Tajā laikā daudz ļaužu gāja Jēzum līdzi. Un Viņš pagriezies sacīja viņiem: “Ja kāds nāk pie manis, bet neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus, un māsas, kā arī savu paša dvēseli, tas nevar būt mans māceklis. Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. Jo kurš gan no jums, gribēdams uzcelt torni, vispirms neapsēdīsies un neaprēķinās izdevumus, kas nepieciešami tā pabeigšanai? Citādi vēlāk, kad viņš būs ielicis pamatus, bet nespēs pabeigt, visi, kas to redzēs, sāks zoboties, sacīdami: “Šis cilvēks iesāka celt, bet nespēja pabeigt.” Vai arī kurš ķēniņš, kas domā iet karot pret citu ķēniņu, neapsēdīsies un vispirms neapsvērs, vai viņš varēs ar desmit tūkstošiem iziet pretī tam, kas ar divdesmit tūkstošiem nāk pret viņu? Citādi, tam vēl tālu esot, viņš sūtīs sūtņus, lai lūgtu mieru. Tā arī katrs no jums, kurš neatsakās no visa, kas viņam ir, nevar būt mans māceklis.”

Lk 14, 25–33

Jēzus pārsteidz. Nevienu nav jāmāca ienīst. Nekas nav tik dabisks, kā turēt ļaunu prātu, dusmīgi vērsties pret citiem. Ko Viņš īsti vēlējās pateikt? Jēzus redz cilvēku noskaņojumu, kuri Viņam seko. Tie ir cilvēki, kurus saista Jēzus personība, kuriem patīk baudīt svētku noskaņojumu, skaistas iniciatīvas, dziedināšanas, iepriecinājumus garīgajā dzīvē. Bet tas ir tikai pirmais līmenis. Viņš aicina iet dziļāk, uz pilnību. Lai pārietu nākamajā līmenī, ir jāsper nākamais solis – jākļūst par mācekli. Sekot Kristum, bet ne tikai skaistām lietām un noskaņojumam, nozīmē pieņemt savu krustu, savu iekšējo nabadzību. Bez tā ticības projekts izgāzīsies, tāpat kā torņa celšana bez finansējuma un kauja ar mazākiem spēkiem. Jēzus liek mācekļiem pie sirds, ka vienīgais pareizais aprēķins šajā ceļā ir atdot visu Dievam.

Svēto dzīve apgaismo Jēzus vārdus. Jaunpagodinātā svētā Māte Terēze ir mums dota kā bāka šajā ceļā, teica pāvests Francisks: “Šodien es jums dodu šīs zīmīgās Dievam veltītās sievietes tēlu, lai viņa ir jūsu svētuma modelis!” Īpaši vēršoties pie brīvprātīgajiem, pāvests uzsvēra, ka “sekošana Jēzum ir nopietns un tai pat laikā priecīgs darbs; tas pieprasa radikalitāti un drosmi, lai atpazītu Dievišķo Mācītāju visnabadzīgākajos un atstumtajos un kalpotu viņiem Jēzus mīlestības dēļ. ”.

Cilvēkus ļoti uzrunāja Mātes Terēzes smaids. Bet šo gaismu, ko viņa izstaroja, iekšēji pavadīja lielas ciešanas. Brīžiem Māte Terēze sacīja Dievam: “Es zinu, ka Tu mani mīli, bet Tu man vairs nedod pat vismazāko zīmi. Esmu gatava pat nokāpt ellē, lai tikai Tevi iepriecinātu”. Priesterim, kas zināja par šo gara nakti, viņa skaidroja, ka tas ir tāpat kā spēle paslēpēs, ko mamma spēlē ar bērnu. Paslēpusies viņa gaida, bērns viņu meklē, paliek nemierīgs un beidzot nepacietīgs sauc: “Mamma, kur tu esi?” Pēc tam viņš izplūst asarās, joprojām neatrodot mammu. Beigu beigās māte iznāk ārā un saka: “Mans bērns, lūk, esmu šeit!” Tāpat man darīja Jēzus vairāku gadu garumā. Visbeidzot, Viņš man teica: “Bet, Terēze, tu taču zini, ka mēs vienmēr esam kopā”. Šī sajūta, ka Dievs ir tālu, ka Dievs klusē, pierādīja viņas uzticību arī iekšēja sausuma laikā, kas turpinājās piecus gadus desmitus, arī tumšajās dienās, situācijās, kad viņa nesaņēma nekādas atbildes. Tas bija viņas krusts. Šādā stāvoklī viņa paļāvīgi sacīja Jēzum: “Tevis dēļ, Jēzu, un kopā ar Tevi, Jēzu!”

