Tajā laikā Jēzus nonāca Filipa Cēzarejas robežās. Un Viņš jautāja saviem mācekļiem, sacīdams: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Un viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, citi par Eliju, un vēl citi par Jeremiju vai vienu no praviešiem.” Jēzus viņiem sacīja: “Bet par ko jūs mani uzskatāt?” Sīmanis Pēteris atbildēja Viņam, sacīdams: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!” Un Jēzus atbildot sacīja viņam: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo nevis miesa un asinis tev to atklāja, bet mans Tēvs, kas ir Debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es uzcelšu savu Baznīcu. Un elles vārti to neuzvarēs. Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu sasiesi virs zemes, tas būs sasiets arī Debesīs, un, ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī Debesīs.” Tad Viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai viņi nevienam nestāstītu, ka Viņš ir Kristus.

Mt 16, 13-20

Svētīgs ir Pēteris, taču svētīgs ir katrs, kura sirdi Tēvs apgaismo. Tad arī mēs kļūstam tas, kas bija Pēteris, un tiksim nosaukti par svētīgiem kā viņš, jo arī mūsu dzīvē īstenosies tas, kas bija svētības motīvs Pēterim: nevis miesa un asinis atklāja, ka Jēzus Kristus ir dzīvā Dieva Dēls, bet Tēvs, kas ir debesīs, kurā mājojam mēs, tāpēc ka tieši tur ir mūsu tēvija. Viņš mums deva atklāsmi, kas paceļ debesīs tos, kuri ir noņēmuši plīvuru no sirdīm un saņēmuši Dieva gudrības un atklāsmes Garu. Tā izcilais Baznīcas Bībeles skaidrotājs Origens ievirza mūsu domas, lai mēs novērtējam un pateicamies par ticības dāvanu. Ticība ļauj saņemt Tēva atklāsmi, tā dara par svētīgu, grieķu valodā “makarios” – par laimīgu. Ja tev ir ticības dāvana, esi bagāts diezgan! Laime pieaug, kad pieaugam ticībā, pieaugam Dievā.

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus devās uz Tiras un Sidonas pusi. Un, lūk, kanaāniešu sieviete, izgājusi no tā apvidus, sauca, sacīdama: “Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars.” Bet Viņš tai neatbildēja ne vārda. Un Viņa mācekļi piegājuši lūdza Viņu, sacīdami: “Atlaid viņu, jo viņa sauc aiz mums!” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēļa nama pazudušajām avīm.” Bet viņa piegāja un nokrita Viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: “Nav labi atņemt maizi bērniem un mest kucēniem.” Bet viņa sacīja: “Jā, Kungs, bet arī kucēni ēd drupatas, kas nokrīt no viņu saimnieka galda.” Tad Jēzus atbildot sacīja viņai: “Ak, sieviete, liela ir tava ticība. Lai notiek tev tā, kā tu gribi!” Un no tā brīža viņas meita bija vesela.

Mt 15, 21–28

Dzīves samezglojumi, it īpaši tie, kas skar vistuvākos cilvēkus, atklāj mūsu elku un viltus vērtību banalitāti un tukšību – kad tie vairs nelīdz, saucam uz dzīvo Dievu. Nereti par pārsteigumu, kad mēs beidzot esam gatavi meklēt palīdzību, Jēzus līdzstrādnieki – bīskapi un priesteri – ir pagalam pārguruši no kalpošanas, un ilgas pēc privātās dzīves ņem virsroku. Viņiem ir vajadzīga Jēzus pacietība, bet mums – kanaāniešu sievietes ticība, viņas paļāvība, ka Glābējs nekavēsies atbildēt; mums ir vajadzīga viņas cerība, kas aiz Dieva klusēšanas jau sadzird Viņa steidzīgo iejaukšanos, kā arī pazemība, kas pieņem šķietamo noraidījumu. Mums ir vajadzīga viņas drosme lūgšanā, ko iedvesmo mīlestība pret sev dārgajiem, kas cieš. Jēzus nevar nebrīnīties par tik lielu mīlestību un šīs mātes ticības drosmi, tāpēc svešinieces lūgšana tiek uzklausīta un viņa saņem ilgoto žēlastību.

