Tajā laikā Jēzus sacīja apustuļiem: “Kas tēvu vai māti mīl vairāk par mani, nav manis cienīgs; un, kas dēlu vai meitu mīl vairāk par mani, nav manis cienīgs; un, kas neņem savu krustu un seko man, nav manis cienīgs. Kas atradīs savu dzīvību, tas to pazaudēs, bet, kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to atradīs. Kas jūs uzņem, tas uzņem mani; un, kas uzņem mani, tas uzņem To, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti kā pravieti, tas saņems pravieša algu; un, kas uzņem taisnīgo kā taisnīgo, tas saņems taisnīgā algu. Un, kas pasniegs kausu auksta ūdens padzerties vienam no šiem mazajiem, tādēļ ka viņš ir māceklis, patiesi, Es jums saku: viņš savu algu nezaudēs.”

Mt 10, 37-42

Jēzus ienāk mūsu dzīvē ar “pretenzijām”, kurām nav robežu. Viņš vēlas būt mīlēts vairāk nekā mums dārgie cilvēki.

Viņš vēlas mūsu dzīvē būt galvenajā vietā, lai pat vislabākās lietas vai cilvēki– kas ir Radītāja dāvana, tomēr radība – neieņem Radītāja vietu. Tad viss pārējais mūsu dzīvē būs savā vietā. Kā rakstīja sv. Benedikts saviem brāļiem regulas noslēgumā: “Lai nekas viņiem nav dārgāks par Kristu”. Viņa mīlestības apgaismoti, sapratīsim Dieva dāvanu lielumu un to vērtību mūsu dzīvē, un tāpēc spēsim to sargāt. Modra un sakopota sirds spēj visu dzīvot saistībā ar Viņu.

p

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā, kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš iežēlojās par tiem, jo viņi bija apspiesti un atstāti kā avis, kam nav gana. Tad Viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujas lauks patiešām ir liels, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas lauka Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!”Un, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, Viņš deva tiem varu pār ļaunajiem gariem, lai viņi tos izdzītu un lai dziedinātu visas slimības un visas kaites. Divpadsmit apustuļu vārdi ir šie: pirmais ir Sīmanis, kas tiek saukts par Pēteri, un viņa brālis Andrejs; Zebedeja dēls Jēkabs un viņa brālis Jānis; Filips un Bartolomejs; Toms un muitnieks Matejs; Alfeja dēls Jēkabs un Tadejs; Sīmanis Kanaānietis un Jūdass Iskariots, kas Viņu nodeva. Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, viņiem pavēlēdams un sacīdams: “Neejiet pie pagāniem un neejiet samariešu pilsētās! Bet labāk ejiet pie Izraēļa nama pazudušajām avīm. Iedami sludiniet, sacīdami: “Debesu valstība ir tuvu!” Dziediniet slimos, augšāmceliet mirušos, spitālīgos dariet tīrus, izdzeniet ļaunos garus; par velti esat saņēmuši, par velti dodiet!”

Mt 9, 36-10, 8

Šīs svētdienas Dieva vārds mums runā par Dieva tautu un par tās ganiem. Mēs neesam tikai indivīdi, kas apmierina savas reliģiskās jūtas, bet gan priesteriska tauta, kuru pulcina Kungs, lai tā pakārtotu pasauli Dieva gribai, lai viss, kas norit cilvēku sabiedrībā, saskanētu ar Dieva gribu attiecībā uz cilvēka dzīvi. Vieta, kur atsevišķi ticīgie kļūst par Dieva tautu, ir Euharistija. Kā skan sena kristīgā lūgšana: “Kā labības graudi, kas bija izkaisīti pakalnos, ir apvienoti kopā un veido šo maizi, tāpat arī tu, Kungs, no visām pasaules malām pulcini kopā savu Baznīcu”.