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā notika, ka Jēzus sabatā iegāja kāda farizeju priekšnieka namā ieturēt maltīti, un tie Viņu novēroja. Un Viņš tiem pastāstīja līdzību, kad bija redzējis, kā viņi sev izmeklēja pirmās vietas. Viņš tiem sacīja: “Ja tevi kāds ieaicinās kāzās, tad nesēdies pirmajā vietā, lai gadījumā viņš nebūtu ieaicinājis cienīgāku par tevi un atnācis tas, kas jūs abus ielūdza, neteiktu tev: “Dod šim vietu!” Un tad tev ar kaunu būs jāieņem pēdējā vieta. Bet, kad būsi ieaicināts, tad ej un apsēdies pēdējā vietā, lai atnācis tas, kas tevi ieaicināja, sacītu tev: “Draugs, virzies augstāk!” Tad tev būs gods visu galda biedru priekšā. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” Bet tam, kas Jēzu bija ielūdzis, Viņš sacīja: “Ja tu sarīko pusdienas vai vakariņas, neaicini savus draugus, nedz savus brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, lai gadījumā arī tevi viņi kādreiz neielūdz, un tad tu būsi saņēmis atlīdzību. Bet, ja tu rīko mielastu, aicini nabagus, kroplus, klibus un aklus! Un svētīgs tu būsi, jo viņiem nav, ar ko tev atlīdzināt. Un tev tiks atlīdzināts, kad taisnīgie augšāmcelsies.”

Lk 14, 1.7–14

Lūkass lakoniski raksturo farizeju priekšnieka nama viesu attieksmi pret Jēzu – “tie viņu novēroja”. No citām evaņģēlija vietām mēs zinām, ka šāda attieksme sekmēja Jēzus tiesāšanu no reliģisko vadoņu puses. Kad draugi vai ģimenes locekļi sāk viens otru novērot, parasti tas beidzas ar līdzcilvēku analīzi un “jauniem atklājumiem” par viņu nepatiesumu, un tas nozīmē draudzības beigas. Māte Terēze trāpīgi atzina: “Ja mēs tiesāsim cilvēkus, mums nepietiks laika viņus mīlēt”.

Bet tas, kurš novēro, savukārt pats tiek novērots. Kristus, redzot, kā viesi sev izmeklē pirmās vietas, atklāj viņu sirds domas. Šodien, tāpat kā Kristus laikā, ir stipras alkas ieņemt pirmo vietu, būt par līderiem. Tas prasa iegūt sirds gudrību. Pirmais solis šajā ceļā ir paklausība. Ne velti tautas gudrība saka: “Gribi būt priekšnieks, iemācies paklausīt.”

Atplēst furunkulu un ļaut iziet strutām ir sāpīgi. Tā ir žēlsirdība, kas Kristu mudina atklāt dvēseles slimību. Viņš vēlas ievirzīt mani pazemības ceļā. Tā ir Svētā Gara gaisma, ja nepatīkamas situācijas un citu aizrādījumi atklāj patieso manas sirds stāvokli. Tie ir mani īstie labdari, caur kuriem Kungs vēlas mani dziedināt no lepnības, godkāres, sāncensības. Pazemība ir zelta atslēdziņa gara dzīvei un mieram starp līdzcilvēkiem.