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un viņa brāli Jāni un aizveda viņus savrup augstā kalnā. Un tur Jēzus pārveidojās viņu priekšā. Viņa vaigs iemirdzējās kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un, lūk, tiem parādījās Mozus un Elijs, kuri sarunājās ar Viņu.
Bet Pēteris atbildot sacīja Jēzum: “Kungs, mums ir labi šeit būt! Ja vēlies, es uzcelšu šeit trīs teltis: vienu Tev un vienu Mozum, un vienu Elijam.” 
Viņam vēl runājot, lūk, mirdzošs mākonis apēnoja viņus, un no mākoņa, lūk, atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk, – Viņu klausiet!” 
To dzirdot, mācekļi nokrita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus, piegājis un viņus aizskāris, tiem sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Un viņi, pacēluši savas acis, vairs nevienu neredzēja, tikai Jēzu. 
Un, kāpjot lejā no kalna, Jēzus viņiem pavēlēja, sacīdams: “Nevienam nestāstiet par redzējumu, iekams Cilvēka Dēls nebūs piecēlies no miroņiem!”

Mt 17, 1-9

Jēzus paņēma līdzi trīs tuvākos mācekļus, un līdz ar viņiem Tabora kalnā uzkāpjam arī mēs. Mūsu priekšā Viņš atsedz savu dievišķo godību: “Viņa vaigs iemirdzējās kā saule un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma”. Kunga pārveidošanās svētki mums atklāj Viņa dievišķo noslēpumu, kas ikdienā ir apslēpts mūsu miesīgajām acīm. Mēs dzīvojam no ticības, jo ticība skata Dieva noslēpumu, bet miesīgajām acīm ir kārdinājums banalizēt redzēto, jo tas aptver tikai radīto lietu galīgumu, tāpēc Baznīcā svarīgākais ir apslēpts zem plīvura: tabernākuls, biķeris Svētās Mises pirmajā daļā, bet otrajā tas tiek atsegts, ievadot mūs mūsu vienotības noslēpumā ar Dievu, kas pārveido mūs Kunga Garā tajā pašā attēlā no spožuma spožumā (2 Kor 3, 18). Brīžiem Kungs paver ticības plīvuru, lai aizdegtu sirdi un stiprinātu ticību. Tā tas notika dedzīgā kristieša, muižnieka Motovilova dzīvē, kurš gribēja izprast, kāds ir galvenais kristīgās dzīves mērķis. Pēc sv. Serafima lūgšanas sarunas laikā viņam tika ļauts redzēt dievišķo gaismu.

— Kā es varu būt droši pārliecināts, ka es esmu Dieva Garā? Kā man sevī atpazīt patieso Viņa parādīšanos?

Tēvs Serafims atbildēja:
— Es jau jums teicu, ka tas ir ļoti vienkārši, un sīki jums izstāstīju, kā cilvēki atrodas Dieva Garā un kā izprot Viņa parādīšanos mūsos... Kas gan jums, tēvs, vajadzīgs?

— Vajadzīgs, — es teicu, — lai es to kārtīgi saprastu.

Tad tēvs Serafims paņēma mani stingri aiz pleciem un teica:
 — Mēs abi tagad esam Dieva Garā... Ko tad tu neskaties uz mani?

Es atbildēju:
 — Es nevaru skatīties, svētais tēvs, tāpēc, ka no jūsu acīm zibeņi lec. Jūsu seja kļuvusi spožāka par sauli, kas manas acis lauž no sāpēm...

Tēvs Serafims teica:
 — Nebīstieties, Dievu mīlošais, arī jūs tagad kļuvāt tik gaišs kā es. Jūs pats tagad esat Dieva Gara pilnībā, citādi jums nebūtu iespējams mani tādu redzēt.”

