Tajā laikā viens no divpadsmit, kas tika saukts par Jūdasu Iskariotu, aizgāja pie augstajiem priesteriem un teica: “Ko jūs gribat man dot? Un es jums nodošu Jēzu.” Un tie atvēlēja viņam trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā laika Jūdass meklēja izdevību, lai Viņu nodotu… (Lasi visu, spied šeit).

Mt 26, 14-27, 66

Šī Pūpolu svētdiena tika slacīta ar svaigām koptu kristiešu asinīm, kas tika izlietas atentātā Ēģiptē ar islāma teroristu rokām, kuri vēlas pilnībā padzīt kristiešus no Tuvajiem austrumiem. Šāda vardarbības stratēģija jau ir spēcīgi iedragājusi Haldeju kristiešu kopienu Irākā un dažādas kristiešu grupas Sīrijā. Šis Krusta ceļš koptiem, pēdējai lielākai Tuvo austrumu kristiešu kopienai, jau turpinās daudzus gadus praktiski bez atelpas. Šajā svētdienā viņu asinis gandrīz vai sajaucās ar Kristus upura asinīm, par ko svētdienas evaņģēlijs mums ik gadus vēsta Kristus ciešanu svētdienā. Tas mūsu acu priekšā iemiesoja to pretestību Dieva mīlestībai, ar kādu sātans ar savu apzināto kalpu rokām spazmatiski uzbrūk Kristus sekotājiem, lai iebiedētu un ieslēgtu naidīgā atriebības velmē. Nesīsim mūsu brāļus un māsas lūgšanā īpaši šīs nedēļas laikā!

Nevajag būt satrauktiem ļaunuma priekšā, bet mums jābūt uzmanīgiem un darbīgiem, lai spējam nožēlojamu situāciju darīt par žēlsirdības vietu un bezcerīgas beigas, kas nes nāvi, par sākumu, kas nes dzīvību. Ļaunums ir un tam “iepriekš jānotiek” (Lk 21, 9). Un tādēļ Cilvēka Dēlam “vajag” ciest un būt nonāvētam (Mk 8, 31). Bet Krusts nav neveiksme. Tas ir Viņa mīlestības galīgais un pēdējais vārds. Tās mīlestības, kas paņem uz sevis visu mūsu negatīvismu. Krusts ir pēdējais Dieva spriedums par visu un par visiem. Mēs esam aicināti to iepazīt un dzīvot tagadni tā gaismā.

Es varu saprast Evaņģēlija vēsti tikai tad, ja mana sirds aizlūst, kad dzirdu, ka Jēzu piesita pie krusta manu grēku dēļ. Ja es redzu, ka pie krusta Viņš sevi pilnībā atdeva par mani, es ieeju pestīšanas dāvanā, ko Viņš man piedāvā tādā mērā, kādā apzinos savu atbildības daļu par Viņa krustu, kad, lasot ciešanu aprakstu, soli pa solim sevi identificēju ar Jūdasu, kas nodod, ar augstajiem priesteriem un rakstu zinātājiem, kas notiesā, ar Pēteri, kas noliedz, ar mācekļiem, kuri aizbēg un dezertē, ar tautu, kas Viņu atmet, ar Pilātu, kurš mazgā rokas “nevainībā”, ar Barabu, kura vietā Kristus mirst, ar ļaundari, kas pakārts krustā līdzās Jēzum. Un beidzot, varu sevi identificēt arī ar romiešu simtnieku, tiešo atbildīgo par krustā sišanu, kurš, redzot, kā Jēzus nomira, saprata, kas Viņš ir, un tādējādi apliecināja lielo Dieva noslēpumu.

Ciešanu nedēļas laikā savā lūgšanā bieži un ilgstoši lūkosimies krustā, šajā grāmatā, kurā ir ierakstīta Jēzus uzvara, kas atklāj patiesību par Viņu un mums: Viņa bezgalīgā mīlestība pret mums, un tas, ka mēs esam Viņa bezgalīgi mīlēti.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Izmantotas Silvano Fausti SJ Krusta ceļa pārdomas.