Tieši no Euharistijas smeļam spēku darīt labu. Ievadot 2007. gada Euharistisko procesiju Kristus Vissvētās Miesas un Asins svētkos, Benedikts XVI teica: “Euharistija ir barība, kas domāta tiem, kuri kristībā tika atbrīvoti no verdzības un kļuva par Dieva bērniem; tā ir barība, kas viņus uztur garajā izceļošanas ceļā cauri cilvēka esamības tuksnesim. Līdzīgi kā manna Izraēļa tautai, tāpat arī Euharistija katrai kristiešu paaudzei ir nepieciešama barība, kas uztur, šķērsojot šīs pasaules tuksnesi, ko ir izkaltējušas ideoloģiskās un ekonomiskās sistēmas, kas neveicina dzīvību, bet drīzāk to nonāvē; pasauli, kur drīzāk dominē varas un īpašuma loģika, nekā kalpošanas un mīlestības loģika; pasauli, kur nereti triumfē vardarbības un nāves kultūra. Bet Jēzus mums nāk pretī un iedveš drošību: Viņš pats ir “dzīvības maize””. Tas ir “Ticības noslēpums”, kā priesteris saka Svētās Mises laikā, kad maize pārtop Euharistijā.

Par šo ticības noslēpumu – kad sv. Arsas prāvestam sprediķī pietrūka vārdu, viņš rādīja ar pirkstu uz Tabernākulu, sakot: “Viņš ir tur!”. Šis Ticības noslēpums mums arvien no jauna ir jāatklāj. To izdarīt palīdz viena sena ticības prakse: apmeklēt Jēzu, kas ir apslēpts mūsu draudzes baznīcu tabernākulos. Izbrīvēt vienu stundu nedēļā adorācijai, pielūgsmes lūgšanai.

Euharistija, sakramenti, ir mūsu kristīgās dzīves pamatā, taču mums ir no jauna jāatklāj arī harismātiskā darbošanās, kā šodien to dzirdam no Evaņģēlija. Kungs Jēzus ir devis lielas pilnvaras saviem apustuļiem, arī šodienas ordinētajiem kalpotājiem, priesteriem. Lūgsim ar lielu ticību, lai viņi, Dieva tautas garīgie gani, atklāj un lieto ar spēku šo lielo mandātu: “Sludiniet: Debesu valstība ir tuvu! Dziediniet slimos, augšāmceliet mirušos, spitālīgos dariet tīrus, izdzeniet ļaunos garus; par velti esat saņēmuši, par velti dodiet!”

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus sacīja Nikodēmam: “Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi. Jo Dievs sūtīja Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli nevis tiesātu, bet gan lai pasaule caur Viņu tiktu atpestīta. Kas tic Viņam, tas netiek tiesāts. Bet, kas netic, tas jau ir notiesāts, tādēļ ka nav ieticējis Dieva viendzimušā Dēla vārdiem.”

Jņ 3, 16-18

Izsenis dažādas pasaules reliģijas ir centušās izteikt Dieva būtību ar dažādu mītu palīdzību, bet filozofi mēģinājuši izskaidrot Dieva būtību saskaņā ar savu cilvēcisko prātu, apjaušot Dieva noslēpuma dziļumus. Vajadzēja sagaidīt, lai Dieva Dēls mums pastāstītu un parādītu patieso Dieva vaigu, Trīsvienīgo Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kas mīl un glābj: Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi.”

Īpaša vieta, kur mēs šodien varam smelt no tīra ticības avota un kur ticības gaisma uzaust ticīgā dvēselē, ir dievkalpojums, Svētā Mise. Par to runā sena kristīgās tradīcijas atziņa, kas ir lakoniski formulēta latīņu valodā: “lex orandi, lex credendi” – lūgšanu likums ir ticības likums, citiem vārdiem, lūgšanas saturs ir ticības saturs. Lūgšana virza uz ticības izpratni, jeb liturģija ved pie teoloģijas. Agrīnajā Baznīcā Dieva pieredze un ticības atziņas bija ieslēgtas dievkalpojuma vārdos, kas ievadīja ticīgo Dieva pielūgsmē, kur Dievs sevi atklāj. Pieturoties pie šis gudrības, lūgsimies ar Svētās Trīsvienības svētku dievkalpojuma prefācijas vārdiem:

Jo Tu ar Vienpiedzimušo Dēlu un Svēto Garu esi vienīgais Dievs un vienīgais Valdnieks, nevis kā viena vienīga Persona, bet gan kā vienas būtības Trīsvienība. Jo Tavu godību, ko esi mums atklājis, mēs attiecinām uz Tavu Dēlu un bez izšķirības arī uz Svēto Garu; lai, pielūdzot patieso un mūžīgo Dievu, tiktu atzīta gan katras Personas īpatnība, gan viņu būtības vienība, gan vienlīdzība godībā. Debesīs un virs zemes Tevi pielūdz un slavē.” Noslēguma dziedājuma pamudinājums mūs aicina pievienoties eņģeļu koriem un slavēt: “Arī mēs kopā ar eņģeļu pulkiem Tevi godinām, teikdami tagad un vienmēr: svēts, svēts, svēts ir Kungs, Debespulku Dievs. Debess un zeme ir Tavas godības pilna. Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā. Hosanna augstumos.”

Dievs sevi atklāj tam, kas lūdzas, kas ieiet pielūgsmes klusumā. Tieši tāpēc svētais Siluāns iedrošina kristiešus pastāvīgi pieaugt lūgšanu dzīvē: “Lūgšana tiek dota tam, kas lūdzas” (молитва дается молящемуся).

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Pēdējo vakariņu laikā Jēzus, pacēlis acis uz debesīm, sacīja: “Tēvs, stunda ir pienākusi! Pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu Tevi un lai visiem, kurus Tu Viņam devi, dāvātu mūžīgo dzīvi, tā kā Tu Viņam esi devis varu pār ikvienu miesu. Bet mūžīgā dzīve ir tā, ka viņi atzītu Tevi – vienīgo, patieso Dievu – un To, kuru Tu sūtīji, – Jēzu Kristu. Es Tevi pagodināju virs zemes, izpildīju darbu, ko Tu man biji uzdevis darīt. Un tagad pagodini mani Tu, Tēvs, sevis paša priekšā ar to godu, kāds man bija pie Tevis, pirms pasaule tapa. Es atklāju Tavu vārdu ļaudīm, kurus Tu man devi no pasaules. Viņi bija Tavi, un Tu viņus atdevi man, un viņi ievēroja Tavus vārdus. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu man devi, ir no Tevis, jo vārdus, kurus Tu man uzticēji, Es nodevu viņiem. Un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka Es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu mani esi sūtījis. Es lūdzu par viņiem. Es lūdzu nevis par pasauli, bet gan par tiem, kurus Tu man devi, jo viņi ir Tavi. Un viss manējais ir Tavs, un Tavējais – mans. Un viņos Es esmu pagodināts. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es aizeju pie Tevis.”

Jņ 17, 1-11a

Mēs dzīvojam pasaulē, bet neesam no pasaules. Kristietis ir kā zivs, kas dzīvo sāļainos jūras ūdeņos, neielaižot sāli savā organismā. Kristietis dzīvo Dieva radītājā pasaulē, taču nepieder tai pasaulei, kas pretojas Dievam, kas dzīvo tā, it kā Dieva nebūtu. Tas notiek tāpēc, ka kopš kristības piederam Dievam. Mūsos ir radniecība ar Viņu, jo tas, kas ir Viņa, ir arī mūsu, tāpēc Raksti saka: “Pār jums mīt godības un Dieva Gars” (1 Pēt 4, 14). Tieši tāpēc mums ir spēks nedarīt tā, kā dara visi, bet dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus.

Svētā Gara izliešanos mēs saņēmām Kristības un Iestiprināšanas sakramentos. Bet ir iespējama jauna Svētā Gara izliešanās. Cilvēks, kurā mājo Svētais Gars, var saņemt jaunu Gara dvesmu, var saņemt Svēto Garu atjaunotā veidā, kas atstāj viņa dvēselē jaunu iespaidu. Mēs no pieredzes zinām, ka, pateicoties grēku nožēlai un gandarīšanai, ir iespējams pāriet no grēka stāvokļa uz žēlastības stāvokli. Savukārt tiem, kas jau dzīvo žēlastības stāvoklī, ir iespējams pāriet no iepriekšējā žēlastības stāvokļa uz jaunu žēlastības stāvokli. Sv. Akvīnas Toms saka, ka personā, kura tiek atjaunota Svētajā Garā, notiek kaut kas, kas viņu virza “jaunā žēlastības darbībā vai jaunā žēlastības stāvoklī”. Tas ir iespējams tāpēc, ka Kungs ļoti vēlas mums dot savu Garu, vēlas mūs atjaunot sava Gara dzīvē.