Lai Dieva Vārds, ko dzirdējām šodien, baro mūsu dvēseles visu nedēļu. Centīsimies ieviest dzīvē to, ko dzirdējām – izvēlēsimies pazemīgas lietas, apslēptas citu acīm. “Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”

Un lai Kunga apsolījums par Dieva atalgojumu, “kad taisnīgie augšāmcelsies”, pavada manas sirds domas nākamajā nedēļā, darot labu bez aprēķina, nesavtīgi, pat negaidot pateicību. Vai Dievs mūs nav dāsni apdāvinājis ar savu svētību, ko varam dot tālāk?

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus mācīdams gāja caur pilsētām un ciemiem, turpinādams savu ceļu uz Jeruzalemi.

Un kāds Viņam jautāja: “Kungs, vai tikai nedaudzi tiks izpestīti?” Viņš sacīja tiem: “Pūlieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo daudzi, Es jums saku, gribēs ieiet un nevarēs.

Jo, kad namatēvs būs piecēlies un aizslēdzis durvis, un jūs, ārā stāvot, sāksiet pie durvīm klauvēt, sacīdami: “Kungs, atver mums!” – tad viņš atbildot jums sacīs: “Es nezinu, no kurienes jūs esat.” Tad jūs sāksiet runāt: “Mēs kopā ar tevi ēdām un dzērām, un tu mācīji mūsu ielās.” Bet viņš jums sacīs: “Es nezinu, no kurienes jūs esat. Atkāpieties nost no manis jūs visi, ļauna darītāji!” Tur būs raudāšana un zobu griešana, kad ieraudzīsiet Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu, un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi – izmestus ārā. Un nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietas Dieva valstībā.

Un, lūk, ir pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie.”

Lk 13, 22–30

Anonīma mācekļa jautājums par to, cik daudzi tiks izpestīti, tikpat labi ir mūsu jautājums. Tas rodas spontāni, redzot savus dzērājus kaimiņus, savu izlaidībā dzīvojošo kolēģi, savu tukšo draudzes baznīcu... Jēzus neatbild uz jautājumu tieši: cik izglābsies, bet – kādā veidā iegūt pestīšanu. Viņš pievērš mācekļa uzmanību paša sirdij. Vai tu esi kristietis tikai vārda pēc, vai patiesi, no sirds? Celies no sava kūtruma un sāc iet cauri šaurajiem vārtiem. Tas ir ceļš, kas ārēji ir grūts, bet iekšēji sniedz prieku un nostiprina dvēseli labajā. Lūk, Kristus tevi aicina iet pilnības ceļu, tāpēc mums jāķeras pie grūta darba: uzvarēt vēlmi pastāvīgi izdabāt savai gribai. Mums jāiemācās sevi vajāt, jo, kā raksta Tits Kolianders, apkopojot Austrumu baznīcas garīgās dzīves tradīciju, “kamēr tu augstu vērtēsi sevi, tu nekad nesapratīsi, kas patiešām ir vērtīgs; ja tu neatsakies no savas brīvības, tu nevari iegūt īsto brīvību, kur valda tikai viena griba... Mūsu gribas ievirze ir sagrozīta. Kopš grēka krišanas mūsu griba tiecas piepildīt vienīgi sava “es” pamudinājumus. Lūk, tādēļ mūsu cīņa ir vērsta pret mūsu pašu gribu kā tādu. Un jācīnās nepārtraukti un nepagurstoši. Gribi kaut ko pajautāt – nejautā. Gribi izdzert divas kafijas tases – dzer tikai vienu. Gribi paskatīties pulkstenī – neskaties. Gribi izsmēķēt cigareti – atliec vai labāk vispār nesmēķē. Gribi aiziet ciemos – paliec mājās. Tas arī ir “vajāt sevi”. Tā ar Dieva palīdzību mēs iegrožosim savu gribu” (“Askēzes ceļš”).