Tajā laikā Lācara māsas sūtīja Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, lūk, tas, kuru Tu mīli, ir saslimis.” Bet Jēzus, to dzirdot, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet gan Dieva godam, lai Dieva Dēls tās dēļ tiktu pagodināts.” Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu, un Lācaru. Tomēr, dzirdēdams, ka Lācars slimo, Viņš palika tajā vietā, kur uzturējās, vēl divas dienas. Tikai pēc tam Viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju.” Tā Jēzus aizgāja un atrada Lācaru jau četras dienas guļam kapā. Kad Marta izdzirdēja, ka nāk Jēzus, viņa izsteidzās Tam pretī; bet Marija palika mājās. Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris! Bet arī tagad es zinu, ka Dievs Tev dos visu, ko vien Tu lūgsi.” Jēzus viņai teica: “Tavs brālis celsies augšā.” Marta atbildēja: “Es zinu, ka viņš celsies augšā, kad būs augšāmcelšanās Pastarajā dienā.” Jēzus viņai sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic man, tas dzīvos, kaut arī būtu miris. Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam. Vai tu tam tici?” Viņa Tam atbildēja: “Jā, Kungs! Es allaž esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas esi atnācis pasaulē.” Jēzus tika garā saviļņots un ļāvās aizkustinājumam. Un Viņš jautāja: “Kur jūs viņu nolikāt?” Tie atbildēja: “Kungs, nāc un paskaties!” Jēzus sāka raudāt. Bet jūdi sacīja: “Lūk, kā Viņš to mīlēja!” Bet daži no viņiem teica: “Vai tad Viņš, kurš atvēra acis aklajam, nevarēja izdarīt tā, lai šis nenomirtu?” Bet Jēzus, atkal sevī saviļņots, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai virsū bija uzlikts akmens. Jēzus sacīja: “Noņemiet akmeni!” Marta, nomirušā māsa, Viņam teica: “Kungs, viņš jau smako, jo pagājušas jau četras dienas, kopš viņš ir kapā!” Jēzus viņai sacīja: “Vai tad Es tev neteicu, ka tu redzēsi Dieva godību, ja ticēsi?” Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu mani uzklausīji. Es jau zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi, bet Es to sacīju apkārt stāvošo ļaužu dēļ, lai viņi ticētu, ka Tu mani sūtīji.” Un, to pateicis, Viņš skaļā balsī iesaucās: “Lācar, nāc ārā!” Mirušais, audeklos sasietām rokām un kājām, izgāja ārā. Viņa seja bija apsegta ar sviedrautu. Jēzus viņiem sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!” Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un redzēja, ko Jēzus izdarīja, ieticēja Viņam.

Jņ 11, 3–7. 17. 20–27. 33b–45

Jo tuvāk nāk Lieldienas, jo intensīvāks kļūst svētdienas evaņģēliju tonis: izslāpusi samāriete, aklais no dzimšanas, mirušais Lācars, kuru dzīvē ienāk Kristus. Bez Viņa esam garīgi izslāpuši, akli un miruši. Viņa vārds atdzīvina, dod spēku piecelties no grēka, saraut ļaunas pieķeršanās: “Mosties, kas guli un celies augšām no miroņiem, un Kristus tevi apgaismos” (Ef  5, 14). Laiks steidzina, nāc ārā! Vai tu nedzirdi, Viņš tevi sauc vārdā!?

Tā tas notika ar Džovanni Papini (1881–1956), itāliešu žurnālistu, literatūras kritiķi, esejistu un savas paaudzes lielu atgriešanās liecinieku. Viņa tēvs bija Garibaldi piekritējs, ateists un karojošais antiklerikālis, bet māte par spīti tēva bezdievībai slepus aiznesa bērnu nokristīt. Džovanni laikmetu caurstrāvoja pozitīvisma gars: vērtīgs ir tikai tas, ko var redzēt, dzirdēt, pieskarties, pārējais ir maznozīmīgs. Vēl būdams tālu no ticības, Papini tomēr saprata, ka ar matēriju vien nepietiek, viņa sirdī mājoja neapmierinātība. Reiz viņa draugi dzirdēja, kā viņš Parīzē, izgājis Sēnas krastmalā, kliedza: “Šie iedomīgie dogmātiķi (filozofi pozitīvisti) vēlas noreducēt cilvēku līdz vēderam”.

Nemierīgs, iekšēju šaubu plosīts, bez ticības, sirds tukšuma nospiests, viņš meklēja gaismu, viņu nomāca sabiedrība, kas noliedza garu. Nāca klajā viņa grāmatas, raksti žurnālos: spīdoši, asi, bet bezgalīgu skumju pilni. Viņš spazmatiski apliecināja: “Es vēlos mainīties… es mirstu no garlaicības, man viss ir apriebies, no galvas līdz kājām mani pārņem slikta dūša par to, kāds esmu”. Viņš daudz rakstīja, bet bija neapmierināts. Trīsdesmit gadu vecumā Papini bija slavens. 1912. gadā viņš publicēja grāmatu “Galīgs cilvēks”, kurā izmisīgi apliecina, ka ir galīgs cilvēks, jo viņam nav sanācis kļūt par bezgalīgu: “Es vēlos iegūt vienu vienīgu, mazu ticību, vienu patiesības atomu... mazliet drošības… Bez tā es vairs nevaru izturēt. Es vēlos iegūt nesatricināmu ticību”. Viņa dvēselē modās ilgas pēc mūžīgā, bet pēc gada viņš jutās sagrauts: “Esmu nonācis līdz pēdējai robežai, man jāatzīst mana bezspēcība, es izmetu ārā savus dievišķos plānus un zvērestus kļūt par varoni, lai stāstītu par manas dvēseles sabrukumu”.