Kā tad es varu saņemt no jauna Svētā Gara izliešanos? Tēvs Fransis Sulivans saka, ka tas notiek tad, kad mana iekšējā cilvēka nostāja ļauj Viņam ienākt, ļauj Dievam man dod visu dāvanu Dāvanu, kas ir Svētais Gars. Kad Dievs vēlas sevi dod, Viņš dod Svēto Garu.

Pirmkārt, šī nostāja nozīmē, ka es stipri ticu, ka Kungam ir šī Dāvana, ko Viņš vēlas man piešķirt: “Cik daudz vairāk jūsu debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz” (Lk 11, 13).

Otrkārt, ļoti daudzi apliecina, ka efektīva ir tāda sirds nostāja, kad cilvēks vēlas jaunā veidā atdot savu dzīvi Jēzum, lai Viņš jaunā veidā kļūst par viņu dzīves Glābēju un Vadītāju. Šie cilvēki apliecināja publiski vai savas sirds dziļumos: “Es pilnībā uzticu savu dzīvi Jēzum. Vēlos, lai Tu, Kungs, pilnībā valdi pār manu dzīvi. Atdodu Tev visas savas dvēseles kambaru atslēgas”.

Un beidzot, daudzi ir pieredzējuši, ka, lai saņemtu jaunu Svētā Gara izliešanos, ir nepieciešams lūgt, lai citi kristieši aizlūdz. Tas, protams, nav noteikums, bez kura atjaunotne Garā nebūs iespējama. Baznīcas vēstures gaitā tūkstošiem kristiešu saņēma atjaunošanos individuālās lūgšanas laikā, gandarot par grēkiem, kā, piemēram, svētais Francisks no Asīzes, vai rekolekciju laikā, bet mūsu laiku jaunums ir tas, ka šāda Svētā Gara atjaunotne notiek pēc tam, kad nelielas laju lūgšanas grupas aizlūdz, lūdzot Svētā Gara izliešanos.

Šādā vai citādā veidā lūgsim Kungam jaunu Svētā izliešanos mūsu sirdīs, lai manā kristīgajā dzīvē sākas jauns žēlastību laiks, izaugsmes un attīstības laiks. Atcerēsimies Jēzus vārdus Zahejam: “Šodien man jāpaliek tavā namā”. “Šodien” – šajos Vasarsvētkos.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet iekāpj pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. Durvju sargs viņam atver, un avis klausa viņa balsij. Un savas avis viņš sauc vārdā un tās izved ārā. Un, kad visas savējās ir izvedis, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo pazīst viņa balsi. Svešam tās nesekos, bet bēgs no tā, jo tās nepazīst svešinieka balsi.” Jēzus viņiem pastāstīja šo līdzību, bet viņi nesaprata, ko nozīmē tas, ko Viņš tiem saka. Tad Jēzus viņiem atkal sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Es esmu durvis avīm. Visi, kas nāca pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis viņus neklausīja. Es esmu durvis. Kas ieies caur mani, tas būs pestīts; viņš ieies un izies, un atradīs ganības. Zaglis nāk tikai zagt, slepkavot un iznīcināt. Es atnācu, lai avīm būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā.”

Jņ 10, 1-10

Starp simts balsīm, ko dzirdu katru dienu, kas mani izved ārā no manas sirds, ir svarīgi saklausīt vienu, kas sakopo iekšējo cilvēku. Tā, kura pieder Jēzum, Labajam Ganam, kas mūs vada gan tieši, gan arī ar Baznīcas ganu palīdzību. Ieklausoties un uzticoties viņiem, ļaujam Kungam sevi vest dievišķās dzīves dziļumā. Labā Gana svētdienā mēs tieši lūdzam, lai Kungs dod savai Baznīcai jaunus aicinājumus uz priesterību un Dievam veltīto dzīvi. Taču esošie priesteri taps par labiem ganiem tikai tad, kad ticīgie uzticēsies viņu vadībai. Svētīgais bīskaps Klauss Hemerle dod kritēriju atpazīt šīs balsis, kas mani mudinās pirmo vietu dot Dievam, tad otram cilvēkam un pēc tam savām vajadzībām.

