Tajā laikā, kad daži runāja par svētnīcu, ka tā esot izgreznota ar skaistiem akmeņiem un dāvanām, Jēzus sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs redzat, nepaliks pāri ne akmens uz akmens, kas netiktu nopostīts.” Bet tie Viņam jautāja, sacīdami: “Mācītāj, kad tas notiks? Un kāda zīme būs, kad tas sāks izpildīties?” Viņš atbildēja: “Pielūkojiet, lai jūs netiktu pievilti, jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: “Es esmu,” – un: “Laiks ir pienācis. “Tāpēc nesekojiet viņiem! Bet, kad dzirdēsiet par kariem un nemieriem, nebīstieties, jo tam iepriekš jānotiek, tomēr tūlīt beigas nebūs.” Un Viņš tiem sacīja: “Tauta sacelsies pret tautu, un valsts – pret valsti. Un būs stipras zemestrīces un vietām bads un mēris, un šausmīgas parādības, un lielas zīmes pie debesīm. Bet pirms visa tā viņi pacels pret jums savas rokas un jūs vajās, nododot jūs sinagogām un cietumiem. Un jūs mana vārda dēļ tiksiet vilkti ķēniņu un pārvaldnieku priekšā. Bet tas notiks, lai jūs varētu dot liecību. Tāpēc apņemieties savā sirdī, ka jūs iepriekš nedomāsiet, kādā veidā atbildēsiet. Jo Es jums došu valodu un gudrību, kurai visi jūsu pretinieki nespēs runāt pretī, nedz iebilst. Bet jūs nodos pat vecāki un brāļi, un radinieki, un draugi un dažus no jums nonāvēs. Un mana vārda dēļ visi jūs ienīdīs. Tomēr pat mats nepazudīs no jūsu galvas. Savā pacietībā jūs iemantosiet savu dvēseli.

Lk 21, 5–19

Šķiet, ka šis evaņģēlija fragments apraksta to, kas notiek šodien: zemestrīces, kari, izdemolētas mājas un baznīcas, vardarbība un vajāšanas. Nekas nav palicis stabils, viss ir nedrošs, cilvēki, sabiedrība, sociālās struktūras palikušas “šķidras”. Šī nedrošība paralizē. Kas paliek, kam ir vērtība dzīvē? Uz ko paļauties, kur balstīt savu cerību?

Dieva Vārds šodien runā par pēdējiem laikiem. Pēdējie laiki Bībeles valodā ir laiki, kad Dievs nāks izpildīt visus savus apsolījumus un valdīt, tāpēc daba līksmo “Lai šalc jūra un viss, kas to piepilda, / pasaule un tie, kas to apdzīvo! / Upes lai plaukšķina rokām, / reizē lai līksmojas kalni Kunga vaiga priekšā, / jo Viņš nāk, lai tiesātu zemi. / Pasauli Viņš tiesās pēc taisnības / un tautas – pēc patiesības” (Ps 98). Kopš Jēzus atnākšanas, Viņa nāves un augšāmcelšanās mēs dzīvojam pēdējos laikos, kad ir atvērta Dieva žēlsirdības sirds.

Jēzus aicina nebaidīties, bet paļauties, jo Viņš ir ar mums katru dienu līdz pat pasaules beigām. Vienīgais, ko Viņš no mums prasa, ir – pastāvēt ticībā un paļauties. Lai šī drošā cerība uz Viņu mūs mudina nedzīvot baiļu paralizētiem un ierāvušamies sevī. Pārbaudījumi, kuriem ejam cauri, ir vienreizēja iespēja parādīt savu mīlestību un cerību uz Dievu. Laiks skrien ātri, nekavēsimies darīt labu.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā pie Jēzus piegāja daži no saducejiem, kuri noliedz augšāmcelšanos, un Viņam jautāja, sacīdami: “Mācītāj, Mozus mums ir uzrakstījis: ja kādam nomirst brālis, kam ir sieva, bet nav bērnu, tad lai to par sievu ņem viņa brālis un rada savam brālim pēcnācējus. Un tā bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un nomira bez bērniem; arī otrais un trešais viņu apprecēja, un tāpat visi septiņi un, neatstājuši bērnus, nomira. Beidzot nomira arī sieviete. Tad nu augšāmceļoties kuram no viņiem šī sieviete būs sieva? Jo taču visiem septiņiem viņa bija sieva.” Un Jēzus viņiem atbildēja: “Šīs pasaules bērni precas un iziet pie vīra. Bet tie, kas tiks atzīti par augšāmcelšanās un nākamās pasaules cienīgiem, nedz precēsies, nedz sievas ņems. Jo nomirt viņi vairs nevar, tādēļ ka ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās dalībnieki. Bet, ka mirušie augšāmceļas, uz to norādīja arī Mozus vietā par ērkšķu krūmu, tā kā Kungu viņš nosauc par “Ābrahama Dievu un Īzāka Dievu, un Jēkaba Dievu”. Un Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo.”

