Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Nedomājiet, ka esmu nācis atcelt Likumu vai praviešus! Neesmu nācis atcelt, bet gan izpildīt. Patiesi, Es jums saku: kamēr neizzudīs debess un zeme, no Likuma nezudīs neviens burts, nedz rakstu zīme, iekams viss nebūs noticis. Tādēļ, ja kāds atmetīs kaut vienu vismazāko bausli un tā mācīs ļaudis, tas Debesu valstībā tiks dēvēts par vismazāko, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks atzīts par lielu Debesu valstībā. Es jums saku: ja jūsu taisnība nebūs pilnīgāka par Rakstu zinātāju un farizeju taisnību, jūs neieiesiet Debesu valstībā.

Jūs esat dzirdējuši, ka sentēviem ir sacīts: tev nebūs nokaut; kas nokauj, tas ir nododams tiesai. Bet Es jums saku: ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, ir nododams tiesai, bet, kas saka savam brālim: “Nelga!” – tas nododams augstajai tiesai, bet, kas saka: “Bezdievi!” – tas sodāms elles ugunīs. Tāpēc, ja tu nes savu dāvanu pie altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat, altāra priekšā, savu dāvanu un ej, vispirms izlīgsti ar savu brāli un tad nāc upurēt savu dāvanu. Steidzies salabt ar savu pretinieku, kamēr jūs esat vēl ceļā, lai pretinieks tevi nenodotu tiesnesim, bet tiesnesis – kalpotājam, un tevi neiemestu cietumā. Patiesi, Es tev saku: tu neiziesi no turienes, kamēr nebūsi atdevis visu līdz pēdējam grasim.

Jūs esat dzirdējuši, ka ir teikts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: ikviens, kas skatās uz sievieti, to iekārodams, jau ir pārkāpis laulību savā sirdī.

Ja tava labā acs pavedina tevi uz ļaunu, izrauj to un aizmet projām! Labāk tev zaudēt vienu no locekļiem, nekā visa tava miesa tiktu iemesta ellē. Un, ja tava labā roka pavedina tevi uz ļaunu, nocērt to un aizmet projām! Labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā ar visu savu miesu nokļūt ellē.

Ir sacīts: kas atraida savu sievu, lai dod viņai šķiršanās rakstu! Bet Es jums saku: ikviens, kas atraida savu sievu – ja vien tas nav netiklības dēļ –, liek tai pārkāpt laulību, bet, kas šķirteni apprec, tas pārkāpj laulību.

Jūs esat dzirdējuši, ka sentēviem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet gan izpildīt savus zvērestus Kungam. Bet Es jums saku: nezvēriet nemaz – ne pie Debesīm, jo tās ir Dieva tronis, ne pie zemes, jo tā ir nolikta zem Viņa kājām, ne pie Jeruzalemes, jo tā ir lielā Karaļa pilsēta.

Nezvēri arī pie savas galvas, jo tu nevari nevienu matu padarīt baltu vai melnu. Lai jūsu runa ir: jā, jā; nē, nē. Kas pāri tam, tas nāk no ļaunā.”

Mt 5, 17-37

Kāda ir manas rīcības mēraukla un likums, pēc kura vados? Baušļi? 

“Bet Es jums saku”, – Jēzus nevēlas būt oriģināls, apstrīdot veco ierasto kārtību, bet vēlas mūs aizvest pie oriģināla, pie Dieva sākotnējās domas par cilvēka taisnīgu rīcību. Viņš brīdina no farizeja slimības – sīksta paštaisnīguma, kas spēj pamatot, attaisnojot jebkuru savu rīcību. “Bet man vajadzēja” – ir farizeja argumentācijas ievadfrāze.