Daudzo gadījumu starpā, kad Labā Gana balss tika saklausīta, ir viens īpašs gadījums. Tēvs Žosefs Marija Verlends, Svētā Jāzepa ģimenes mūku brālības priors, savā jaunībā ir sadzirdējis Jēzus Labā Gana balsi. Taču pirms tam viņš bija ļāvis sevi vadīt maldu balsīm. Rakstot doktora darbu atomķīmijā, viņš bija padevies 20. gs. 60. gadu liberālajam noskaņojumam un pametis Baznīcu. Dzīves jēgas meklējumi viņu aizveda uz Himalajiem, kur četrus gadus viņš nodevās transcendentālās meditācijas praktizēšanai, kļūstot par guru Mahariši Mahiš Jogi sekretāru. Lūzums iekšējos meklējumos nāca pēc tam, kad viens no retajiem eiropiešiem, kas apmeklēja ašramu, sarunas laikā jautāja viņam: “Ko šodien viņam nozīmē Jēzus Kristus?” Līdz ar šo negaidīto jautājumu, kas viņu aizkustināja līdz asarām, žēlastība skāra viņa sirdi. Dvēseles dziļumos viņš pieredzēja tikšanos ar augšāmcēlušos Kungu, kurš viņu sameklēja tālajos Himalajos.

Atgriezies Eiropā, Verlends mēģināja savienot nesavienojamo – apgūtā hinduisma mācību sava guru interpretācijā apvienot ar kristietību. Cenšoties attīstīt iegūtās okultās spējas dziedināt citus, kādu dienu katoļu baznīcā Svētās Mises laikā, kad priesteris pacēla konsekrēto Hostiju, viņš pārsteigts atskārta spēcīgas svētzadzīgas un naida pilnas domas pret priesteri un Jēzu, apslēpto zem maizes zīmēm. Priesteris, kuram viņš izstāstīja šo situāciju, nebija pārsteigts, jo viņš bija diecēzes eksorcists. Atteicies no okultajām spējām un saņēmis atbrīvošanu, Verlends uzsāka filozofijas un teoloģijas studijas. Iesvētīts par priesteri, viņš kļuva par atzītu rekolekciju vadītāju un daudzu grāmatu autoru.

Ikviens, kas sadzird Labā Gana balsi, palīdz to atpazīt citiem. Kunga balss atskan arī šodien. “Savas avis Viņš sauc vārdā un tās izved ārā. Un, kad visas savējās ir izvedis, Viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo pazīst Viņa balsi.”

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ja jūs mani mīlat, jūs pildīsiet manus baušļus. Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžam, – Patiesības Garu, ko pasaule nespēj saņemt, jo tā Viņu nedz redz, nedz pazīst. Jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pie jums uzturas un būs jūsos. Es jūs neatstāšu kā bāreņus. Es nākšu pie jums. Vēl brīdis, un pasaule mani vairs neredzēs. Bet jūs mani redzat, jo Es dzīvoju un arī jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs sapratīsiet, ka Es esmu savā Tēvā un jūs manī, un Es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas tos pilda, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs, un arī Es viņu mīlēšu un viņam atklāšu sevi.”

Jņ 14, 15-21

Ikdienas plašsaziņu līdzekļi mums piedāvā, par ko smieties un raudāt, kam līdzi just, kam veltīt savu enerģiju un naudu, pēc kādām materiālām lietām vai piedzīvojumiem tiekties. Tādējādi zemes lietas pilnībā apbur un saista cilvēka dvēseles uzmanību, meklējot dažādus iepriecinājumus, kas tomēr neapmierina dvēseles badu.

Taču lai mūsu iekšējais cilvēks uzplauktu, ir vajadzīgs kas cits. Mums ir vajadzīgs Iepriecinātājs, Svētais Gars.