Lk 20, 27–38

Pienāks brīdis, kad šīs pasaules iekārta pāries, tad ieraudzīsim vaigu vaigā Kungu, kuram ticam, Viņu neredzēdami, un kuru mīlam. Tad izgaisīs mūsu pārāk cilvēciskie priekšstati par Dievu, kuru izveidojam pēc mūsu tēla un līdzības, tad sapratīsim, ka dzīve tajā pusē nav šīs pasaules dzīves turpinājums, bet ieiešana dzīves pilnībā, dalība augšāmcelšanās godībā. Tad stāsimies Dieva žēlsirdīgās tiesas priekšā. Tā nebūs tribunāla tiesa ar vārdiem, ar apsūdzības sarakstiem, aizstāvēšanos, savas nevainības pierādīšanu. Nē, tā būs tiesa dvēseles līmenī, kad vienā mirklī Dieva gaismā sapratīsim, vai mūsu dvēsele ir maza un sīciņa, kas ir tālu no atbilstības Kristus pilnībai, un dzīves laikā izniekojām laiku tukšībām, vai arī esam izpildījuši uzdevumu un izaugam līdz Kristus pacietībai un briedumam. Dievs mūs ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Dieva tēlu cilvēkā nevar iznīcināt neviens grēks, bet atgūt grēka dēļ zaudētu līdzību ir mūsu dzīves uzdevums. Šīs līdzības atgūšana ir pieaugšana tikumos, kad, vingrinādamies katru dienu, ar Svētā Gara palīdzību iemācāmies viegli darīt labu. “Tas, kas veselība ir dzīvai miesai, dvēselei ir tikumi”, rakstīja Baznīcas tēvi. Līdzība Kristum ir cilvēka dzīves piepildījuma norma. Tam mēs tikām radīti, tāpat kā ozolzīle radīta kļūt par ozolu. Normāla un dabiska cilvēka dzīve ir dzīve Kristū, bet līdzības iegūšana Viņam ir cilvēka dzīves uzdevums, kurš sasniedz savu piepildījumu augšāmcelšanās dienā.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā, iegājis Jērikā, Jēzus gāja tai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Zahejs, muitnieku priekšnieks un bagāts vīrs. Viņš gribēja redzēt Jēzu, kas Viņš ir, bet aiz ļaužu pulka nevarēja, jo bija maza auguma. Un, aizskrējis uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai varētu Viņu saskatīt, jo tur Viņam vajadzēja iet garām. Jēzus, tajā vietā nonācis un paskatījies uz augšu, viņam sacīja: “Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāapstājas tavā namā.” Un tas steidzīgi nokāpa zemē un ar prieku Viņu uzņēma. Bet, to redzot, visi kurnēja, sacīdami: “Viņš ir iegriezies pie grēcinieka!” Bet Zahejs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi savas mantas es atdodu nabagiem un, ja kādu esmu apkrāpis, tam atdošu četrkārtīgi.” Bet Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam ir nākusi pestīšana, tādēļ ka arī viņš ir Ābrahama dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt to, kas bija pazudis.”

Lk 19, 1–10

Cik smieklīgi vajadzēja izskatīties Zahejam sikomores koka zaros Jērikas iedzīvotājiem. Kā tik svarīgs cilvēks, muitnieku priekšnieks, kas sadarbojās ar romiešu okupantu varu un kļuva cinisks, izspiežot nodokļus no savējiem tautiešiem, varēja sevi tā izblamēt: uzrāpties kokā līdzīgi ielas bērneļiem!?

Baiļu pilna doma – “ko citi teiks par mani?” – var paralizēt ceļā pie Dieva. Viltus kauns izskatīties smieklīgam, ja neticīgie draugi vai kolēģi pamanīs mani baznīcā vai kādā Alfas kursā, vai vienkārši dievbijīgi nometamies ceļos, vai arī bailes tikt nosauktam par fanātiķi, ja citi uzzinās, ka katru dienu piedalos Svētajā Misē, var būt par lielu šķēršļi “ar prieku uzņemt Jēzu”.