Viņš nevēlas, lai mēs tikai ārēji izskatāmies nevainojami, pieturoties pie baušļa burta, bet grib, lai iedziļināmies sevī, atskāršam savas rīcības motīva īsto sakni, ļaunu iekāri. Kā tas notika ar kādu vecu  sieviņu, kas bija dedzīga Dieva lietās. Viņa sacīja vienam priesterim: “Tēvs, ar mani nav labi: es neredzu savus grēkus..., bet es lūdzu, lai Dievs man tos atklāj”. Garīgie skolotāji šajā sakarā māca: “Pazīt savus grēkus – tas ir glābšanas sākums”. Tās ir pirmās zāles pret “farizeja taisnību”. Dieva vārds izgaismo sirds dziļumus, visas sirds slimības. Dieva vārdu var lasīt arī skaļā balsī, lai tas ieskanas manās ausīs ar visām vibrācijām, un lai es sadzirdu, ka tas mani skubina – “steidzies salabt”, “nocērt to un aizmet projām”... Nekritīsim izmisumā, ja zaudējam sev šajā cīņā katru dienu! Ir jāpacīnās, lai mana rīcība atbilstu Jēzus vārda mērauklai. Citi gāja šo ceļu pirms mums un uzvarēja, tāpēc sv. Augustīns šo cīņu ar sevi nosauca par cīņu par mīlestību, noformulējot Jēzus jauno likumu:  “Mīli un dari, ko gribi”.

pr. Aleksandrs Stepanovs

Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis Kristītājs ir apcietināts, Viņš devās uz Galileju. Atstājis Nācareti, Viņš aizgāja un apmetās Kafarnaumā ezera krastā Zabulona un Neftala robežās, lai piepildītos tas, ko ir teicis pravietis Isajs, sacīdams: “Zabulona zeme un Neftala zeme pie jūras ceļa aiz Jordānas, pagānu Galileja! Tauta, kas bija tumsā, ieraudzīja lielu gaismu. Un tiem, kas mīt nāves ēnas valstībā, uzausa gaisma.” No tā laika Jēzus sāka sludināt un sacīt: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu!” Staigādams gar Galilejas ezeru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus: Sīmani, kuru sauc Pēteris, un viņa brāli Andreju izmetam tīklus ezerā, jo viņi bija zvejnieki. Un Viņš tiem sacīja: “Sekojiet man, un Es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.” Viņi tūlīt atstāja tīklus un sekoja Viņam. Un, iedams no turienes, Jēzus ieraudzīja citus divus brāļus, Zebedeja dēlu Jēkabu un viņa brāli Jāni, kopā ar savu tēvu Zebedeju laivā lāpot tīklus. Un Viņš tos paaicināja. Un tie, tūlīt atstājuši laivu un savu tēvu, sekoja Viņam. Un Jēzus apstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams tautā visas slimības un visas kaites.

Mt 4, 12-23

Evaņģēlists Matejs, pirmās paaudzes kristietis, skaidri parāda, ka izeja no krīzes un tumsas situācijām pašā būtībā nav saistīta ar pasaulīgām alkām pēc “vairāk naudas” vai “vairāk brīvības, neatkarības”, bet “vairāk Jēzus”. Tur, kur Viņš apmetās dzīvot, “uzausa gaisma”. Taču tumsa neatkāpjas pati par sevi. Tumsa atkāpjas, kad mainās cilvēka sirds. Jēzus aicina “atgriezieties no grēkiem” (burtiski grieķu valodā: “mainīt domāšanu”). Konkrēti tas notiek, kad uzlūkojam, pārvērtējam mūsu dzīvi Dieva vārda gaismā, jo “Dieva valstība ir tuvu”, tas nozīmē – Dieva labestīgā un suverēnā darbošanās notiek pašreiz, un tāpēc es varu atteikties no paštaisnības un egoisma, no grēcīgas rīcības shēmām un grēcīgas pieķeršanās. Pārvērtēt, nožēlot un mainīties ir iespējams mīlestības gaisotnē, ko rada ikdienas dialogs ar Jēzu lūgšanā. Tikai tad rodas drosme atstāt “tīklus”, lai sekotu.