Jēzus zina, ka Svētais Gars neredzami darbojas cilvēku sirdīs, radot viņos ilgas pēc Dieva, tāpēc “nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietas Dieva valstībā.” Tie būs cilvēki, gan no tālām zemēm, varbūt pašreizējie imigranti, gan arī no eksistenciālām nomalēm, sociāli atstumtie, grēkā kritušie... Viņa žēlsirdības durvis nav aizvērtas nevienam. Mums vēl ir laiks. Nepaliksim ārpusē.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā kāds no ļaužu pulka sacīja Jēzum: “Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā!” Bet Viņš tam atbildēja: “Cilvēk, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” Tad Viņš tiem sacīja: “Pielūkojiet un sargieties no jebkādas mantkārības, jo pat tad, ja kādam visa ir papilnam, viņa dzīve nav atkarīga no viņa mantas.” Un Jēzus pastāstīja viņiem līdzību, sacīdams: “Kāda bagāta cilvēka tīrums deva labu ražu. Un viņš sevī domāja, sacīdams: “Ko lai es daru, jo man nav, kur novietot savu ražu?” Un viņš sacīja: “Es darīšu tā: nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visus kviešus un visu savu mantu. Un es sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev mantas piekrāts ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un dzīro!” Bet Dievs sacīja viņam: “Tu, neprātīgais! Šajā naktī tavu dvēseli atprasīs no tevis, un kam paliks tas, ko tu sakrāji?” Tā iet tam, kas krāj sev mantu, bet nav bagāts pie Dieva.” Lk 12, 13–21

Vai bagātais vīrs no šīs līdzības nav savā ziņā laimīgā mūsdienu cilvēka ikona? Vai šāda laimīga cilvēka tēlu neesmu padarījis par savu arī es: pārticis, savu materiālo labklājību nodrošinājis cilvēks, kas var bezrūpīgi dzīvot savam priekam. Vai es par to nesapņoju, netiecos un neieguldu šajā sapnī visu savu sirdi un enerģiju?

Mums par pārsteigumu šādu cilvēku Jēzus nosauc par “neprātīgu”. Pāvests Francisks, uzrunājot jauniešus Pasaules Jauniešu dienās Krakovā, to nosauca par bīstamu un grūti atklājamu dvēseles paralīzi, ko atzīt maksā ļoti daudz. Šī paralīze pārņem tad, kad sajaucam laimīgu dzīvi ar ērtu dīvānu, kas mums palīdz “justies ērti, mierīgi, lielā drošībā... tāds dīvāns, kas nodrošina pret jebkurām sāpēm un bailēm. Tāds dīvāns, kas mums liek noslēgties mājās, prom no pūlēm un uztraukumiem. Tā ir klusā paralīze, kas mūs var visvairāk sabojāt, kas visvairāk var sabojāt jauniešus.” Komforts, par kuru sapņojam, un pilnīga savas dzīves kontrole “lēnām, nemaz nemanot, mūs iemidzina, apdullina, dara par cilvēkiem ar tukšu, stiklainu skatienu... Bet patiesība ir pavisam cita: mēs esam šajā pasaulē nevis tāpēc, lai veģetētu un ērti pavadītu dzīvi uz dīvāna, kas mūs iemidzina, bet gluži pretēji – esam atnākuši uz šo pasauli, lai atstātu pēdas”.