Tabora redzējums pilda mūsu sirdis ar paļāvību, jo mūsu “dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā” (Kol 3, 3). Pēc atgriešanās ikdienā mūsu skatiens būs pievērsts sirds dziļumiem, kur apslēpti mājo Kungs, mūsu cerība uz pārveidošanos dievišķajā gaismā.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus sacīja ļaudīm: “Debesu valstība ir pielīdzināma tīrumā apslēptai mantai. Kāds cilvēks to atrada un atkal apslēpa, un, būdams par to priecīgs, aizgāja un pārdeva visu, kas viņam bija, un nopirka šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir pielīdzināma tirgotājam, kas meklē labas pērles. Un, atradis vienu dārgu pērli, viņš aizgāja un pārdeva visu, kas viņam bija, un nopirka to. Vēl Debesu valstība ir pielīdzināma jūrā iemestam tīklam, kas savāc visādu sugu zivis. Kad tas bija pilns, viņi izvilka to krastā un apsēdušies labās savāca traukā, bet sliktās izmeta ārā. Tā tas būs arī pasaules beigās: eņģeļi izies un no taisnīgo vidus atšķirs ļaunos, un viņus iemetīs uguns krāsnī. Tur būs raudāšana un zobu griešana. Vai jūs to visu sapratāt?” Viņi atbildēja: “Jā.” Bet Viņš tiem sacīja: “Tāpēc ikviens Rakstu zinātājs, kas mācīts Debesu valstībai, pielīdzināms namatēvam, kas no saviem krājumiem izņem jauno un veco.”

Mt 13, 44-52

Salamans vēlējās iegūt gudrības dāvanu kā lielu dārgumu. Mums ir dots lielākais dārgums - Kristus, kas ir gudrība un taisnība, un svēttapšana. Daži Viņu atklāja, īsti nemeklējot, bet pēkšņi uzduroties kā apslēptai mantai, kristībai, ko saņēma jau bērnībā. Citi - neatlaidīgi meklējot dziļāku jēgu domu un mācību pērlēs, kas nestāv blakus vienai “dārgai Pērlei”. Svarīgi, lai nedarām pretēji - radītās pasaules labumu pievilināti, lai “nepārdodam” šo dārgo Pērli, lai iegūtu mazas. Redzot šo Dārgumu, atmirdzam citu kristiešu dzīvē, nevaram apstāties meklēt. Ja manas acis un mans prāts bieži kavēsies, uzlūkojot Kristu, Viņa noslēpuma spožumu, kas fascinē un piesaista sirdi, tad varu cerēt pēdējā loma laikā atrasties starp “labām zivīm”. Laiks steidzina.

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus bija pie jūras. Un daudz ļaužu sapulcējās ap Viņu, tāpēc Viņš iekāpa laivā un apsēdās, bet visi ļaudis stāvēja krastā. Un Viņš tiem daudz runāja līdzībās, sacīdams: “Lūk, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, daža sēkla nokrita ceļmalā, un atlidojuši putni to apēda. Citas nokrita klinšainā vietā, kur nebija daudz zemes, un tūlīt uzdīga, jo tām nebija dziļas augsnes. Kad uzlēca saule, tās novīta un nokalta, jo tām nebija sakņu. Bet citas krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un tās nomāca. Bet vēl citas krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ir ausis, tas lai klausās!” Un mācekļi, piegājuši klāt, Viņam jautāja: “Kāpēc Tu viņiem runā līdzībās?” Atbildot Jēzus tiem sacīja: “Tāpēc, ka jums ir dots saprast Debesu valstības noslēpumus, bet viņiem nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un viņam būs pārpilnība; bet, kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. Es tādēļ runāju viņiem līdzībās, ka viņi redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird, nedz arī saprot. Attiecībā uz viņiem piepildīsies Isaja pravietojums, kas saka: “Ar dzirdi jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; skatīdamies redzēsiet, bet nesaskatīsiet. Jo šīs tautas sirds ir nocietināta, un ar ausīm viņi ir slikti dzirdējuši un savas acis aizvēruši, lai ar acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, un sirdī nesaprastu, un lai neatgrieztos, ka Es viņus dziedinātu.” Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird! Patiesi, Es jums saku: daudzi pravieši un taisnīgie vēlējās redzēt to, ko jūs redzat, bet neredzēja, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, bet nedzirdēja. Tad nu klausieties līdzību par sējēju! Pie katra, kas dzird Vārdu par Valstību un nesaprot, atnāk ļaunais un izrauj to, kas bija iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas bija iesēts ceļmalā. Bet iesētais klinšainā vietā ir tas, kas Vārdu dzird un tūlīt ar prieku to pieņem, bet tam nav sakņu, viņš ir nepastāvīgs. Ja sākas spaidi vai vajāšanas Vārda dēļ, viņš tūlīt ieļaunojas. Bet starp ērkšķiem iesētais ir tas, kas Vārdu dzird, bet pasaules rūpes un bagātības viltība nomāc Vārdu, un tas paliek bez augļiem. Bet labā zemē sētais ir tas, kas Vārdu dzird un saprot, un nes augļus – cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.”