Viņš bija nonācis līdz dilemmai: vai nu nonāvēt sevi vai doties karot! Pirmais risinājums viņam bija svešs, Džovanni mīlēja dzīvi, bet otrais nebija lemts, jo vājas redzes dēļ viņš divas reizes neizturēja veselības pārbaudi un tika noraidīts dienestam armijā. 1914. gadā Eiropa grima asinīs un kara tumsā, bet Papini dvēselē dzima gaisma. Savam garīgajam skolotājam, priesterim, kas tobrīd bija militārais kapelāns, viņš rakstīja: “Es pietuvojos Jēzum ar jaunu garu un ticu, ka sajūtu Viņu tik tuvu, kā reti kurš… Es atklāju, ka Jēzus vienmēr ir viens, tāpat kā bija viens no paša sākuma, taču ārpus Viņa nav pestīšanas”.

Viņš atklāja evaņģēliju, kuru pārdomājot, izmainījās viņa dzīve: “Mūsdienu vērtības, vērtības, kas nonāvē, kas ir aptraipījušas mūsu rokas ar asinīm un saindējušas mūsu sirdis, mums ir jānomaina ar mūžīgām vērtībām, kas ir konkrēti pretstati pašlaik dominējošām vērtībām. Ja mēs nevēlamies mirt pēdējo bezcerību mocībās, mums ar steigu jāatgriežas pie vadības, kas šodien mums palīdzēs atrast šīs “otrās atdzimšanas” principus. Tas ir neliels sējums, kas ir uzrakstīts pirms 19 gadsimtiem. Visi to pazīst, daudzi to lasa, bet maz ir to, kas tam seko. Tas ir Jēzus Kristus Evaņģēlijs”.

Bijušie draugi viņu brīdināja, lai Papini nezaudē savu reputāciju, atgriežoties pie Jēzus un Baznīcas. Taču citi iedrošināja: “Tava spalva 20 gadu garumā rakstīja to, ko diktēja sātans... Tagad tev jāraksta, lai noliegtu visu to, ko līdz šim esi sarakstījis, lai kļūsti neprātīgs starp šīs pasaules gudrajiem, neprātīgs Kristus dēļ. Dodies pret straumi”.

Papini izvēlējās otro ceļu: “Sākumā kristietība man šķita kā zāles pret daudzām pasaules slimībām, bet, turpinot nodarboties ar savām satrauktajām pārdomām vienatnē, es pārliecinājos, ka Kristus, tādas morāles skolotājs, kas ir pretstatīta modernā cilvēka instinktivitātei, nevarēja būt tikai cilvēks, bet ir Dievs. Un šajā brīdī, kā es ticu, iejaucās noslēpumainā un vienmēr uzticīgā žēlastība. Manī bija tik spēcīga mīlestība pret Jēzu, dievišķo mīlestības Skolotāju, ka es nolēmu darīt kaut ko, lai Viņa vēstījums sasniedz tos, kas to nepazīst. Būdams viens pats laukos, patiesas vēlmes mudināts, lai grāmata noder kādam manam brālim, es iesāku rakstīt “Kristus dzīvi”. Pabeidzis to, es sajutu spēcīgu vajadzību piederēt pilnīgai Sabiedrībai, ko Viņš dibināja: Katoliskai Baznīcai.

Tā zaimotājs pārtapa par dedzīgu Kristus apustuli. Vēlāk Papini kļuva par franciskāņu terciāru. Viņš kļuva par zīmi saviem laikabiedriem, tāpat kā Lācars, kas tika augšāmcelts no kapa. Viņa grāmata un atgriešanās izsauca ironiju un izsmieklu no daudzu intelektuāļu puses, taču reizē entuziasmu un apbrīnu, ka Papini kārtējo reizi spēja iet pret straumi. No atgriešanās dienas līdz pat nāvei, 35 ilgus gadus, vienas vienīgas nodoma vadīts, Papini turpināja studēt, rakstīt un liecināt, lai izstarotu Kristu saviem laikabiedriem. Viņu nodarbināja viena doma: “Visšausmīgākais trūkums, kādu varam iedomāties, šodien ir svēto trūkums”.

Slavenā florencieša grāmata, ko pāvests Benedikts XVI pieminēja savas grāmatas “Jēzus no Nācaretes” ievadā, beidzas ar aizkustinošu lūgšanu, kuru daudzi ir padarījuši par savu:

Tu mums esi vajadzīgs, Tu – un neviens cits. Vienīgi Tu, kas mūs mīli, izjūti līdzcietību pret katru no mums, kas ciešam, līdzcietību, ko katrs no mums izjūt pret sevi pašu… Bet mēs, kas esam pēdējie, Tevi gaidām. Mēs Tevi gaidām katru dienu par spīti mūsu necienīgumam un bezcerībai. Un visa tā mīlestība, kuru spēsim izspiest no mūsu izpostītajām sirdīm, piederēs Tev, Krustāsistais, kas tiki mocīts aiz mīlestības pret mums un tagad moki mūs ar visu savas neremdināmas mīlestības spēku”.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Izmantots avots: Paolo Risso, Giovanni Papini, santiebeati.it