Svētie mums rāda piemēru, ka drīzāk vajag kaunēties no grēka darīt tā, kā visi, nekā no dzīvas ticības. Svētā Bernadete Subirū zināja, ko nozīmē iegūt “trakās” iesauku pēc tam, kad pēc Dievmātes pavēles devītajā parādīšanas reizē Lurdā 1858. gada 25. februārī cilvēku pūļa priekšā noskūpstīja zemi un ēda grotas tuvumā augošo zāli, bet citā reizē gandarīšanas nolūkā rāpoja uz ceļiem. “Tas ir par grēcinieku atgriešanos”, viņa vienkārši skaidroja citiem savu neizprotamo rīcību.

Jēzus zina tavu vārdu un ilgas pēc tikšanās ar Viņu. Viņš gaidīs tevi pie tava sikomores koka.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā dažiem, kas sevi uzskatīja par taisnīgiem un nievāja citus, Jēzus pastāstīja šo līdzību: “Divi cilvēki iegāja svētnīcā lūgties. Viens bija farizejs, un otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un pie sevis lūdzās tā: “Dievs, es Tev pateicos, ka neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, krāpnieki, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divas reizes nedēļā, dodu desmito daļu no visa, kas man ir.” Bet muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās ne acis pacelt uz debesīm, bet sita sev krūtīs, sacīdams: “Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam!” Es jums saku: šis aizgāja uz mājām attaisnots, bet otrs ne, jo ikviens, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.

Lk 18, 9–14

Grūti ir izārstēties no farizejisma slimības. Svētajam Siluānam, kuru arī pēc Svētā Gara saņemšanas nomocīja ļaunas domas, Kungs deva spēcīgas zāles: “Turi savu prātu ellē un nekrīti izmisumā”. Tāpēc svētais pamudina atcerēties un raudāt par jau piedotiem grēkiem, lai dvēseli neatstāj svētlaimīgā nožēla, kas dvēseli dara pazemīgu un pievelk Svētā Gara mieru. Pazīt savu niecību nozīmē “turēt prātu ellē”, bet “nekrist izmisumā” nozīmē pazīt neizmērojamo Dieva žēlsirdību.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā apustuļi sacīja Kungam: “Pavairo mūsu ticību!” Bet Kungs sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: “Izraujies ar saknēm un pārstādies jūrā!” – un tas jums paklausītu. Un kurš no jums, kam ir kalps, kas ar vai gana, tam sacīs, kad tas atgriežas no tīruma: “Tūlīt nāc un sēdies pie galda”? Vai tad viņš tam drīzāk neteiks: “Sagatavo man vakariņas, apjozies un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu, un pēc tam paēdīsi un padzersi tu”? Vai tad viņš pateicas šim kalpam, ka tas izpilda to, kas bija pavēlēts? Tāpat arī jūs sakiet, kad būsiet izdarījuši visu, kas jums pavēlēts: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums vajadzēja darīt.””

Lk 17, 5–10

Šīs svētdienas evaņģēlija pārdomām piedāvāju fragmentu no pāvesta Franciska sprediķa, ko viņš teica Jaunavas Marijas Bezvainīgai Ieņemšanai veltītajā katoļu baznīcā Azerbaidžānā, Baku pilsētā, iedrošinot sešus priesterus, kas kalpo šajā valstī, sv. Mātes Terēzes no Kalkutas māsas un dažus simtus ticīgo:

Nav viegli saglabāt dzīvu ticību. Tāpēc apustuļi prasa Kungam: “Pavairo mūsu ticību!”. Tas ir labs lūgums, tā ir lūgšana, ko arī mēs varam prasīt Dievam katru dienu. Bet dievišķā atbilde ir pārsteidzoša, Viņš jautājumu apgriež otrādi: “Ja jums būtu ticība...”. Tas ir Viņš, kas prasa, lai mums ir ticība. Jo ticību, kas ir Dieva dāvana, mums ir jāizkopj. Tas nav maģisks spēks, kas nonāk no debesīm, tas nav “pūrs”, ko saņem reizi par visām reizēm, un tā pat nav supervara, kas atrisina visas dzīves problēmas. Tāpēc ka ticība, kas varētu apmierināt visas mūsu vajadzības, būtu vienkārši egoistiska ticība, kuras centrā atrastos mēs paši. Nevajag sajaukt ticību ar labsajūtu vai garīgu iepriecinājumu, jo mums ir mazliet miera sirdī. Ticība ir zelta pavediens, kas mūs saista ar Kungu, tīrais prieks būt kopā ar Viņu, būt Viņam noderīgiem; ticība ir dāvana, kas ir visas dzīves vērta un kas nes arī augļus, ja mēs no savas puses iesaistāmies. Un kas ir tas, ko mēs varam darīt? Jēzus mums ļauj noprast, ka tā ir kalpošana. Tiešām, pēc vārdiem par ticības varenību Kungs runā par kalpošanu. Ticību un kalpošanu nevar atdalīt vienu no otra, gluži otrādi, tie ir savstarpēji savienoti, sasieti kopā... Kad ticība tiek saistīta ar kalpošanu, sirds paliek atvērta un jauna un priecājas, darot labu. Tādā gadījumā, kā Jēzus saka Evaņģēlijā, ticība kļūst varena un dara brīnumlietas. Ja ticība dodas pa šo ceļu, tad tā nobriest un kļūst stipra, ar nosacījumu, ka paliek vienota ar kalpošanu.