Sv. Siluāns trāpīgi skaidro: “Katru dienu mēs barojam savu miesu un elpojam gaisu, lai tā spētu dzīvot. Tāpat dvēselei ir vajadzīgs Kungs un Svētā Gara žēlastība, bez kura dvēsele ir mirusi. Līdzīgi kā saule silda un dzīvina lauku puķes, kuras tiecas pēc tās, tāpat arī dvēsele, kas mīl Dievu, tiecas pie Viņa un ir svētlaimīga kopā ar Viņu; liela prieka pārņemta, viņa vēlas, lai visi cilvēki arī būtu svētlaimīgi”. Svētais zināja, ka ir jāpieliek visas pūles un visa dvēseles uzmanība, lai saglabātu žēlastību, jo bez tās cilvēks ir garīgi akls. “Akls ir tas, kas krāj bagātības šajā pasaulē, tas nozīmē, ka viņa dvēsele nepazīst Svēto Garu, nezina, cik Viņa klātbūtne ir salda, un tāpēc to sagūsta zemes lietas. Bet tas, kurš iepazinis Svētā Gara saldmi, tas zina, ka ne ar ko citu to nevar salīdzināt un nekas to nevar sagūstīt virs zemes, bet tā pati ir Dieva mīlestības sagūstīta un ir mierīga Dievā, priecājas un raud par cilvēkiem, ka tie vēl nav pazinuši Kungu, un žēlo viņus. Kad dvēsele ir Svētajā Garā, viņa ir apmierināta un neskumst pēc debesu lietām, jo Dieva Valstība atrodas mūsos, jo Kungs atnāca un mūsos ņēma mājvietu. Bet kad dvēsele zaudē žēlastību, tad tā skumst pēc debesu lietām un ar asarām meklē Kungu”.

Runājot par Iepriecinātāju, Kungs piesaista mūsu uzmanību apsolījumam, ko vēlas piepildīt. Sāksim gatavoties Svētā Gara nonākšanas svētkiem, lūdzot pēc Iepriecinātāja ar lielām ilgām un asarām.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Pēc Jēzus augšāmcelšanās tajā pašā nedēļas pirmajā dienā, kad iestājās vakars un tur, kur uzturējās mācekļi, bija aiz bailēm no jūdiem aizslēgtas durvis, atnāca Jēzus un nostājās viņu vidū, un viņiem sacīja: “Miers jums!” Un, to pateicis, Viņš tiem parādīja rokas un sānu. Tad mācekļi, redzot Kungu, kļuva priecīgi. Bet Viņš atkal tiem sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani sūtīja, tā Es jūs sūtu.” To pateicis, Viņš dvesa uz viņiem un sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti; kam aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.” Bet Toms, viens no divpadsmit, kas tiek saukts par Didimu, nebija kopā ar viņiem, kad atnāca Jēzus. Tāpēc citi mācekļi viņam teica: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Ja es neredzēšu naglu zīmes uz Viņa rokām un nelikšu savu pirkstu naglu vietās, un savu roku neielikšu Viņa sānā, es neticēšu.” Bet pēc astoņām dienām Viņa mācekļi atkal bija tur un arī Toms kopā ar viņiem. Jēzus iegāja caur aizslēgtām durvīm un, nostājies vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam Viņš teica Tomam: “Liec savu pirkstu šeit un apskati manas rokas! Sniedz savu roku un ieliec manā sānā, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un Viņam sacīja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam teica: “Tu ieticēji, tādēļ ka mani redzēji. Svētīgi tie, kas neredzēja, bet ticēja!” Vēl daudzus citus brīnumus, kas nav aprakstīti šajā grāmatā, Jēzus izdarīja savu mācekļu priekšā. Bet šie ir aprakstīti, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā.

Jņ 20, 19-31

Toms ir simbols cilvēkiem, kuri tic tikai tam, ko redz, jau laikus atmetot visu to, kas attiecas uz realitāti, kuru nevēlas redzēt. Tādējādi, vēl pirms viņi dzird liecību, viņu mutē jau ir spriedums: “Es neticu”. Tas ir mūsdienu cilvēka simbols. Lai nekļūtu par upuri aizspriedumam, kas nosaka, kam ticēt un kam ne, noslēdzot sirdi un prātu tam, ko nesaprotam, ir ļoti svarīga draugu un tuvinieku klātbūtne, kuru liecībai varam uzticēties. Viņu Dieva žēlsirdības pieredzei varam uzticēties. Toms ir pašpārliecināts un ietiepīgs tips. Viņa ticības piedzīvojums varēja noslēgties, ja Jēzus žēlsirdīgi nebūtu viņam nācis pretī, uzslavējot tos “kuri neredzēja, bet ticēja”. Pieskāries Jēzus sāna rētai, kas bija pārdurta aiz mīlestības pret viņu, Tomam atvērās acis.