Lai šis Jēzus aicinājums mūs nodarbina nākamās nedēļas laikā, atgriezīsimies vēl un vēl pie Viņa pamudinājuma mainīt savu domāšanu, progresējot jaunajā dzīvē, ko saņēmām kristībā. Lūgsim Viņam vairāk gaismas saprast un spēku atteikties no vecā cilvēka domāšanas shēmām.

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus atnāca no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: “Man vajag saņemt kristību no Tevis. Bet Tu nāc pie manis?” Bet Jēzus atbildot viņam sacīja: “Ļauj tagad, jo tā mums pienākas izpildīt visu, kas ir taisnīgi.” Tad tas piekāpās Viņa priekšā. Pēc kristības Jēzus tūlīt izkāpa no ūdens. Un, lūk, virs Viņa atvērās debesis, un Viņš redzēja Dieva Garu nolaižamies kā balodi un nākam pār Viņu. Un, lūk, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk.”

Mt 3, 13-17

Mūsdienās cilvēks dzīvo bez lielām idejām, iegrimis šīs pasaules smacējošā imanencē. Viņam īsti nav pēc kā tiekties. Kaislīgi aizdedzies ar kaut ko jaunu, pēc brīža viņš jau garlaikojas. Mūsu uzmanība ir pievērsta dažādām ārējām lietām, bet mēs vairs nesaprotam, ko darām virs šīs zemes un kas mēs esam. Atbildes uz šiem jautājumiem ir saistītas ar Jēzu, kurš devās ceļā pēc vairāk nekā trīsdesmit dzimtajā Nācaretē klusi nodzīvotiem gadiem. Viņš intuitīvi aptver, ka tas ir Svētais Gars, kas modina cilvēkos ilgas pēc iekšējās atjaunotnes, un dodas uzsākt savas publiskās dzīves misiju. Nostājies grēcinieku rindās, Viņš tiek iegremdēts tumšajos Jordānas ūdeņos, un uzcēlies, saņem debesu Tēva apliecinājumu: “Mans mīļais Dēls, tu man ļoti patīc”.

Cik nozīmīgs Viņam bija šis brīdis! Evaņģēlisti apraksta, ka šī tuvība ar Dievu un savstarpējā pazīšana Jēzum bija prieka avots: “Viņš gavilēja Svētajā Garā” (Lk 10, 21–22). Līdz ar to debesu Tēvs viņam apliecina: Tu man patīc savā cilvēcībā! Tu man patīc savā solidaritātē ar grēciniekiem! Tu man patīc, jo iegremdējies grēka ievainotās cilvēka dabas dziļumos un uznes to augšā!

Šī gada sākumā Dieva Vārds mūs mudina doties dziļumā, izdzīvojot kristībā saņemto žēlastību. Dzīvot “iegremdētiem” Dievā, ikdienas lūgšanā, no kuras nāk prieks piederēt debesu Tēvam, dzirdēt Viņa apliecinājumu: “Tu esi mans mīļais dēls, tu esi mana mīļotā meita! Tu man patīc savā cilvēcībā!” Un būt “iegremdētiem” dzīvē ar citiem, solidaritātē ar citiem, darot labu, daloties ar to, kas mums ir – ar laiku, dzīves enerģiju, zināšanām, naudas līdzekļiem, klātbūtni, lūgšanu par citiem.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā gani steigšus gāja uz Betlēmi un atrada Mariju, Jāzepu un silē noguldītu Bērniņu. Viņu ieraudzījuši, tie pastāstīja to, kas viņiem bija sacīts par šo Bērnu. Un visi, kas dzirdēja, brīnījās par to, ko gani viņiem stāstīja. Bet Marija paturēja prātā visus šos vārdus, pārdomādama tos savā sirdī. Bet gani atgriezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu redzēto un dzirdēto, kā tas viņiem bija sludināts. Un, kad astoņas dienas bija pagājušas un Bērns bija jāapgraiza, Viņu nosauca vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis vēl pirms Viņa ieņemšanas Mātes miesās.