Mt 13, 1-23

Kungs nevēlas, lai mūsu dzīve ir garīgi sterila, tāpēc piedāvā veikt “garīgu rentgenu”, kā šo svētdien teica pāvests Francisks “Kunga eņģelis” lūgšanas laikā: “Jēzus mūs šodien aicina ieskatīties sevī: pateikties par labu zemi un apstrādāt zemi, kas vēl nav laba. Pajautāsim sev, vai mūsu sirds ir atvērta ar ticību uzņemt Dieva vārda sēklu?”

Dieva vārds, kuru dzirdam svētdienas dievkalpojumā vai ikdienas Svētajā Misē, vai lasot Bībeli, ne tik daudz sniedz informāciju, cik pārveido sirdi. Ir svarīgi to klausīties un saprast, un, kā darīja senie garīgās dzīves skolotāji, dienas laikā to “gremot”, apdomājot vārdus, kas uzrunāja. Lai klausīšanās ved pie rīcības vēl tās pašas dienas laikā, meklējot izdevību īstenot to, ko sapratām. “Pajautāsim sev, vai mūsu slinkuma akmeņi joprojām ir lieli un to ir daudz; pamanīsim un sauksim vārdā netikumu ērkšķus. Atradīsim drosmi labi apmēslot šo zemi, labi sakopjot mūsu sirdi, aiznesot Kungam grēksūdzē un lūgšanā mūsu akmeņus un mūsu ērkšķus. Tādējādi Jēzus, labais sējējs, būs laimīgs izdarīt papildu darbu: attīrīt mūsu sirdi no akmeņiem un dadžiem, kas nomāc Vārdu”.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Samariešu sieviete Viņam sacīja: Kungs! Redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi lūdza Dievu šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur Dievu vajag pielūgt. Jēzus sacīja viņai: Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē! Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem. Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz. Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā. Jņ 4, 19-24

Mūsu draudzes baznīcas ir liela dāvana. Tā ir patvēruma vieta.

Vecajā Derībā ir minētas sešas pilsētas, kur varēja paglābties no atriebības tas, kurš bija izdarījis netīšu slepkavību. Nabagu, ko vajāja mirušā asins atriebējs, pieņēma pilsētā tikai pēc tam, kad viņa gadījums bija pilsētas vecāku izpētīts. Seši ir nepilnīgs skaitlis, jo Bībeles pilnības skaitlis ir septiņi; sešas patvēruma pilsētas rod savu piepildījumu Kristū, kurš patiesi ir mūsu patvērums (Ebr 6, 18). Kungs Jēzus ir pilnīgais katra grēcinieka glābējs. Katram svarīgi atrast savu patvēruma vietu, drošu vietu, kur viņš var atspirgt no noguruma, no domām, kas viņu vajā, no stresa, un atpūtināt savu dvēseli.

Kāds draugs man uzticēja, ka ceļošana pa svētvietām viņam ir šādas patvēruma pilsētas. Bet svētvietas ir tuvu mums. Tās ir mūsu draudžu baznīcas. Visur varam pielūgt Kungu “garā un patiesībā”, bet it sevišķi mūsu draudzes baznīcā, kur Viņš ir reāli klātesošs maizes zīmēs tabernākulā. Mūžīgā uguntiņa pie tabernākula ir aicinājums “Viņš ir šeit! Vari patverties Viņa Sirdī!”