Tajā laikā Jēzus, iedams garām, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņš uzspļāva uz zemes, pagatavoja dubļus no siekalām un ar dubļiem iezieda aklā acis, un tam sacīja: “Ej, nomazgājies Siloe dīķī!” – kas tulkojumā nozīmē: Sūtītais. Bet kaimiņi un tie, kas viņu bija redzējuši ubagojam, sāka runāt: “Vai šis nav tas, kurš sēdēja un ubagoja?” Vieni sacīja: “Tas ir viņš!” – bet citi teica: “Nē, viņš tam ir tikai līdzīgs.” Bet viņš pats sacīja: “Tas esmu es!” Tad tie viņu, kas vēl nesen bija akls, aizveda pie farizejiem. Bet tajā dienā, kad Jēzus gatavoja dubļus un atvēra neredzīgā acis, bija sabats. Tādēļ farizeji atkal viņu iztaujāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Bet tas atbildēja: “Viņš uzlika dubļus uz manām acīm. Es nomazgājos un esmu redzīgs.” Tad daži no farizejiem sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš neievēro sabatu!” Bet citi teica: “Kā gan grēcīgs cilvēks spētu darīt tādas zīmes?” Un viņu vidū notika šķelšanās. Un viņi atkal sacīja aklajam: “Bet ko tu saki par Viņu, kad Viņš ir atvēris tavas acis?” Tas atbildēja: “Viņš ir pravietis!” Viņi atbildēja un tam sacīja: “Tu viss esi grēkos dzimis un vēl mūs mācīsi?” Un viņi izmeta to ārā. Jēzus izdzirdēja, ka viņi to ir izmetuši ārā, un, sastapis viņu, tam sacīja: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?” Viņš atbildot teica: “Kungs, bet kurš tad Viņš ir, lai es Viņam ieticētu?” Jēzus viņam sacīja: “Bet tu Viņu redzēji; un Viņš ir tas, kas ar tevi runā.” Tad viņš teica: “Es ticu, Kungs!” – un atdeva Viņam godu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Jņ 9, 1. 6–9. 13–17. 34–38

Senie sauca Kristu par dvēseles un miesas Ārstu, par Dziedinātāju. Aklā dziedināšanas evaņģēliskā aina rosina domāt par universitātes slimnīcu, kur rīta stundā profesors ar ārstu padomi un studentiem iet slimnieku apgaitā. Apustuļi, kā ārstu konsīlija locekļi, izvirza savas hipotēzes par slimības cēloni, taču viņi spriež tikai pēc ārienes, miesīgi, un sasaista nelaimīgā aklumu ar viņa personīgo vai viņu vecāku grēku. Ne velti Sīraha dēla gudrības grāmata saka: “Kas grēko Radītāja priekšā, lai krīt ārsta rokās” (Sīr 38, 15). Taču dvēseles Ārsts skatās no citas perspektīvas: “Tā ir noticis, lai viņā parādītos Dieva darbi”. Notiek dziedināšanas paraugstunda: “Viņš uzspļāva uz zemes, pagatavoja dubļus no siekalām un ar dubļiem iezieda aklā acis, un tam sacīja: “Ej, nomazgājies Siloe dīķī!” – kas tulkojumā nozīmē: Sūtītais.” Zāļu sastāvs ir vienkāršs, taču svarīgākais ir Tas, kas to dara un kas pavēl. Paklausībā aklais nomazgā acis: “Viņš aizgāja, nomazgājās un atnāca redzīgs.”

Ar šo simbolisko dziedināšanu evaņģēlists mūs vēlas atklāt, kas ir īstā tumsa un kas ir īstā gaisma. Īsta tumsa un pamata grēks ir nepazīt un neatzīt patieso Glābēju, ko Tēvs ir sūtījis. Īstā gaisma ir Kristus, nevis kādas austrumu reliģijas, neeksistējošo čakru atvēršana, jaunpagānisma un okultie rituāli, tāpēc apustulis Pāvils rakstīja vēstulē kristiešiem Efezas pilsētā: “Kādreiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma Kungā” (Ef 5, 8). Pāvils atgādina viņiem par to, kas notika pie kristības avota. Senie sauca kristību par “apgaismību”.

Šajā Gavēņa laikā dosimies pie mūsu atdzimšanas avota, kurā tikām apgaismoti! Šo dāvanu, tāpat kā aklais, mēs saņēmām bez piepūles, tāpēc Raksti uzsver, ka tas bija Jēzus, kurš, “iedams garām, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs”. Šī pirmā dāvana tika dota bez piepūles, vienkārši paklausot – “ej, nomazgājies Siloe dīķī”, bet, lai šī gaisma mūsos pieaugtu, ir nepieciešams iekšējais darbs, ejot askēzes ceļu. Iepazīsim tuvāk To, kurš mums atvēra acis!