Lk 2, 16-21

Jaunajā gadā mūsu skatiens ir vērsts uz Mariju, kuras dzīve ir nesaraujami saistīta ar Bērnu, Svētās Trīsvienības otro dievišķo Personu, kas kļuva cilvēks, nepārstājot būt Dievs. Tieši tāpēc viss, kas notika Marijas dzīvē, pārsniedz viņu, atmirdzot noslēpumainā dievišķā gaismā. Mācīsimies no Marijas, kura apzinājās, ka Dievs īpaši darbojās viņas dzīvē; kura bija vērīga un starp parastām ikdienas rūpēm prata uzturēties savas sirds dziļumos, pārdomādama, ko Dievs ir darījis viņas dzīvē. Tas viņai bija cerības pamats.

To pašu Tezē dienu noslēgumā uzsvēra brālis Aloīzs, atsaucoties uz Tezē viesģimeņu viesmīlību, kas jauniešiem un arī pašām viesģimenēm kļūs par cerības gaismu turpmākajā dzīvē, jo tas, kas notika, krietni pārsniedza vienkāršo viesmīlības žestu. Pats Dievs tur bija iesaistījies – tā bija Svētās Trīsvienības otrās dievišķās Personas iemiesošanās viesmīlīgā uzņemšanā un uzticēšanās no abām pusēm. Lūk, brāļa Aloīza vārdi, kas silda sirdi: “Šī viesmīlība kā gaisma izgaismos mūsu dzīves ceļu. Paņemsim rīt šo gaismu līdzi. Tā ir paša Kristus gaisma. Tā izgaismos mūsu ikdienas dzīvi un arvien no jauna dzīvinās mūsos cerību”.

Veltīsim visas 365 Jaunā gada dienas Marijas dievišķajai mātišķībai, lai viņas vadībā mēs prastu uzturēties savas sirds dziļumos, pārdomājot notikumus, kuros mūsu dzīvē ir iesaistījies Dievs, mūsu cerības avots.

Pr. Aleksandrs

Tajās dienās nāca Jānis Kristītājs, kas sludināja Jūdejas tuksnesī, sacīdams: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu!” Viņš ir tas, par kuru runāja pravietis Isajs, sacīdams: “Saucēja balss tuksnesī: gatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa takas!” Bet pats Jānis nēsāja kamieļspalvas apģērbu un ādas jostu ap gurniem. Un viņa barība bija siseņi un meža medus. Tajā laikā pie viņa izgāja Jeruzaleme un visa Jūdeja, un visa Jordānas apkaime un, atzīdamies savos grēkos, pieņēma Jordānas upē no viņa kristību. Bet viņš, redzēdams nākam pie kristības daudzus no farizejiem un saducejiem, tiem sacīja: “Jūs, odžu dzimums! Kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Nesiet tad atgriešanās cienīgus augļus! Un nedomājiet runāt sevī: “Mums Ābrahams ir tēvs.” Jo es jums saku, ka Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahama bērnus. Cirvis jau ir pielikts pie koku saknēm: tātad ikviens koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un iemests ugunī. Es jūs kristīju ar ūdeni grēku nožēlošanai, bet Tas, kurš nāks pēc manis, ir spēcīgāks par mani. Es neesmu cienīgs nest Viņa kurpes. Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni. Viņa rokās ir vēteklis, un Viņš iztīrīs savu klonu. Savus kviešus Viņš savāks klētī, bet pelavas sadedzinās nedziestošā ugunī.”

Mt 3, 1-12

Mūsu iekšējā ceļojumā uz Ziemassvētkiem, kāpjot Kunga kalnā, sastopam Jāni Kristītāju. Viņa izskats ir iespaidīgs, kā senajiem praviešiem. Viņa dzīves veids ir skarbs. Viņa sludināšana liek mums aizdomāties, kādu Dieva apsolīto glābēju mēs gaidām? Nepielūdzamu tiesnesi, kas nošķirs gaismas bērnus no tumsas bērniem? Tāpēc tie, kas vilcinās nožēlot grēkus un nenes atgriešanās augļus, tiks nocirsti, jo cirvis jau ir pielikts pie koka saknēm.

