņiem, lai viņi būtu viens, kā mēs esam viens. Es viņos un Tu manī, lai viņi būtu pilnīgi vienoti, tā ka pasaule atzītu, ka Tu esi mani sūtījis un viņus esi mīlējis, tāpat kā mīlēji mani. Tēvs, Es vēlos, lai tie, kurus Tu man devi, būtu kopā ar mani tur, kur esmu Es, lai viņi redzētu manu godību, ko Tu man devi, jo mani mīlēji jau pirms pasaules radīšanas. Taisnīgais Tēvs! Pasaule Tevi nepazina, bet Es Tevi pazinu, un viņi atzina, ka Tu mani esi sūtījis. Un Tavu vārdu Es viņiem darīju zināmu un darīšu zināmu, lai mīlestība, ar kādu Tu mani mīlēji, būtu viņos un arī Es būtu viņos.” Jņ 17, 20–26

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kad atnāks Iepriecinātājs, ko Es jums atsūtīšu no Tēva, – Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, – Viņš dos liecību par mani. Bet arī jūs tāpat liecināsiet, jo esat ar mani jau no sākuma. Man vēl daudz kas jums sakāms, bet tagad jūs to vēl nespējat panest. Bet, kad atnāks Viņš – Patiesības Gars –, Viņš jūs ievedīs katrā patiesībā, jo Viņš nerunās pats no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un jums atklās nākamās lietas. Viņš mani pagodinās, jo no manējā paņems un jums pasludinās. Viss, kas Tēvam pieder, ir mans, tāpēc Es sacīju, ka paņems no manējā un jums pasludinās.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Jņ 15, 26–27; 16, 12–15

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim. Kas mani nemīl, tas nepildīs manus vārdus. Bet vārdi, kurus jūs dzirdat, nav mani, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis. To Es jums pateicu, uzturēdamies pie jums. Bet Iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs atsūtīs manā vārdā, jums iemācīs visu un atgādinās jums visu, ko Es jums sacīju. Es jums atstāju mieru, Es jums dodu savu mieru; ne tā, kā pasaule dod, Es jums dodu. Lai jūsu sirdis neuztraucas un lai nebīstas! Jūs dzirdējāt, ko Es jums sacīju: “Es aizeju un atkal nākšu pie jums.” Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs par mani ir lielāks. Un tagad Es jums to pateicu, pirms tas ir noticis, lai tad, kad tas notiks, jūs ticētu.” Jņ 14, 23–29