Svētie, kas, tāpat kā mēs, iesāka no nulles, ir skaidri piemēri, pēc kā mums tiekties. Svētā Veronika Džuliani (1660–1727), dēvēta par “svētuma giganti”, raksta ļoti konkrēti, ka viņas iekšējās dzīves progress ir saistīts ar intensīvu lūgšanas dzīvi un lūgumu pēc apgaismības par dažādiem dvēseles stāvokļiem, ar izpratni par līdzekļiem, kas palīdz doties uz priekšu ar giganta soļiem, un par tikumu praktizēšanu. Savā dienasgrāmatā viņa raksta: “Es saņēmu gaismu par paklausības tikumu. Cik gan liela ir tam vērtība un cik drīz, to praktizējot, var sasniegt pilnības virsotni!” Paklausība ir vienkārša un konkrēta lieta, tāpat kā pamudinājums aklajam: “Ej, nomazgājies Siloe dīķī”. Tā ir tikpat nepatīkama kā ar dubļiem ieziestas acis, bet iedarbīgi dziedinoša. Ceļš uz svētumu un iekšējo apgaismību mums ir saistīts ar vienkāršām un konkrētām lietām, kas atbilst mūsu dzīves stāvoklim.

Par lūgšanu viņa raksta: “Kungs man ļauj saprast, cik daudz man ir nepieciešams lūgties. Lūgšanā var skaidri redzēt, kas ir jādara, kas ir jāiemācās, lai sasniegtu to, ko Dievs no mums prasa”. Un par tikumu praktizēšanu viņa izsaka acīmredzamu, bet būtisku patiesību: “Jo vairāk praktizē tikumus, jo vairāk tos saprot”.

Visa mērķis ir mīlestība, kas īstenojas pazemībā. Ja kristietis to skaidri redz un savās izvēlēs pēc tā vadās, tad tā ir īsta apgaismība, žēlastības pieskāriens, kas dziedina sirdi no akluma. Tad varēsim teikt līdz ar svēto Veroniku Džuliani, kā viņa dzīves beigās: “Es atradu Mīlestību! Pasakiet to visiem. Tas ir manu ciešanu un prieka noslēpums: Mīlestība ļāva sevi atrast!”

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un viņa brāli Jāni un aizveda viņus savrup augstā kalnā. Un tur Viņš pārveidojās viņu priekšā. Viņa vaigs iemirdzējās kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un, lūk, tiem parādījās Mozus un Elijs, kuri sarunājās ar Viņu. Bet Pēteris atbildot sacīja Jēzum: “Kungs, mums ir labi šeit būt! Ja vēlies, es uzcelšu šeit trīs teltis: vienu Tev un vienu Mozum, un vienu Elijam.” Viņam vēl runājot, lūk, mirdzošs mākonis apēnoja viņus, un no mākoņa, lūk, atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk. Viņu klausiet!” To dzirdot, mācekļi nokrita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus, piegājis un viņus aizskāris, tiem sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Un viņi, pacēluši savas acis, vairs nevienu neredzēja, tikai Jēzu. Un, kāpjot lejā no kalna, Jēzus viņiem pavēlēja, sacīdams: “Nevienam nestāstiet par redzējumu, iekams Cilvēka Dēls nebūs piecēlies no miroņiem.”

Mt 17, 1-9

Otrajā Gavēņa svētdienā Dieva Vārds mūs uzved Tabora kalnā. Mēs esam izvēlēto mācekļu skaitā, kas redz Kunga pārveidošanos, Viņa godības spožumu. Evaņģēlijs atsedz mūsu priekšā plīvuru, kas līdz šim apslēpa Kunga godību. Mūsu skatiens vēro noslēpumu, pārsteigts par to, ka Tas, kura pārveidošanos vērojam Tabora kalnā, kopš mūsu kristības brīža ir cieši vienots ar mums. Viņa pārveidošanās ir apsolījums, ka arī mēs ar visiem saviem ievainojumiem tiksim pārveidoti neradītās gaismas staros. Simeons Jaunais Teologs, ievērojamais Bizantijas mistiķis, iedrošina mācekļus paklausīt garīgajam tēvam, kurš ved viņus pretī šai pieredzei:

Tiešām pienāks svētā stunda, kad pār tevi nonāks visvētākā Gara spēks. Tas nenonāks redzamā uguns veidā, nedz arī ar lielu troksni un spēcīgu vēja pūsmu, – toreiz tas notika neticīgo dēļ – bet tavam prātam tas atklāsies skaidras gaismas veidā, ko pavadīs liels miers un līksmība. Tā ir sākotnējās un mūžīgās gaismas prelūdija, nebeidzamās svētlaimes spožums un atspulgs. Līdz ar savu nonākšanu tā izdzēš katru iekāres domu un padzen ikvienu dvēseles kaislību, dziedinot ikvienu miesas slimību. Tad šķīstītās miesas acis spēj saskatīt to, kas ir ierakstīts Kalna svētībās. Tad dvēsele, redzot kā spogulī pat savus vismazākos trūkumus, gremdējas pazemības bezdibenī. Apzinoties šīs godības lielumu, tā tiek piepildīta ar prieku un līksmību un, pārsteigta par tādu negaidītu brīnumu, izplūst asaru straumēs. Tādējādi cilvēks tiek pilnībā pārveidots un pazīst Dievu, kurš pirmais pazinis viņu. Tikai šī gaisma panāk, ka cilvēks nicina visas zemes un debesu, tagadnes un nākotnes, sāpīgās un priecīgās lietas; tā dara cilvēku par Dieva draugu, Visaugstākā bērnu, un, par cik tas ir iespējams cilvēkiem, par pašu Dievu.” (XX katehēze)