Tie ir Vecās Derības laikmeta Dieva vaiga panti. Kāds ir Dieva vaigs, ko esam izveidojuši savā iztēlē? Dievs vienmēr pārsniedz mūsu priekšstatus par Viņu. Otrajā Adventa nedēļā esam aicināti gaidīt un iepazīt to, “kurš nāks”. Lai zeme un mana sirds piepildās ar Kunga pazīšanu, kā jūru piepilda ūdens (Is 11, 10), jo mēs dzīvojam žēlastības laikmetā. Iepazīsim Dievu, kādu viņu Evaņģēlijā atklāj Jēzus.

Jā, Dievs ir tuvu. Viņš gaida uz mūsu atgriešanos, tāpēc mums ir vēl viena iespēja: “Atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus. Varbūt tas nesīs augļus, bet ja nē, tad nākotnē tu nocirtīsi to” (Lk 13, 8). Atgriešanās ir iespējama ne tāpēc, ka cirvis jau ir pielikts pie koka saknēm, bet tāpēc, ka miera un labestības Dievs darbojas, piedāvājot piedošanu tiem, kas maina savu domāšanas veidu. Mēs dzīvojam žēlastības laikmetā. Pasteigsimies pazīt Dievu, kura žēlsirdības vaigs atklājās Jēzus personā. Lūgsim šo žēlastību šajā nedēļā.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. Tas bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur Viņu, un bez Viņa nekas nav radies, kas vien ir radies. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma, un gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to nenomāca. Bija Dieva sūtīts cilvēks, viņa vārds bija Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai dotu liecību par gaismu un lai caur viņu visi ieticētu. Viņš nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Bija patiesā gaisma, kas apgaismo ikvienu cilvēku, kad tā ienāk pasaulē. Vārds bija pasaulē, un pasaule caur Viņu ir radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet visiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem – tiem, kas Viņa vārdā tic, kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva ir dzimuši. Un Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums, pilns žēlastības un patiesības; un mēs redzējām Viņa godību, Viendzimušā godību, kas ir no Tēva. Jānis liecina par Viņu un skaļi sauc, teikdams: “Viņš ir Tas, par kuru es sacīju: Tas, kas nāks pēc manis, par mani ir augstāks, jo Viņš bija pirms manis.” No Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības. Jo Likums tika dots caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nāca caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Viendzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, pats ir To atklājis.

Jņ 1, 1-18

Kristus Dzimšanas svētku laiks ir Dieva gaismas piepildīts. Šī gaisma ļauj redzēt to, kas ir apslēpts paviršam skatienam. Pāvests Francisks runā par to tieši un delikāti: “Ziemassvētku noslēpums, kas ir miers un prieks, mūs sapurina, jo vienlaicīgi tas ir gan cerības, gan skumju pilns noslēpums. Šim noslēpumam ir skumju garša, jo mīlestība nav pieņemta, dzīvība ir atstumta. Tieši tas notika ar Jāzepu un Mariju, kuri aizslēgto durvju dēļ guldīja Bērnu Jēzu lopu barotavā, jo viņiem nebija vietas mājvietā. Jēzus piedzimst, dažu cilvēku atstumts, bet citu vienaldzīgi neievērots. Arī šodien varam redzēt tādu pašu vienaldzību, kad par Ziemassvētku varoņiem kļūstam mēs paši, nevis Viņš. Tas notiek, kad komercijas gaismekļi atstāj ēnā Dieva gaismu; kad kļūstam norūpējušies, meklējot dāvanas, bet paliekam nejūtīgi pret tiem, kuri ir atstumti. Šis pasaulīgums ir padarījis par ķīlnieku mūsu Ziemassvētkus. Mums ir nepieciešams no tā atbrīvoties!” Tāpēc dosimies tur, kur Viņu var atrast: pie pazemīgajiem, vienkāršajiem, atstumtajiem, nabadzīgajiem, slimajiem, garlaicīgajiem, izrādot konkrētu žēlsirdību! Un, protams, svētceļnieku garā šajā Dieva gaismas piepildītajā laikā apmeklēsim baznīcas, īstās Betlēmes mūsu ciemu un pilsētu vidū, kur lūgšanā sastapsim “apslēpto Jēzu” Vissvētajā Sakramentā, lūdzot konkrētu žēlastību: atklāt Tēva mīlestības dziļumus.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kā bija Noasa laikā, tā būs arī ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Jo, tāpat kā dienās pirms ūdens plūdiem cilvēki ēda un dzēra, ņēma sievas un gāja pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā, un viņi nesaprata, līdz nāca plūdi un aizrāva visus, – tāpat būs ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Tad divi būs tīrumā: vienu paņems, otru atstās; divi mals dzirnavās: vienu paņems, otru atstās.

Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs atnāks. Bet ņemiet vērā to: ja namatēvs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, viņš noteikti paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā namā. Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls atnāks stundā, kuru jūs nezināt”.

Mt 24, 37-44

Adventa laiku Baznīcas liturģijā sauc par “stipro laiku”. Advents – tas ir modinātāja zvans celties no kūtruma miega. Dievs mūs aicina kāpt “Kunga kalnā” (Is 2, 2). Tas ir aicinājums uz garīgo darbu, nevis bērnu rotaļām. Ir nepieciešams sevi sagatavot uz lielo tikšanos ar Kungu, kas nāk mūs apmeklēt. Sagatavošanās ir nepieciešama visam cilvēkam – gan miesai, gan dvēselei.

Dvēselei ir svarīgi būt nomodā. Dieva Gars modina ilgas dvēselē pēc vienotības ar Dievu. Jēzus mūs aicina būt nomodā. Nomodā ir mednieks, kas nakts vidū vaktē tornī meža zvēru. Nomodā ir saimniece, kas vaktē pienu uz plīts. Nomodā ir laulātais draugs, kas gaida zvanu no mīļa cilvēka. Taču dvēsele ir nomodā, kad tā ir sakopota sevī, pievēršot uzmanību Dievam lūgšanā. Laba grēksūdze Adventa sākumā palīdzēs atvērt sirdi Dievam.

Dieva vārds mūs mudina sagatavoties uz lielo tikšanos arī miesā: “Rūpes par miesu nepārvērtiet kārībās!” (Rom 13, 11–14). Tā ir ilūzija, ja vēlamies būt Dieva draugi, neko neliedzot mūsu miesai. Sv. Avilas Terēze piekodina: “Mūsu miesai piemīt kāds niķis – jo vairāk par to rūpējas, jo vairāk vajadzību tai rodas. Tas ir pārsteidzoši, cik ļoti miesa alkst pēc lutināšanas! Tāpēc, lai cik niecīga būtu vajadzība, miesa to izmanto par aizbildinājumu un tādējādi māna nabaga dvēseli, lai tā nevirzītos uz priekšu”. Tiecoties pēc tikumiem, šajā Adventa laikā meklēsim iespējas “spītēt savai gribai”, tas ir savām iegribām. Satiksim Kungu, pamanot arī citus cilvēkus, lai tuvākmīlestība piedod garšu mazām atteikšanām un lūgšanai.

Uzsākot Adventa ceļojumu, paturēsim prātā tikšanos kalna galā ar Kungu, kurš mūs pavada Svētajā Garā. Tas ir pārsteidzoši, cik Kungs ir priecīgs par mācekļa mazajām uzvarām un cik dāsni Viņš apdāvina ar prieku un sirds mieru tos, kas meklē Viņu!

Pr. Aleksandrs Stepanovs