Jēzus ceļ augšup mūsu skatienu un rāda citu laimīga cilvēka ikonu: laimīgs ir tas, kurš “bagāts pie Dievs”, kas pieaug Dievā. Pārbaudes akmens jauna veida garīgajai bagātībai ir nevis cilvēka garīgā pieredze, izlasītās garīgās literatūras daudzums, zināšanas par garīgo dzīvi, bet gan kalpošana, pazemīga kalpošana tuvākajam.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā kāds Likuma zinātājs, gribēdams Jēzu pārbaudīt, piecēlās un sacīja: “Mācītāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi?” Jēzus viņam atbildēja: “Kas ir rakstīts Likumā? Kā tu lasi?” Un viņš atbildot sacīja: “Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli un visiem saviem spēkiem, un ar visu savu prātu, un savu tuvāko – kā sevi pašu.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Tu pareizi atbildēji. Dari tā, un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams sevi attaisnot, jautāja Jēzum: “Bet kas tad ir mans tuvākais?” Jēzus, uz to atbildot, sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie viņu ne tikai aplaupīja, bet arī ievainoja un, pametuši pusdzīvu, aizgāja. Pa to pašu ceļu gadījās iet priesterim. Tas viņu redzēja, bet pagāja garām. Tāpat arī levīts, būdams tās vietas tuvumā un redzēdams viņu, aizgāja garām. Bet kāds samarietis, atrazdamies ceļā, gāja viņam garām un, to ieraudzījis, iežēlojās, piegāja viņam klāt un pārsēja viņa brūces, ieliedams tajās eļļu un vīnu. Tad, uzcēlis viņu uz sava jājamlopa, aizveda uz mājvietu un to apkopa. Nākamajā dienā viņš izņēma divus denārijus un deva mājvietas saimniekam, sacīdams: “Apkop viņu, un, ja būsi vēl ko izdevis, es, atpakaļ iedams, tev to atdošu.” Kurš no šiem trim tev liekas tuvākais tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Viņš atbildēja: “Tas, kurš parādīja viņam žēlsirdību.” Tad Jēzus sacīja: “Ej un dari tu tāpat!” Lk 10, 25–37

Tajā laikā Jēzus nonāca kādā ciematā, un kāda sieviete, vārdā Marta, Viņu uzņēma. Viņai bija māsa, vārdā Marija, kas, apsēdusies pie Kunga kājām, klausījās Viņa runā. Bet Marta nopūlējās ar dažādiem pakalpojumiem. Tad viņa pienāca un sacīja: “Kungs, vai Tev nerūp, ka mana māsa ir atstājusi mani vienu piekalpot? Tāpēc saki viņai, lai viņa man palīdz!” Un Kungs atbildot sacīja viņai: “Marta, Marta, tu rūpējies un uztraucies par daudzām lietām, bet tikai viena ir nepieciešama. Marija izvēlējās sev labāko daļu, kas viņai netiks atņemta.”

Tajā laikā Kungs norīkoja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja viņus pa diviem sev pa priekšu uz visām pilsētām un vietām, kur Viņš bija nodomājis iet. Un Viņš tiem sacīja: “Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā. Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Nenesiet līdzi nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un ceļā nevienu nesveiciniet. Ikvienā mājā, kur jūs ieiesiet, sakiet vispirms: “Miers šim namam!” Un, ja tur būs miera bērns, jūsu miers pie viņa paliks, bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums atpakaļ. Tajā pašā mājā palieciet un ēdiet, un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs. Nestaigājiet no mājas uz māju. Ikvienā pilsētā, kurā jūs ieiesiet un kur jūs uzņems, ēdiet to, ko jums liks priekšā, un dziediniet slimos, kas tur ir, un sakiet viņiem: “Dieva valstība ir tuvu pie jums!” Bet, ja jūs ieiesiet kādā pilsētā un jūs neuzņems, tad, iziedami tās ielās, sakiet: “Pat putekļus, kas pielipuši mums pie kājām no jūsu pilsētas, mēs nokratām uz jums. Tomēr to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu.” Es jums saku, ka Sodomai būs vieglāk tajā dienā nekā šai pilsētai.” Septiņdesmit divi atgriezās, ar prieku sacīdami: “Kungs, Tavā vārdā pat ļaunie gari mums paklausa.” Un Viņš tiem sacīja: “Es redzēju sātanu krītam kā zibeni no debesīm. Lūk, Es jums devu varu staigāt pār čūskām un skorpioniem, un pār katru ienaidnieka spēku; un nekas jums nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Lk 10, 1–12. 17–20