Šī godība nav vieglas eksaltācijas apsolījums. Tabora notikums atklāj, ka ceļš uz augšāmcelšanos ved caur Krustu. Lai mūsu sirdī atspīdētu neradītās gaismas spožums, tai jātop šķīstītai, mazgātai ar grēku nožēlas asarām, ar atteikšanās sāpēm, ar gandarīšanas piepūli un ar lūgšanas pastāvību. Nepievilsimies, nepastāv kaut kāda nesāpīga tablete, kas dziedinās mūsu iekšējo cilvēku, tāda garīgā tablete, ko var viegli iegādāties draudzes kioskā par atlaižu cenu, tāpēc Dieva Vārds mūs šodien aicina: “Izej!” Izej no sava kūtruma, no savām ilūzijām par sevi, no sava komforta, savas pieķeršanās, no sava grēka un “līdzdarbojies Evaņģēlijam”, izdzīvojot to pilnā mērā! Jeb paliksi sēdēt uz dīvāna un skatīties filmas par garīgo dzīvi?

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Neviens nevar diviem kungiem kalpot. Viņš vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs vai pie viena turēsies un otru panicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai. 
Tāpēc Es jums saku: nerūpējieties pārāk par savu dzīvību – ko jūs ēdīsiet, ne arī par savu miesu – ar ko jūs apģērbsieties. Vai tad dzīvība nav pārāka par barību un miesa – par apģērbu? Palūkojieties uz debesu putniem – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc šķūņos, bet jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat par tiem daudz vērtīgāki?
Un kas no jums ar savām pūlēm var pielikt savam mūžam kaut vienu brīdi? 
Un kāpēc esat noraizējušies apģērba dēļ? Palūkojieties uz lauka lilijām – kā tās aug. Ne tās strādā, ne vērpj. Bet Es jums saku, ka pat Salomons visā savā godībā nebija tā apģērbts kā viena no tām. Ja jau lauka zāli, kas šodien ir, bet rīt tiks iemesta krāsnī, Dievs tā ģērbj, tad vēl jo vairāk jūs, mazticīgie!
Tāpēc neraizējieties, jautādami: “Ko mēs ēdīsim?” vai “Ar ko mēs ģērbsimies?” Jo to visu meklē pagāni. Jūsu Debesu Tēvs zina, ka tas viss jums ir vajadzīgs. Tāpēc meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, bet tas viss jums tiks pielikts klāt. 
Neraizējieties pārāk par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi gādās. Katrai dienai pietiek savu bēdu.”

Mt 6, 24-34

Jēzus uzrunā sava laikabiedrus, kuri ir sociāli neaizsargāti, nabadzīgi, iekrituši parādos, kuri cīnās par dienišķo maizi un ir pārliecināti – “ja es neizdarīšu, neviens to neizdarīs”. Kaut arī dzīvojam jau citos apstākļos, tāda nostāja nav sveša arī modernā cilvēka garam. Ikdienas rūpes tik lielā mērā var pārņemt cilvēka domas un uzmanību, ka praktiski savu ikdienu viņš dzīvo bez Dieva. Tāpēc arī Svētās Mises laikā, dzirdot aicinājumu “uz augšu sirdis!”, rūpju smaguma nomākts, viņa skatiens paliek piekalts problēmām un otršķirīgām lietām, kā ēdiena kvalitāte, mode, izklaide. 

Tādus cilvēkus Jēzus sauc par “mazticīgajiem”, jo viņi ir noraizējušies par miesīgām lietām, atstājot novārtā gara lietas, pazaudējot paļāvību uz Dievu. Vai šī ir arī mana gara slimība? Jēzus vārdi atbrīvo: “Neraizējieties!” Dieva skatiens ir pievērsts tavai sirdij. Dieva apredzība ir nomodā par savu bērnu vajadzībām. Meklēsim ikdienā Viņa skatienu, kā to dara mazais bērns, kas, izzinot pasauli, skrien prom no vecāka, bet vienmēr pagriežas, sameklējot tēva vai mammas skatienu. Dieva skatienu cilvēks atrod lūgšanā. Ja esi ārkārtīgi aizņemts un ikdienā nav laika lūgties desmit minūtes, lūdzies vismaz divdesmit; un uzsākot vismazākās problēmas risināšanu, pasniedz to savā sirdī Dievam. Ir kāds sakāmvārds: “Dari tā, it kā viss būtu atkarīgs no tevis, bet ceri tā, it kā viss būtu atkarīgs no Dieva. Paveicis darbu, pateicies. Dzīve pateicībā ir pretinde noslēgtai sirdij. Tas, kurš pateicas, zina, ka visu ir saņēmis kā svētību. 