Sagatavoja pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus pastāstīja saviem mācekļiem līdzību, ka vajag vienmēr lūgties un nepagurt, sacīdams: “Kādā pilsētā dzīvoja kāds tiesnesis, kas nebijās Dieva un nerēķinājās ar cilvēkiem. Bet šajā pilsētā bija atraitne, kas nāca pie viņa, sacīdama: “Aizstāvi mani mana pretinieka priekšā!” Viņš ilgu laiku negribēja, bet pēc tam pats sevī sacīja: “Kaut arī es nebīstos Dieva un nerēķinos ar cilvēkiem, tomēr, tā kā šī atraitne ir uzbāzīga, es viņu aizstāvēšu, lai viņa beigās atnākusi nesāktu mani sist.” Un Kungs sacīja: “Ieklausieties, ko nekrietnais tiesnesis saka. Bet Dievs? Vai Viņš neaizstāvēs savus izvēlētos, kas dienu un nakti sauc uz Viņu, un vai ar viņiem vilcināsies? Es jums saku: Viņš tos ātri ņems savā aizstāvībā. Bet ko domā, vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?”

Lk 18, 1–8

Jēzus bieži mācīja par lūgšanu.

Katrs ticīgais ir pieredzējis uz savas ādas, ka ne uz visām viņa lūgšanām ir atbilde. Brīžiem šķiet, ka tu zvani, bet tajā debesu galā neviens neceļ klausuli vai nedzird tavu zvanu, tāpēc sirdī rodas mazdūšība. Šo atziņu pavada sajūta, ka esi pamests viens pats dzīves likstu priekšā, kā atraitne no evaņģēlija, kurai nav neviena aizstāvja. Bet nē, tu neesi viens pats! Jēzus māca, ka nevajag zaudēt drosmi: Dievs tevi dzird! Viņš vēlas, lai Viņa bērni sauc uz viņu “dienu un nakti”, jo pat tad, kad viņi neiegūst vēlamo rezultātu, sirds kļūst vienota ar Dievu, ar Viņa gribu, un sirdī dzimst paļāvība. Svarīgi, lai mūsu lūgšana ir brīva no liekulības, lai lūgšanu pavada piepūle iet atgriešanās ceļu.

 