Žēlsirdības svētkos mūs uzrunā vēl viena lieciniece – sv. Faustīne Kovaļska. Viņa daudzkārt redzēja Kungu. Viņa saņēma vēstījumu un misiju darīt pasaulei zināmu Kunga žēlsirdību. Faustīnes sirds kļuva par patīkamu “atpūtas vietu” Kungam, jo daudzi Viņu ir atraidījuši: “Mana meita, Es vēlos atpūsties tavā sirdī, jo daudzas dvēseles mani ir padzinušas no viņu sirds un Es izjūtu nāvīgas skumjas” (Dienasgrāmata, n. 866).

Jā, paradoksāli, Augšāmcēlušajam turpina sāpēt sirds rēta, jo kā teica sv. Terēze no Lizjē “Mīlestība netiek mīlēta”. Tāpēc Kungs uzticēja māsai Faustīnei: “Man sagādā rūgtumu tas, ka dvēseles tik maz vienojas ar mani, pieņemot Euharistiju, Es viņus gaidu, bet viņi ir vienaldzīgi. Es esmu tik uzmanīgs pret viņām un tik patiesi viņas mīlu, bet viņas Man neuzticas. Es gribu viņas apdāvināt ar žēlastībām, bet viņi negrib tās pieņemt. Viņi izturas pret Mani kā pret kaut ko mirušu, turpretī Mana Sirds ir pilna mīlestības un žēlsirdības. Lai kaut mazliet iztēlotos Manas sāpes, iedomājieties uzmanīgu māti, kas ļoti mīl savus bērnus, bet viņas bērni izturas pret viņu nevērīgi. Padomā – nekas neremdinās viņas bēdas. Tas ir tikai vājš Manas mīlestības attēls. Raksti, runā par manu žēlsirdību. Pastāsti dvēselēm, kur viņiem jāmeklē mierinājums – tieši Manas žēlsirdības tiesā, tur notiek vislielākie brīnumi, kas nepārtraukti atkārtojas. Lai iegūtu šo brīnumu, nevajag iet nedz garos svētceļojumos, nedz veikt kaut kādus rituālus, pietiek ar ticību nākt pie Maniem priesteriem un uzticēt to, kas nospiež sirdi, un tad Dieva žēlsirdības brīnums atklāsies visā pilnībā. Pat ja dvēsele būs kā trūdošs līķis, un cilvēciskā izpratnē augšāmcelšanās nav iespējama, Dievam tas tā nav. Dieva žēlsirdības brīnums augšāmceļ tādas dvēseles.” (Dienasgrāmata, n. 1447–1448)

Mums pašiem un mūsu laiku neticīgajiem Tomiem ir nepieciešama liecība, ir nepieciešama ticības un mīlestības vide draudzēs, kur Kungs var viņiem parādīt žēlsirdību.

“Es atvēru Savu sirdi kā žēlsirdības avotu. Lai visas dvēseles smeļ no tās dzīvību, lai viņas ar lielu paļāvību tuvojas pie šīs žēlsirdības jūras. Grēcinieki tur atradīs attaisnošanu, bet taisnīgie – nostiprināšanos labajā. Tam, kurš būs paļāvies uz Manu žēlsirdību, nāves stundā Es piepildīšu viņa sirdi ar Savu dievišķo mieru. Nepārstāj sludināt manu žēlsirdību, jo tādējādi tu vari remdēt Manu Sirdi, kas deg ar līdzjūtības uguni pret grēciniekiem. Pasaki maniem priesteriem, ka nocietinājušies grēcinieki būs satriekti ar vārdiem, ko viņi runās par Manu bezgalīgo žēlsirdību, par to līdzcietību, kas mājo Manā Sirdī. Priesteriem, kuri sludinās par Manu žēlsirdību, Es došu apbrīnojamu spēku, Es svētīšu viņu vārdus un aizkustināšu to sirdi, kam viņi sludinās.” (Dienasgrāmata, n. 1520–1521).

Pr. Aleksandrs