Jēzus aicinājums meklēt “vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību” ievirza mūsu skatienu Lielā Gavēņa virzienā. Gavēnis ir laiks, kas mums ir dots, lai savā dzīvē pirmajā plānā mēs izvirzītu būtisko: attiecības ar Dievu un kalpošanu tuvākajam, bet otršķirīgās lietas atbīdītu tur, kur tām jābūt – otrajā plānā. Gavēņa sākumā var sastādīt būtisko un otršķirīgo lietu sarakstu, lai nezaudējam dārgo žēlastību laiku. Kur mēs savu dzīvi Gara iedvesmā pagriezīsim, tajā tā arī attīstīsies vai degradēs, kā to viedi teica sv. Gregors no Nīsas: “Savā ziņā mēs esam paši sev tēvi, tas tiešām tā notiek, kad ar labu sirds un brīvās gribas nostāju veidojam, dzemdinām, dodam dzīvību sev pašiem.”

pr. Aleksandrs

Tajā laikā Gars Jēzu aizveda tuksnesī, lai Viņš tiktu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, Viņš beigās sajuta izsalkumu. Un kārdinātājs, pieiedams Viņam, sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Jēzus atbildot sacīja: “Ir rakstīts: ne no maizes vien dzīvo cilvēks, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu paņēma uz svēto pilsētu, nostādīja svētnīcas jumta pašā galā un Viņam sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties lejup! Ir taču rakstīts: “Saviem eņģeļiem Viņš ir devis pavēli par Tevi, un viņi nesīs Tevi uz rokām, lai nejauši Tu neievainotu savu kāju uz akmens.”” Jēzus viņam atbildēja: “Bet ir arī rakstīts: “Nekārdini Kungu, savu Dievu!”” Un vēlreiz velns Viņu paņēma līdzi ļoti augstā kalnā un parādīja Viņam visas pasaules valstis un to godību, un Viņam sacīja: “To visu es Tev došu, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam atbildēja: “Atkāpies, sātan, jo ir rakstīts: “Tev būs pielūgt Kungu, savu Dievu, un Viņam vienam kalpot!”” Pēc tam velns Viņu atstāja, un, lūk, pienāca eņģeļi un Viņam kalpoja.

Mt 4, 1-11

Lielais gavēnis ir cieši saistīts ar kristības kandidātu sagatavošanos atdzimšanai no ūdens un Svētā Gara. Svētdienu pēc svētdienas, kuru evaņģēliji iezīmē jaunu ceļa posmu, viņi tuvojas kristībām Lieldienu naktī, kad kļūs par Dieva bērniem. Arī mēs Gavēņa sākumā esam no jauna ierakstīti gandarītāju sarakstā, lai garīgi atdzimtu. Turēsim augstu Gavēņa mērķi. Tas nav dažu atteikšanās darbību veikšana, ko iedvesmo reliģiski motīvi. Atteikšanās ir miesas lūgšana, pazemīgs sauciens pie Dieva, lai iegūstam “Kristus pazīšanas dziļumus”, lai pieaugam apziņā, ka Viņā mēs kļuvām par pieņemtiem debesu Tēva bērniem, un tāpēc pieaugam mīlestībā, sekojot “Viņam labos darbos” (Svētās Mises lūgšana). Tātad gavēnis ir cieši saistīts ar kristības žēlastību.

Pirmajā Gavēņa svētdienā, pirmajā ceļa posmā, Dieva vārds mūs noskaņo uz cīņu. Sv. Augustīns saka – ja neķeramies klāt mūsu vecajam cilvēkam, kas ērti ieslīdzis egoismā, un neliedzam ienaidniekam ienākt mūsu dvēselē caur tumšo instinktu, kaislību, durvīm, tad nesvinēsim uzvaru: “Šajā dzīves svētceļojumā, mēs nevaram izvairīties no pārbaudījumiem. Mūsu garīgais progress notiek, ejot cauri kārdinājumiem. Neviens nevar sevi iepazīt, ja nav kārdināts, nedz arī var būt kronēts, ja nav uzvarējis, kā arī nevar uzvarēt, ja nav cīnījies. Bet cīņa paredz, ka ir ienaidnieks vai pārbaudījums.” Svētais autors piemetina – ja mēs uzvaram, tas tāpēc, ka Kristus uzvar mūsos. Viņš ļāva sevi kārdināt, lai mēs iemācītos uzvarēt, kad esam kārdināti.

