Tajā laikā Jēzus devās uz Tiras un Sidonas pusi. Un, lūk, kanaāniešu sieviete, izgājusi no tā apvidus, sauca, sacīdama: “Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars.” Bet Viņš tai neatbildēja ne vārda. Un Viņa mācekļi piegājuši lūdza Viņu, sacīdami: “Atlaid viņu, jo viņa sauc aiz mums!” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēļa nama pazudušajām avīm.” Bet viņa piegāja un nokrita Viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: “Nav labi atņemt maizi bērniem un mest kucēniem.” Bet viņa sacīja: “Jā, Kungs, bet arī kucēni ēd drupatas, kas nokrīt no viņu saimnieka galda.” Tad Jēzus atbildot sacīja viņai: “Ak, sieviete, liela ir tava ticība. Lai notiek tev tā, kā tu gribi!” Un no tā brīža viņas meita bija vesela.

Mt 15, 21–28

Dzīves samezglojumi, it īpaši tie, kas skar vistuvākos cilvēkus, atklāj mūsu elku un viltus vērtību banalitāti un tukšību – kad tie vairs nelīdz, saucam uz dzīvo Dievu. Nereti par pārsteigumu, kad mēs beidzot esam gatavi meklēt palīdzību, Jēzus līdzstrādnieki – bīskapi un priesteri – ir pagalam pārguruši no kalpošanas, un ilgas pēc privātās dzīves ņem virsroku. Viņiem ir vajadzīga Jēzus pacietība, bet mums – kanaāniešu sievietes ticība, viņas paļāvība, ka Glābējs nekavēsies atbildēt; mums ir vajadzīga viņas cerība, kas aiz Dieva klusēšanas jau sadzird Viņa steidzīgo iejaukšanos, kā arī pazemība, kas pieņem šķietamo noraidījumu. Mums ir vajadzīga viņas drosme lūgšanā, ko iedvesmo mīlestība pret sev dārgajiem, kas cieš. Jēzus nevar nebrīnīties par tik lielu mīlestību un šīs mātes ticības drosmi, tāpēc svešinieces lūgšana tiek uzklausīta un viņa saņem ilgoto žēlastību.

Pr. Aleksandrs