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā pie Jēzus nāca visi muitnieki un grēcinieki Viņā klausīties. Bet farizeji un Rakstu zinātāji kurnēja, sacīdami: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar viņiem ēd.” Tad Viņš pastāstīja tiem šo līdzību, sacīdams: “Kurš no jums, kam ir simts avju, bet viena no tām pazudusi, neatstās deviņdesmit deviņas tuksnesī un neies pēc tās, kas ir pazudusi, kamēr to atradīs? Atradis viņš to ar prieku ceļ sev uz pleciem un, pārnācis mājās, sasauc savus draugus un kaimiņus, sacīdams viņiem: “Priecājieties līdz ar mani, jo es atradu savu avi, kas bija pazudusi.” Es jums saku – tāpat arī Debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņ­desmit deviņiem taisnīgajiem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai atkal: kura gan sieviete, kam ir desmit drahmas, pazaudējusi vienu drahmu, neaizdedz sveci, neizslauka māju un rūpīgi nemeklē, kamēr atrod? Un, to atradusi, viņa sasauc draudzenes un kaimiņienes, sacīdama: “Priecājieties līdz ar mani, jo es atradu drahmu, kuru biju pazaudējusi.” Tāpēc Es jums saku: Dieva eņģeļiem ir prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” Un tad Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: “Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas.” Un viņš sadalīja tiem mantu. Pēc dažām dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālām zemēm un tur izšķērdēja savu mantu, izlaidīgi dzīvodams. Bet, kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads un viņš sāka ciest trūkumu. Viņš aizgāja un apmetās pie kāda šīs zemes iedzīvotāja, un tas viņu sūtīja savā tīrumā ganīt cūkas. Un viņš ilgojās remdināt izsalkumu ar pākstīm, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva. Tad apdomājies viņš sacīja: “Cik daudziem mana tēva algādžiem ir maizes papilnam, bet es te mirstu badā! Es celšos, iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi un vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!” Un piecēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, kad viņš vēl bija tālu, to ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās, un, izsteidzies pretī, krita viņam ap kaklu un viņu noskūpstīja. Bet dēls viņam sacīja: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: “Steigšus atnesiet vislabākās drēbes un apģērbiet viņu, uzvelciet viņam rokā gredzenu un kājās sandales! Atvediet nobarotu teļu un nokaujiet, un mēs ēdīsim un dzīrosim, jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.” Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija tīrumā. Un, nākdams atpakaļ un tuvodamies mājām, viņš izdzirdēja mūziku un dejas troksni. Pasaucis vienu no kalpiem, viņš jautāja, kas tas varētu būt. Tas viņam sacīja: “Ir pārnācis tavs brālis, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, tādēļ ka viņu ir veselu atguvis.” Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs, izgājis ārā, sāka viņu lūgt. Bet tas atbildot sacīja savam tēvam: “Redzi, tik gadus es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu pavēli. Bet tu nekad man neiedevi ne kazlēnu, lai es varētu papriecāties ar saviem draugiem. Un, kad ir pārnācis šis tavs dēls, kas tavu mantu ir izšķiedis ar netiklēm, tu viņa dēļ liki nokaut barotu teļu.” Bet tēvs tam atbildēja: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss manējais ir arī tavs. Bet vajadzēja dzīrot un priecāties, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.””

Lk 15, 1–32

Šīs svētdienas evaņģēlijs ir kā Dieva žēlsirdības triptihs: trīs savstarpēji savienoti stāsti par Dieva prieku atrast pazudušo un dāvāt viņam sirdi dziedinošo piedošanu. Katra līdzība atklāj kaut ko dziļu no žēlsirdības rakstura.

Žēlsirdība meklē pazudušo ne tāpēc, ka tas ir talantīgs vai noderīgs, “vērtīga un trekna avs”, bet gan tāpēc, ka tāda ir mīlestības loģika: mazie un pazudušie ir vērtīgi Dieva acīs.

Žēlsirdība ir neatlaidīga, tā meklēt drahmu (sīko monētu), iztērējot vairāk spēka un līdzekļu, nekā tā pati par sevi ir vērta. Šāds gara noskaņojums ir pilnīgi pretējs aprēķinam un izteicienam “Игра не стоит свечь”.

Žēlsirdība ir pacietīga, kad citi līdzekļi vairs nelīdz, tā ar sāpēm un ilgām gaida atgriešanos.

Taču visos trijos stāstos ir kaut kas tāds, kas pārsteidz vēl vairāk. Visos gadījumos ir aicinājums priecāties līdzi. Par atrasto pazudušo, par to kas “bija miris un ir atkal dzīvs” priecājas draugi un kaimiņi, kalpi un mājinieki, kā arī eņģeļi debesīs. Jēzus aicina mūs priecāties ne tikai par saviem sasniegumiem un individuālām uzvarām garīgajā dzīvē, bet par Dieva žēlastības darbību citu dzīvē. Pateicības un slavas lūgšana ir pretinde skaudībai par garīgām dāvanām, ar ko Dievs apdāvina citus.

Vēl vairāk, Jēzus aicina palīdzēt Viņam atrast pazudušo. Svētajai Faustīnei Jēzus atklāja savas ilgas: “Man slāpst, man slāpst pēc dvēseļu pestīšanas. Palīdzi man glābt dvēseles! Savieno savas ciešanas ar Manējām un upurē tās Debesu Tēvam par grēciniekiem.” Izjūtot mūsu laikmeta ārkārtējo situāciju un katra kristieša neaizstājamo lomu evaņģelizācijā, pāvests Francisks reiz teica, ka visiem ir jāiesaistās spēlē, nevienam nav jāpaliek uz rezervistu soliņa. Evaņģelizēt, viņaprāt, nozīmē “tuvoties citiem ar žēlsirdības attieksmi: kļūt citiem visā viss, jo tā ir dzīves liecība, kas citus atver vārdiem par Jēzu. Evaņģelizēt nozīmē: izdzīvot savu ticību, runāt lēnprātīgi, runāt ar mīlestību bez vēlmes kādu pārliecināt, dod to, ko Dievs par brīvu dāvā man”.

Pr. Aleksandrs Stepanovs