Matejs raksta, ka pēc kristības Jordānā un pēc debesu Tēva apliecinājuma “šis ir mans mīļotais Dēls” Gars aizveda Jēzu tuksnesī. Tuksnesis ir pārbaudījuma vieta, kas atklāj, kas ir cilvēka sirdī. Tā ir tuvības vieta ar Dievu, jo, atstājot visu otršķirīgu un pat nepieciešamo, sirds ir sakopota uzmanībai uz Dievu. Kārdinātāja nodoms ir izjaukt paļāvības pilnas attiecības ar debesu Tēvu, tāpēc sātans iedveš: “ja tu esi Dieva Dēls...”, tad rīkojies pats, vai pieņem palīdzību no manis. Ikreiz kad mēs izvēlamies grēku, padodamies sātana viltībai, ļaujam sevi savaldzināt ar mūsu autonomijas apsēstību, – ikviens grēks ir melu tēva pielūgsmes akts.

“Mūsu cīņa notiek katru dienu un katru stundu”, saka lūgšanas skolotāji, uzsverot, ka tas ir Svētais Gars, kurš atklāj, ar ko kristietim īsti ir jācīnās, jo “bez Svētā Gara dvēsele pat nevar iesākt šo garīgo karu, jo viņa nezina un neapjēdz, kas un kur ir viņas ienaidnieki”. Sv. Siluāns sniedz piemērus, kā tas praktiski notiek ikdienā:

“Ja tu savam tuvākajam (burtiski “brālim”) ko pārmet vai viņu nosodi, vai apbēdini, tad tu pazaudē savu mieru. Ja tīksminies vai paaugstini sevi pār tuvāko, tad pazaudē žēlastību. Ja tev prātā ienāk netikla doma, un tu kavējies to padzīt, tad tava dvēsele pazaudē Dieva mīlestību un drosmi lūgšanā. Ja mīli naudu un varu, tad tu nekad neiepazīsi Dieva mīlestību. Ja izpildi savu gribu, tad esi ienaidnieka pievarēts, un grūtsirdība pārņem tavu sirdi. Ja esi ienīdis savu tuvāko, tas nozīmē, ka esi atkritis no Dieva, un ļaunais gars tevi ir pārņēmis.

Taču, ja savam tuvākajam izdarīsi labu, tad iemantosi sirdsapziņas mieru. Ja savu gribu nocirtīsi, tad padzīsi ienaidniekus un saņemsi Dieva mieru savā dvēselē.

Ja piedosi tuvākajam apvainojumus un mīlēsi ienaidniekus, tad saņemsi savu grēku piedošanu, un Kungs tev dos pazīt Svētā Gara mīlestību. Bet kad kļūsi pavisam pazemīgs, tad iegūsi pilnīgu mieru Dievā.”

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci, zobu pret zobu. Bet Es jums saku: nestājieties pretī ļaunajam! Bet, ja kāds tev iesit pa labo vaigu, pagriez viņam arī kreiso. Un tam, kas grib ar tevi tiesāties un atņemt tavus svārkus, atdod viņam arī mēteli. Un, ja kāds tevi spiedīs iet tūkstoš soļus, ej viņam līdzi divus tūkstošus. Kas no tevis lūdz, tam iedod, un, kas grib no tevis aizņemties, tam neatsaki.

Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs mīlēt savu tuvāko un ienīst savu ienaidnieku. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā, lai jūs būtu sava Tēva bērni, kurš ir Debesīs, jo Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem.

Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, – kāda tad jums pienākas alga? Vai tad arī muitnieki nedara to pašu? Un, ja jūs sveicināt tikai savus brāļus, – ko sevišķu jūs darāt? Vai tad pagāni nedara to pašu?”

Mt 5, 38-49

Tas ir dabiski – ļauties dusmām un likt maksāt citiem par apvainojumiem. Taču Jēzus paver jaunu ceļu. Tuksneša tēvi, šie pirmie psihologi, iedziļinoties sevī, Jēzus mācības gaismā atzina, ka dusmas nepieder pie cilvēka dabas, tās ir pirmgrēka ievainotās dabas destruktīvais spēks. Tas pieder pie astoņām pamatkaislībām (rietumos – pie septiņām). Tas, kas pieder pie cilvēka dabas, ir lēnprātība: “nejūtība pret pāridarījumiem; un tā nāk ar grūtu darbu un sviedriem vaigā” (sv. Jānis Pakāpnieks). Jo grūtāks ir uzdevums, jo lielāka ir uzvara, jo augstākā ir balva “būt sava Tēva bērniem”. Esam radīti pēc Dieva attēla, bet līdzība mums ir jāatgūst. Mums jāpiesavinās mūsu jaunās ģimenes raksturs un attieksmes. Tas ir Svētā Gara darbs, kas pārveido mūsu raupjo sirdi. Viņam ir nepieciešama mūsu apzinātā iesaistīšanās. Mans “nē” atriebīgai domai, mani svētības vārdi, kad atmiņā uzaust pāridarītāja vaigs un vārdi, mana dedzība lūgšanā par cilvēku, kas mani sāpināja. Mans labvēlīgais skatiens, jo arī šis cilvēks ir Dieva mīlēts tāpat kā es.

pr. Aleksandrs Stepanovs