Ja mīlam to, kas ir mūsu Patvērums, tad mīlam arī pašu patvēruma vietu. Atbalstīt savu prāvestu dievnama atjaunošanā ir veids, kā apliecināt pateicību Tam, kas man ir tik daudz devis.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus, sākdams runāt, sacīja: “Tēvs, debesu un zemes Kungs, Es Tevi slavēju, ka Tu esi to apslēpis gudrajiem un prātīgajiem, bet atklājis to mazajiem. Jā, Tēvs, jo tā Tev bija labpaticis. Visu man ir devis mans Tēvs. Un neviens nepazīst Dēlu kā tikai Tēvs; un neviens nepazīst Tēvu kā tikai Dēls un tas, kuram Dēls gribēs to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei. Jo mans jūgs ir maigs, un mana nasta ir viegla.”

Mt 11, 25-30

Jēzus laikabiedriem reliģiskā dzīve bija labi reglamentēta 613 priekšrakstos, no kuriem 365 bija negatīvi, kas aizliedza kaut ko darīt, bet 248 – pozitīvi, kas pavēlēja noteiktu rīcību. Tiem tika arī piedēvēta simboliska nozīme: 365 ir dienu skaits gadā, katru gada dienu ir jāapņemas izvairīties pārkāpt bausli, un 248 – pēc rabīnu tradīcijas tāds ir kaulu skaits cilvēka ķermenī, tas nozīmē, ka ar 248 kauliem cilvēkam jācenšas katru dienu izpildīt priekšrakstītas labas darbības. Tādējādi ticības dzīve pārvēršas smagā jūga vilkšanā, nepārtraukti cenšoties izpildīt priekšrakstus vai izvairoties tos pārkāpt. Vai skrupuloza priekšrakstu izpildīšana atnesa kādam dievišķo sirdsmieru? Pretējs ir kārdinājums atmest visas reliģiskās normas brīvības vārdā, lai dzīvotu brīvi, bez noteikumiem, bez saistībām, pašam nosakot, vadoties pēc savas subjektīvas sajūtas... Ticības dzīve bez noteikumiem, kad mīlestības un brīvības vārdā viss ir atļauts, ir tas pats, kas cilvēka ķermenis bez kauliem.

Jēzus mūs mudina nākt pie Viņa un pieņemt Viņa jūgu. Kas tad īpašs ir Jēzus jūgam? Viņš mums dod kaut ko vairāk par priekšrakstiem un jaunu reliģisku normu sarakstu. Viņš mums dot savu Sirdi: “Nāciet pie Manis” – izvēlieties Mani, iemācieties no Manis, jo “es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi”. Aiz reliģiskiem priekšrakstiem jāredz Viņa dievišķā Persona, dzīvas attiecības pirms noteikumiem. Tos, kuri pieņem Viņu ar vienkāršu sirdi, Viņš ievada Tēva noslēpumā, lai mums ir dzīvas dēlu un meitu attiecības ar Viņu. Līdz ar Jēzus klātbūtni dzīves jūgs kļūst viegls. Tādējādi lielāka mūsu iekšējā piepūle nozīmē darīt visu, lai sevi saistītu ar Viņu, un par katru cenu izvairīties no visa, kas aizvaino Mīlestību, kas mūs attālina no Viņa. Balva šajā cīņā ir dievišķs miers, kas pārsniedz visu. Mūsu sirds kļūst spējīga mierināt citus ar to pašu mierinājumu, ko saņemam no Viņa (1 Kor 1, 4). Šīs nedēļas laikā bieži atgriezīsimies pie Jēzus lēnprātīgās un pazemīgās sirds, pateiksimies par miera dāvanu, nesīsim lūgšanā tos, kuri vēl nav guvuši atspirdzinājumu.

Pr. Aleksandrs Stepanovs